Kazhes pierakstu burtnīca

Kā jau arī biju plānojis, vakar aizgāju uz Eiropas līgas spēli starp Budapeštas Ferencvaros un Ludogorets no Bulgārijas. Lieki teikt, ka biju cerējis, ka izloze ungāriem piedāvās kaut ko aizraujošāku par šo bulgāru klubu kā pretiniekus, bet arī šāda līmeņa komandas man bieži negadās redzēt spēlējam, līdz ar to iespēja bija jāizmanto, turklāt jau Ungārijas līgas spēlē biju pārliecinājies, ka atmosfēra Groupama stadionā parasti ir ļoti laba.


Vakar noskaidrojās, ka iekļūšanai stadionā principā nav nepieciešams uzrādīt biļeti - ja tev ir kluba karte (un bez kluba kartes uz Ferencvaros spēlēm, kā noskaidrots, tikt nav iespējams), tad tev vienkārši jāizstāv rinda pie turniketa, jānoskenē kluba karte un sava roka. Šādā veidā itin droši var pateikt, ka ar svešu kluba karti un/vai biļeti tu stadionā neiekļūsi. Pēc šādas primārās pārbaudes, sekundārā pārbaude, proti, čalis, kas tevi apčamda, ir itin formāla. Pēc principa - ja tu sastrādāsi sūdus, mēs tāpat zinām, kas tu esi.

Jau spēles sākums neliecināja Ferencvaros neko labu - pirmo vārtus mājinieki zaudēja spēles 35 sekundē. Ātrs bulgāru uzbrukums, centrējums un diezgan brīvs sitiens vārtos. Turpinājumā Ferencvaros it kā saņēmās, laiku pa laikam pat veidoja kaut ko līdzīgu uzbrukumiem, bet skaidri varēja just - Ludogorets ir par klasi augstāka komanda. Atšķirībā no Ferencvaros, kas eirokausu grupu turnīra līmenī spēlē ne biežāk kā reizi desmit gados, Ludogorets šo līmeni nemainīgi sasniedzis kopš 2013./14. gada sezonas, trīs reizes spēlējot arī izslēgšanas kārtā. Arī Transfermarkt šo komandu "taksē" kā divarpus reizes vērtīgāku par Ferencvaros.

Mājinieki, protams, centās veidot uzbrukumus, bet viņiem katastrofāli pietrūka spēles viegluma un sakarīgas virzības uz priekšu. Ludogorets izteikti spēlēja uz pretuzbrukumiem, un tajās reizēs, kad viņi devās uz priekšu, varēja redzēt atšķirību gan tehnikā, gan domas ātrumā, gan precizitātē, gan mērķtiecībā. Kamēr Ferencvaros uzbrukumiem standartā bija tikai pāris attīstības variantu - vai nu tu iespēlē savam partnerim, kurš atrodas burzmā ar vairākiem pretiniekiem un viņš bumbu pazaudē uzreiz, vai viņš izdomā, ka viņš ir baisais tehniķis un tūlīt visus apspēlēs, bet reāli neapspēlē nevienu, vai arī tu izdari krimināli neprecīzu tālsitienu, par kuru pat teikt "vārtu virzienā" šķiet nekorekti. Arī tas, kā bumba atleca no Ferencvaros spēlētāju kājām un "pielipa" pie Ludugorets spēlētājiem, kalpoja par skaidru piemēru tam, ka tās nav divas līdzīgas komandas.

Vienlaikus, spēles gaitā Ferencvaros bija sava tiesa momentu, viņi izdarīja arī vairākus tīri labus sitienus pa Ludogorets vārtiem, bet tur atkal vietā bija vārtsargs. Un tad jau tuvu pirmā puslaika izskaņai, Ferencvaros vārti krita otro reizi, turklāt itin nevainīgā situācijā. Noteikumu pārkāpums patālu no vārtiem, tiešais brīvsitiens no 35-40 metru attāluma (pat vārtsargs "mūrīti" izveido no tikai diviem spēlētājiem) un bāc - tieši devītniekā! Lūk, kā ir jāizpilda standartsituācijas! Kad dažas minūtes vēlāk no līdzīgas pozīcijas sist varēja mājinieki, nesanāca vispār nekas.

Visā drīzumā gan mājiniekiem parādījās cerības stariņš - ar otro dzelteno kartiņu tiesnesis noraidīja no laukuma vienu no Ludogorets aizsargiem, kas nozīmēja mājiniekiem vairāk kā puslaiku spēles vairākumā. Pirmā puslaika pēdējās minūtēs šie paspēja vēl izveidot vienu vārtu gūšanas momentu, bet arī tas ne ar ko nebeidzās.

Spēles pārtraukumā gribēju nopirkt Ferencvaros šalli, galvenokārt tāpēc, ka man bija auksts, taču šī bija viena no retajām vietām Budapeštā, kur ar karti norēķināties nevar. Nu, neko darīt, jāskatās, kāds būs spēles turpinājums!

Turpinājums bija aptuveni tāds, kā to varētu gaidīt. Ludogorets sevišķi nekur nesteidzās, jo pie 2-0 un mazākumā labāk spēlēt piesardzīgi, kamēr Ferencvaros turpināja spēlēt nepārliecinoši. Pat paslīdēt uz laukuma viņu spēlētājiem gadījās daudz biežāk kā viesiem. Laiks ritēja, bet rezultāts nemainījās. Bija vēl viens faktors it kā par labu mājiniekiem - visiem itin drīz beidzās spēlētāju maiņas, jo vispirms otrā puslaika sākumā viņi izlaida laukumā vienu aizsargu, lai nosegtu to zonu, kas būtu jāsedz noraidītajam spēlētājam, bet tad burtiski 15 minūšu laikā divi Ludogorets spēlētāji guva traumas un tika nomainīti piespiedu kārtā. Proti, nekādu rezerves manevru viņiem vairs nebija. Uzbrukumā Ludogorets sevišķi negāja, bet Ferencvaros nekas prātīgs nesanāca, un jo ilgāk spēle gāja uz priekšu, jo izteiktāk.

Kaut kas Ferencvaros taktikā šķita galīgi garām - komanda gandrīz vispār neveidoja uzbrukumus pa flangiem, kur viņu spēlētāji vientuļi, neviena nepiesegti, velti gaidīja bumbu. Tiesa, viens iespējamais izskaidrojums ir - tajās retajās situācijās, kad bumba nonāca pie labajā malā spēlējošā komandas kapteiņa Gērgo Lovrensoviča, viņš ar allaž izdarījās izcili neveiksmīgi. Proti, var gadīties, ka flangu spēlētāji Ferencvaros ir tik bezcerīgi, ka piespēlēt viņiem vienkārši nav vērts. Un tad atkal iesita Ludogorets - atkal jau nevainīga situācija beidzās ar stūra sitienu, kura izpildē Forsters apsteidza pretspēlētājus un ieraidīja bumbu ar galvu Ferencvaros vārtos. Ja kas, šis aizsargs bija guvis arī otros vārtus (no skaistā tālšāviena). Zaudējuši arī trešos vārtus, Ferencvaros pamazām arvien vairāk panīka un beigu beigās tā ar 0-3 arī spēles beidzās.

Secinājumi: joprojām nesaprotu, kā Ferencvaros paņēma punktu pret Espanyol viesos, un galīgi nebrīnos, ar kādām grūtībām šie tika Eiropas līgā, pieveicot Marijampoles Sūduvu. Nav viņi nekāda top līmeņa komanda un ļoti šaubos, ka viņi šajā grupu turnīrā vēl pie kāda punkta tiks. Tikām Ludogorets atstāja ļoti labi organizētas komandas iespaidu, un viņiem gan ir lieliskas iespējas kvalificēties izslēgšanas spēlēm, tiesa, vajadzētu ņemt punktus vismaz vienā spēlē pret Espanyol, bet pamatu viņi ir ielikuši labu.


Par atmosfēru stadionā - pilns tas nebija, bet savi 15-18 tūkstoši skatītāju tur, domājams, bija. Dziesmas fani dziedāja aktīvi, lēkāja, vienā brīdī visi cēlām augšā sagatavotos plastmasas maisus, lai varētu izveidot zaļi - balti - zaļu karogu stadiona izmērā. Un, kā izrādās, arī ungāri spēļu laikā patērē milzīgu daudzumu saulespuķu sēklu, toties vismaz smēķēšana tribīnēs nav īsti novērojama, ne tā kā Bulgārijā. Noteikti nenožēloju, ka aizgāju uz šo spēli, lai arī Ferencvaros nudien spēlēja kā lupatas. Un es (kā jau zināms, katrs līdzjutējs ir baigākais treneris) būtu visai ātri nomainījis no laukuma nost spēlētāju ar mikrofongalvas figūru un uzvārdu Isael uz krekla, kurš neskaitāmas reizes mēģināja viens pret viens apspēlēt kādu bulgāru aizsargu, nekad to sekmīgi neizdarot.