Kazhes pierakstu burtnīca

Līdz ar Ženēvas apmeklējuma beigām sākās mūsu ceļojuma vismazāk aizraujošā daļa. Vispirms - lidojums uz Frankfurti. Tad - pāris stundas lidostā. Lidojums uz Šanhaju. Astoņas stundas lidostā! Pat varbūt būtu gribējies vairāk čakara un visādu pārbaužu - vismaz būtu interesantāk. Visubeidzot - lidojums uz Oklendu. Vienīgais, ko par šo posmu var piebilst, ir izcilā mūsu veiksme ar aviokompānijām. Pateicoties Air China grafiku maiņai sanāca, ka mums nebija iespējams lidot ar pašiem ķīniešiem, tā vietā viņi mums piedāvāja reisus citās "Star Alliance" kompānijās - pirmos divus posmus veicām ar Lufthansa, bet trešo - ar Air New Zealand. Lielākā sajūsma noteikti par pēdējo - Jaunzēlandes aviolīnijām ir ne tikai atraktīvi tērpi stjuardesēm (violeti-melni puķoti), bet arī visstilīgākie drošības instruktāžas video, kādus man līdz šim ir nācies redzēt. Mums konkrēti patrāpījās tāds, kur visus tekstus ierunājuši dažādi sērfošanas sporta profesionāļi, bet ir viņiem komplektā arī Gredzenu pavēlnieka tēma, vēl viena Gredzenu pavēlnieka tēma, bikini modeles, disko vājprāts un repojoši Men in Black. Plus vēl paveicās, ka reisi bija diezgan patukši un abos 12 stundu lidojumus varējām izmantot arī kādu brīvu blakus vietu kāju izstiepšanas vajadzībām (kas man, kā zināms, ir īpaši aktuāli).

Noskatījies visus video? Ok, pieņemsim, ka pa šo laiku mēs esam ielidojuši Jaunzēlandē. Un līdz ar to ceļojums var patiešām sākties, un es pāreju no pagātnes formas uz tagadni. Viss notiek šeit un tagad! Pirmā izklaide, ierodoties Jaunzēlandē, ir deklarēt visādas ievedamās mantas. Tā kā pagātnē Jaunzēlandei jau ir gadījies iegrābties ar visādas invazīvas drazas ievazāšanu (maori atveda žurkas, eiropieši atveda trušus un kas atveda sermuļus, man nav īsti skaidrs), tad mūsdienās jaunzēlandieši (jeb kivi) ļoti stingri seko tam, ko un kā tu pie viņiem ieved. No mūsu krājumā esošajām mantām visaizdomīgākais ir kempinga ekipējums - kā nekā līdz ar telti tu teorētiski vari atvest kādu vietējai faunai bīstamu zirnekļu sugu, tavi dubļainie pārgājienu zābaki var atgādāt uz otru pasaules malu kādu latvāņa sēklu un kas tik vēl nav iespējams! Līdz ar to pārējās mantas tu vienkārši uzrādi (mani zābaki tika atzīti par netīriem, bet normas robežās), bet telti nodod sanitārajai inspekcijai, kas veic padziļinātu tās tīrīšanu. Par laimi sevišķi daudz laika vismaz mūsu gadījumā šis process neaizņem, un drīz jau varu pieslēgt ierobežoto 30 minūšu lidostas Internetu, lai sazinātos ar Gintu, kurš, kā ir sarunāts, atbrauks mums pretī uz lidostu.

Ja gadījumā tu nezini, kas ir Gints, tad pats vainīgs. Bet ja nopietni - Gints ir pazīstams gan kā slēpņotājs, gan kā Makatanas organizētājs, gan kā (nu jau izbijis) Vilcieniņu meistarības dalībnieks un vispār feins cilvēks. Kopā ar sievu Maritu un dēlu Ralfu šī gada sākumā Gints ir pārcēlies uz Jaunzēlandi ar mērķi tur pavadīt turpmākos trīs gadus - strādāt, iet skolā (kā nu kurš), gan jau ka arī ceļot. Un tā kā viņi ir apmetušies Jaunzēlandes lielākajā pilsētā (kura 19.gadsimtā mazliet ilgāk kā 20 gadus arī bijusi Jaunzēlandes galvaspilsēta), kurā ielido vairums viesu no ārpasaules, tikai loģiski, ka mūsu ceļojums sākas ar vizīti pie Malzubru ģimenes. Paiet kāds laiciņš, kamēr mēs saprotam, kur esam mēs un kur ir Gints, līdz beigās Gints un Ralfs gluži vienkārši atnāk līdz mums pie lidostas termināļa durvīm un nu jau kopīgi dodamies uz viņu auto.

Viens no svarīgākajiem uzdevumiem, ierodoties Jaunzēlandē, mums ir sagadāt gāzi prīmusam. Kempinga gāzes baloni ir viena no tām lietām, ko ar lidmašīnu atvest nekādi nav iespējams, bet cilvēkiem, kas galvenokārt plāno nakšņot teltī, tā ir pilnīgi obligāta padarīšana. Sākumā Gints mūs aizved uz vietējo celtniecības preču lielveikalu "Warehouse", bet tur var atrast tikai visai dīvainus un mums nederīgus balonus. Mēs pat esam gatavi nepieciešamības gadījumā nopirkt arī jaunu degli, taču degļu tur nav vispār. Labi, tepat netālu ir lielveikals, tajā gan jau būs kāds tūrisma preču veikals. Pirmajā gāzes nav. Iesaka citu. Ejam uz otro. Tur nav. Iesaka pirmo un trešo. Ejam uz trešo. Iesaka otro un ceturto. Ceturtajā ir. Urrā! Gāze dabūta. Padoms priekšdienām - ja Jaunzēlandē tev vajag prīmusu gāzi, meklē to "Macpac" veikalos vai benzīntankos!

Esam bišķi aizkavējušies, Gintam jāsteidz uz tenisa treniņu. Tiekam iepazīstināti ar Malzubru ģimenes māju, un Gints jau ir prom. Mēs paliekam kopā ar Ralfu un Malzubru draugu - Jaunzēlandes latviešu bērneim. Pēc teju divām diennaktīm, kas pavadītas ceļā, steidzami jāieiet dušā un tad jau var domāt, ko darīt tālāk. Jāatzīst, ka laika zonu maiņa sevišķi spēcīgi mūs nav skārusi - ar tiem daudzajiem lidojumiem organisms pazaudējis jebkādu izpratni par to, cik šobrīd ir pulkstenis, un vienīgais jēdzīgais orientieris atliek pēc tā, vai ārā ir gaišs. Kas arī atbilst mūsu vajadzībām.

Jaunzēlandē, līdzīgi kā Ukrainā, mums ir plāns atrast sešu veidu slēpņus. Tā kā pilsētās daudz nebūsim, Oklendā būtu prātīgi atrast kādu Wherigo, jo tie tipiski ir pilsētas slēpņi. Un mums ir paveicies - viens ir ar kājām ejamā attālumā, blakus Oklendas zoodārzam. Vispār jau, ja mums būtu vairāk laika, Oklendā uz zoodārzu varbūt pat ir vērts aiziet - kā nekā tur ir diezgan plašs kivi (putnu) klāsts, bet varbūtība Jaunzēlandes nacionālo putnu sastapt dabā tiecas uz nulli. Tomēr šādas iespējas mums nav, tāpēc vienkārši apskatīsim parku. Jau braucot ar auto pa Oklendu esam guvuši iespaidu, kas ceļojuma laikā tikai atkal un atkal apstiprinās - Jaunzēlandes pilsētu nomales un mazpilsētas kopumā ir šausmīgi amerikāniskas vesternu manierē - ne tādā ziņā, ka tev ir liela varbūtība tur satikt vīrus kovbojcepurēs, kas tevi uzrunās ar: "Howdy Partner!", bet gan ar apbūvi, kura laikam jau ir gan Jaunzēlandē, gan štatos radusies kaut kad ap zelta drudža laiku (kā nekā arī Jaunzēlandē tas savulaik ir bijis ļoti aktīvs, turklāt uz Jaunzēlandi devušies daudzi cilvēki no Kalifornijas zelta drudža).


Parks izskatās itin labs, vienīgi satumst. Redzam putnus, bet katru nākamo - sliktāk. Nav tā, ka Jaunzēlandē satumstu strauji un pēkšņi, bet pēc mūsu standartiem varētu tas notikt arī lēnāk. Tas, ko mēs faktiski darām, ir iešana apkārt ezeram. Apmeklē punktu, atzīmējies, turpini kustību. Beigu beigās nonākam pie slēpņa. Ja nu kas - mums abiem pirmais atradums Dienvidu puslodē! Pirmajam vakaram itin labi izstaigājušies, dodamies uz mūsu naktsmītnes vietu.

Mūsu prombūtnes laikā mājās no darba ir pārradusies Marita (Gints gan no tenisa vēl nav ieradies). Uzslavējam jau iepriekš dienasgaismā apskatīto Maritas lepnumu - piemājas dārziņu, kur tīri latviskā garā tiek audzēts viss, ko vien ir iespējams audzēt. Par laimi laikapstākļi tur ir tādi, ka raža ienākas daudz ātrāk kā dzimtajā pusē. Ierodas arī Gints, un kopīgi ieturam vakariņas. Jāatzīmē, ka šī būs viena no divām reizēm mūsu vizītes Jaunzēlandē laikā, kad ēdīsim gaļu - un arī otrā būs mājās pie latviešiem, tikām savā kempingu uzturā pat tradicionālo "tušoni" neiekļausim. Mūsu saimniekiem nākamajā rītā ir darbs un skola, bet mums pašiem jau itin agri jāsaņem nomas auto, līdz ar to sevišķi ar vakarēšanu un dejām uz galda neaizraujamies, bet visi kārtīgi un godīgi dodamies gulēt.

Rīts pienāk ātri - pamostamies vēl ilgi pirms dienasgaismas atnākšanas, bet ar to principā jau esam rēķinājušies. Nekādas gaitas gan pārāk agri neuzsākam, jo ir jāpieradinās dzīvot pēc vietējiem tikumiem. Beidzot pienāk arī īstais rīts, Marita sāk rosīties ar brokastīm, mazliet izjautājam (līdzīgi kā iepriekšējā vakarā) viņu par jauno dzīvi, tad arī Gintam un Ralfam ir jāceļas, un pamazām visi dodamies projām. Nez, kad un kur tiksimies nākamreiz. Visticamāk jau, ka Latvijā, lai arī zinu, ka kādreiz gan jau gribēsies vēl uz Jaunzēlandi aizbraukt.


Uz centru braucam ar vilcienu. Jaunzēlande nav Ukraina, un te par braucienu jāmaksā mazliet vairāk nekā 12 eirocenti. Pozitīvais - esam izbraukuši ar vilcienu Jaunzēlandē. Vispār gan šis ceļojums ļauj visu laiku par kaut ko teikt, ka to darām vai piedzīvojam pirmo reizi. Ņemot nomā auto, atzīmēju, ka esmu iepriekš jau braucis pa kreiso pusi (Kiprā), līdz ar to par braukšanu sevišķa stresa nav, jo īpaši tālab, ka mums izsniegtajam Holden ir automātiskā kārba. Tas gan uzreiz atklāj tomēr vienu problēmu - mašīnām ar stūri labajā pusē ir pretējs mums pierastajam pagrieziena rādītāju un logu tīrītāju novietojums. Ja vēl būtu jāštepselē ātrumi, būtu skaidrs, kura ir brīvā roka, bet te sanāk tā, ka pirmajā dienā es biežāk pagrieziena vietā ieslēdzu logu tīrītāju. Pēc tam, protams, pierodi un kļūdainie refleksi tiek izslēgti no repertuāra.

Pirmais objekts, kuru dodamies apskatīt, ir Rotorua ezers. Jā, visi mūsu objekti būs daba, daba un vēlreiz daba. Ja gribi apskatīt smukas ēkas, vari droši braukt uz Vīni, Parīzi vai Londonu - pilsētām ar vēsturi. Jaunzēlandē pat tās pamatiedzīvotāji maori ieradās vien pirms 700 gadiem, un viņi ar arhitektūru neaizrāvās, tikām eiropieši te masveidā sāka parādīties vien pēc Džeimsa Kuka ekspedīcijas. Un tagad - bumba! Nupat atklāju, ka viens no nedaudzajiem faktiem par Jaunzēlandi, kas man bija iepriekš zināms, ir pilnīgi nepareizs - Jaunzēlandes aborigēni neapēda kapteini Kuku, tie bija viņu biedri aborigēnismā (un kanibālismā) Havaju salās - visai patālā vietā no Jaunzēlandes!

Ezera tuvumā mūs interesē Hamurana avoti - tur ir īsa pastaigu taka pa sekvoju (tās ir ievestas no Amerikas, bet simts gadu laikā saaugušas tā, ka maz nešķiet) mežu, gar upīti, līdz tu nonāc pie spēcīgākā pazemes avota Jaunzēlandes Ziemeļu salā - ar mežonīgu spēku no zemes šļāčas ārā ūdens. Peldēties gan šajā vietā ir aizliegts, ko sirds dziļumos mazliet nožēloju. Ja pareizi atceros, avota jauda ir tāda, ka ar tā ūdeni stundas laikā var piepildīt Olimpisko stadionu. Vannai, kā teikt, pietiks.



Turpat netālu ir Waimangu vulkāniskās aktivitātes zona. Patiesībā jau Jaunzēlandē vairāk vai mazāk visur ir vulkāniskās aktivitātes zona (arī Rotorua ezers ir vulkāniskas izcelsmes), bet šajā apvidū - it īpaši. Pirms aptuveni 100-150 gadiem (kuru gan interesē precīzi gadskaitļi!) te noticis pamatīgs vulkāna izvirdums, kā rezultātā visa daba ir pamatīgi mainījusies. Par ieeju teritorijā gan ir jāmaksā (tai skaitā tu nosedz autobusu, kas tevi no turienes izvedīs atkal ārā), bet noteikti ir tā vērts. Zeme kūp. Kalni kūp. Ezeri kūp. Viss dūmo un mazliet smird pēc sēra, bet ne pretīgi. Skati ļoti iespaidīgi, Eiropas pusē kaut ko līdzīgu iespējams redzēt vienīgi Islandē. Pateicoties ķīmijas brīnumiem, ļoti atraktīvi ir ezeri - to krāsa brīžiem ir tik spilgti zila, ka pat īsti neticās, ka nav izmantots fotošops - lai arī tās ir tavas paša acis, kas to redz. Kā īpašs bonuss mums notiek sastapšanās ar zvēriem, kurus neesam cerējuši Jaunzēlandē sastapt. Ejam mēs mierīgi pa maršruta kalnaināko daļu, un te uz takas priekšā trīs ķenguri. Ķenguri Jaunzēlandē? Te taču tādiem nemaz nav jābūt. Bet nu kā citādāk, lai tu raksturo lēkājošus somaiņus ar pamatīgām astēm? Vēlāk noskaidrojam, ka tehniski šie zvēri ir saucami par valabijiem, lai gan būtībā dalījums ir ļoti nosacīts - vienkārši tiek pienemts, ka mazākie ķengurveidīgie ir valabiji, bet lielākie - ķenguri. Taču mūsu acīs valabijs ir vēl vairāk ķengurs nekā korejietis ir japānis. Savulaik šeit ir bijis arī kāds liels geizers, bet tas sen iznīcis. Tagad geizeri var redzēt citā maksas parkā, bet uz to nedodamies. Turklāt geizeriem ir tāds niķis, ka viņi nedarbojas visu dienu, un nedarbojošos geizerus var teikt, ka mēs arī te esam redzējuši.





Izmantojam iespēju apskatīt ūdensputnus Rotomahanas ezerā. Līdzīgi kā arī citās vietās Jaunzēlandē, te ir daudz gulbju, bet tie visi ir melni - domājams, ka arī gulbji Jaunzēlandē fano par vietējo regbija izlasi, sauktu par All Blacks. Ir arī gārņi (arī - melni), pīles, zosis un vēl kaut kādi putni, cik nu daudz mēs no šīm lietām saprotam.


Autobuss mūs izved no parka teritorijas, un varam turpināt reģiona apskati nekomerciālā veidā. Tiesa, par maksas parkiem runājot - manā skatījumā tas viss ir ļoti adekvāti un ok. Viss tas kādam ir jākopj. Pārāk daudz haļavno tūristu nekad nav laba ideja - jo vairāk cilvēku, jo vairāk piedrazotāju, un dīvainā kārtā biežāk cūkas ir tie, kas neko nemaksā (lai gan pēc idejas cūkas ir vīrieši, kapitālisti un policisti). Un skaidrs, ka ja tu esi atbraucis pāri puspasaulei uz Jaunzēlandi, gan jau tu lēmumu kaut kur samaksāt par ieeju pieņemsi daudz vieglāk nekā, piemēram, Lietuvā. Arguments "te mēs ieiesim nākamreiz" Jaunzēlandē tik labi nestrādā.

Patiesībā jau līdz ar vulkānisko apvidu mūsu obligātais dienas plāns ir izpildīts, un tālākais bija ir bonuss. Vispirms mēs apskatām visai izteiksmīgu termāli aktīvu dubļu peļķi - tāda itin paliela bedre ar karstiem dubļiem, kura pastāvīgi burboļo, mutuļo, mazliet kūp un cītīgi spļaudās ar dubļiem. Visur brīdinājuma zīmes ar aizliegumu šķērsot barjeru un līst tajos dubļos iekšā - jāsaka, man galīgi šādas vēlmes nav arī bez aizliegumiem. Tad, savukārt, ceļš, pateicoties zemes slēpnim, mūs aizved uz kādu brīnišķīgu sevišķi nereklamētu vietu, kurā mēs citādi pilnīgi noteikti nebūtu nokļuvuši. Jau iepriekš mēs šur tur bijām redzējuši norādes uz visādiem spa un termālajiem kūrortiem, kur tev būtu iespēja par diezgan pieklājīgām naudiņām izpeldēties karstajos avotos un izbaudīt kūrprocedūras. Mūs principā varētu interesēt tikai pirmais, bet ne jau kompānijā ar resniem padzīvojušiem amerikāņiem un trokšņainiem ķīniešiem. Sākumā mēs neko nesaprotam - kāpēc pēkšņi uz ceļa sāk parādīties cilvēki peldkostīmos vai ietinušies dvieļos. Nekādas lielas upes nav izziņotas, un laiks arī nav ne silts, ne saulains. Bet tad atklāsme - karstais avots! Un patiešām, esam nonākuši vietā, kur satek kopā karstais un aukstais avoti, veidojot patīkami siltu vannas stila baseinu, kurā mums priekšā jau ir bariņš cilvēku - kā izrādās (kad paši esam arī iekāpuši siltajā ūdenī) teju katrs te ir no citas valsts (un bieži - pat kontinenta), bet visi satikušies vannā un sākuši tērzēt. Kā izskatās, daļa cilvēku te ir jau ilgāku laiku un nemaz neplāno doties projām. Mēs gan pārmērīgi ar procedūrām neaizraujamies, lai gan patiesībā - ir forši, un turpmākajā ceļojumā es regulāri atcerēšos šo brīnišķīgi silto vannu un domāšu par to, cik jauki būtu uziet vēl kādu šādu vietu. Pēcāk no Ineses Velingtonā uzzināsim, ka vietējie parasti ar informāciju par brīvi pieejamiem karstajiem avotiem klusējot kā partizāni, tāpēc - paldies slēpņotājiem!


Vēl nav vakars, tāpēc Marina ierosina uzkāpt kalnā. Es nekad nesaku Nē šādiem piedāvājumiem, tāpēc kāpjam. Augšā būšot slēpnis, bet tas jau nav principiālākais. Galvenais, ka gadījumā, ja nebūs vēl pilnīga tumsa (un tāds risks ir), augšā būs skats. Kāpjam itin sportiskā tempā, vajag jau vakarā vēl kādu kardio nodarbību, tādas mēs vispār, cik novērots, ceļojumos parasti ieplānojam tieši tuvāk dienas beigām. Tumsas tuvošanās kā nekā satrauc. Sāk mazliet līt. Ceļš stāvs un diezgan slidens, bet augšup iet jau nav grūti. Beidzot esam virsotnē, ir jau gandrīz pilnībā satumsis. Tur ir ģeodēzijas punkts un kaut kāds tornis. Slēpni gan neatrodam, un sevišķi ilgi meklēt to arī nevar, jo mums vēl šovakar jānokļūst kempingā un nevar zināt, kā tur būs ar maksāšanu vēlā vakara stundā. Posms lejup ir jau daudz interesantāks - ir totāli tumšs, es slinkuma pēc neesmu paņēmis lukturīti (un patiesībā itin mierīgi iztieku bez tā, mana gaismas avota trūkums daudz vairāk šķiet satraucam Marinu), lejup dubļi slīd daudz vairāk kā ceļā augšup (un tas ir loģiski - jo ir jau arī lijis), un vispār jāsaka - esmu itin priecīgs, kad esam tikuši atkal lejā. Vai esam redzējuši kādu skatu? Te atbilde tā pa vidu starp Jā un Nē, bet esam veselīgi izstaigājušies un vismaz šo to arī redzējuši (kamēr bija kaut drusku gaismas), līdz ar to kāpienu nav vērts nožēlot.



Tagad gan ir vakars, un mums jābrauc uz kempingu. Jaunzēlandē teorētiski ir kādas atsevišķas vietas, kur tu savu telti vari uzsliet bez maksas, bet praksē tādu ir gaužām maz, jo parasti brīva stāvvieta ir kemperiem, kas ir aprīkoti ar patstāvīgu tualeti (nav ko piemēslot mežu), bet teltotājiem - Diemžēl (Prāta spēļu terminoloģijā izsakoties)! Kempingu cenas mēdz būt ļoti dažādas, lētākie ir valsts (DOC) kempingi, kur par vienu cilvēku tu samaksāsi 10 dolāru (~6 EUR) robežās. Tiesa, šādos kempingos var gadīties, ka tualete arī ir vienīgā reāli nodrošinātā ekstra, un salīdzinoši Igaunijā bezmaksas atpūtas vietas mēdz būt kosmiski labākas (jo īpaši tās, kur ir namiņi). Bet - atkārtošos - uz Jaunzēlandi tu nebrauc reizi mēnesī, un pat situācijā, kad tu par diviem cilvēkiem un vienu telti uz nakti samaksā ap 25 eiro, vērts ir apzināties, ka tie ir tikai 25 eiro, ko jums diviem izmaksā nakts Jaunzēlandē. Telts vai ne telts, bet pat Diršos nakšņošana tev varētu izmaksāt vairāk (ja tur būtu viesu nams). Pirmais mūsu kempings ir tieši DOC principa, un tajā ir metode, ar kādu iepriekš neesmu saskāries. Tu paņem no kastītes maisiņu, kurā ielikt lapiņu ar sava auto numuru un cilvēku skaitu un naudu, kas jāmaksā par nakti. Aizpildi lapiņu, iemet maisiņā naudu, bet maisiņu - īpaši tam paredzētā kastē. Protams, ja tu no rīta no kempinga aizlaidies pirms pārbaudes, vari mēģināt izšmaukt tāpat, bet man tā šķiet stulba doma. Stress un problēmas normāli izgulēties šķiet pat svarīgāki argumenti par ētiskumu un tikumību.

Kempings patiešām ir gaužām vienkāršs, ir nojume ar metālisku virsmu, uz kuras atļauts novietot prīmusu (uz koka nedrīkst - ugunsdrošība!), tualete un krāna ūdens, kuru nedrīkstot dzert nevārītu. Kā gan nav - sērkociņu. Pa dienu bijām iebraukuši veikalā iepirkt pārtiku pāris dienām, bet par sērkociņiem aizmirsām. Par laimi neesam vieni šai kempingā un Marinai izdodas no kāda vīra kemperī aizņemties šķiltavas. Līdz ar to mums nenāksies kā Prolam grauzt sausas auzu pārslas, bet varam ieēst makaronus. Ir ap pulksten deviņiem, kad ejam gulēt - turpmākās dienas mēs celsimies un iesim gulēt līdz ar gaiļiem, jo gaišais diennakts laiks jāizmanto lietderīgi, nogurums pa dienu uzkrāsies labi, bet kempingos vakarā jau tā īsti nekā darāma nav. Arlabunakti!