Koncerts Aptiekā
Pupociklu vasara nav viens no tiem pašmāju kolektīviem, kas ar koncertiem savus cienītājus priecē regulāri, tomēr viņu uzstāšanās "Aptiekā" bija jau otrais koncerts 2016.gadā, un būtu bijis grēks laist garām iespēju redzēt maestro Turaidu Petrovu, Mariušu Mukačvāru un ko nu Dieviņš piespēlējis pie bungām. Šajā reizē bundzinieka funkcijas pildīja Pāvils Bobrovskis (darbojies arī tādās grupās kā "Exit", "Linga" un "Gelousy").
Jāatzīst, ka koncerta publikas daudzums bija itin apmierinošs - "Aptiekas" pagrabs nebija stāvgrūdām pilns, bet arī vējš nesvilpoja. Sejas lielākoties zināmas, bet arī pa kādai svešai. Nezinu gan, kādā veidā tās svešās sejas uzzina par Pupocikliem, bet kaut kā jau uzzina, un labi, ka tā - māksliniekiem vajag publiku (lai gan Māris tika stāstījis par apmeklētu koncertu, kur viņš publikā bijis divatā kopā ar skaņotāju, bet arī tas koncerta laikā aizgājis). Ievērojot to, ka Pupocikli nav diži aktīva grupa, daudz muzikālu pārsteigumu jaunu skaņdarbu formā no viņiem negaidīju, un patiesi - koncertā skanēja dziesmas no līdz šim vienīgā PV albuma "Pupolāras dziesmas" un divi jau Labā Dabā dzirdētie skaņdarbi: "Šprotu taisnotājs" un "Zvejskābes šņaukšana" (ja pareizi iegaumēju otrā nosaukumu).
Mazliet dīvaini bija, ka koncerts bija lielākoties sēdošā tipa (nav jau tā, ka Pupocikli būtu pati rāmākā grupa pasaulē), taču šoreiz par to nemaz nežēlojos, jo tāpat jau biju dienas garumā gana noguris, lai varētu arī mazliet piesēst. Ievērojot to, kāds pagrabs ir Aptiekas pagrabs, varētu teikt, ka skaņa bija pat itin laba - vai nu man bija labs novietojums, vai arī patiesi šī bija tā reize, kad instrumenti nesaplūda vienā ķīselī, un sūdzībām īsti nebūtu pamata. Nebija gan tā, ka godātais Petrova kungs perfekti atcerētos vārdus visām "Pupociklu" dziesmām, protams, varbūt tā bija tikai radošuma izpausme, bet visspilgtāk piemirsies teksts bija jūtams "Ganiņā". Tiesa, kā pēc koncerta atzina pats mākslinieks, viņš sevi primāri uzskatot par ģitāristu un tikai tad par kliedzēju, līdz ar to vokāls viņam nav primārais (lai gan - dikcija šai reizē bija labāka, vai arī tas tomēr bija skaņas nopelns, bet šoreiz varēja saprast, par ko ir arī mazāk zināmās dziesmas, cik nu Pupociklu gadījumā to vispār var un vajag saprast).
Dziesmu secību precīzi neatstāstīšu, jo uzreiz pēc koncerta to nepierakstīju, bet tagad vairs neatceros, bet skanēja tajā sekojoši gabali: "Pupociklu vasara", "Ķieģeļu košļātājs", "Cwei Beer For Furer", "Šprotu taisnotājs", "Mākoņu belašs", "Zvejskābes šņaukšana", "Rasā izkapts labāk kož", "Ganiņš" un "Iekakā sev dibenā". Ā, un pa vidu divi skaņdarbi iz kategorijas "ģitāras skaņošana" un viens "kur palicis bundzinieks?". Improvizācijas šajā koncertā bija itin daudz, un ne tikai aizmirstajos tekstos - arī dziesmas netika spēlētas 1/1 kā albumā, kas gan varbūt arī nav pārsteidzoši, jo tā laikam tak ir, ka albuma ierakstīšanas sastāvā no šī vakara dalībniekiem klāt bija tikai Petrova kungs (tā vismaz man šķiet, ka tolaik basu grupā vēl spēlēja Misters Sensors). Tiesa, Mariušs bija šos pienākumus pildījis arī senākos laikos, un šajā vakarā apliecināja sevi kā stabules virtuozu, teicami tiekot galā ar šiem pienākumiem "Ganiņa" izpildījumā (kas laikam jau nav pārsteidzoši, atceroties, ka Labā Dabā viņš bija manāms uz skatuves arī kopā ar tautas mūzikai tuvākiem kolektīviem kā Pupociklu Vasara).
Diezgan droši šis bija koncerts "na ļubiķeļa" - vajadzīgs gan atbilstošs noskaņojums, gan atbilstoša kompānija, lai sviestroka apstākļos pareizi no roka sintezētos tas sviests, un šajā reizē itin droši varu teikt, ka apstākļi bija sakrituši gana labi, lai es justos priecīgs un gandarīts, ka par spīti nogurumam biju tomēr sadūšojies vakarā aizripot uz centru un paklausīties stāstus iz Petrova kunga atmiņu lādītes. Būtu jau feini, ja kādu reizi ar savu klātbūtni Pupociklu koncertu pagodinātu atkal arī Lācīša kungs, bet kādam jau tajā Anglijā celtniecībā ir jāstrādā, līdz ar to arī viņu var saprast.
Jāatzīst, ka koncerta publikas daudzums bija itin apmierinošs - "Aptiekas" pagrabs nebija stāvgrūdām pilns, bet arī vējš nesvilpoja. Sejas lielākoties zināmas, bet arī pa kādai svešai. Nezinu gan, kādā veidā tās svešās sejas uzzina par Pupocikliem, bet kaut kā jau uzzina, un labi, ka tā - māksliniekiem vajag publiku (lai gan Māris tika stāstījis par apmeklētu koncertu, kur viņš publikā bijis divatā kopā ar skaņotāju, bet arī tas koncerta laikā aizgājis). Ievērojot to, ka Pupocikli nav diži aktīva grupa, daudz muzikālu pārsteigumu jaunu skaņdarbu formā no viņiem negaidīju, un patiesi - koncertā skanēja dziesmas no līdz šim vienīgā PV albuma "Pupolāras dziesmas" un divi jau Labā Dabā dzirdētie skaņdarbi: "Šprotu taisnotājs" un "Zvejskābes šņaukšana" (ja pareizi iegaumēju otrā nosaukumu).
Mazliet dīvaini bija, ka koncerts bija lielākoties sēdošā tipa (nav jau tā, ka Pupocikli būtu pati rāmākā grupa pasaulē), taču šoreiz par to nemaz nežēlojos, jo tāpat jau biju dienas garumā gana noguris, lai varētu arī mazliet piesēst. Ievērojot to, kāds pagrabs ir Aptiekas pagrabs, varētu teikt, ka skaņa bija pat itin laba - vai nu man bija labs novietojums, vai arī patiesi šī bija tā reize, kad instrumenti nesaplūda vienā ķīselī, un sūdzībām īsti nebūtu pamata. Nebija gan tā, ka godātais Petrova kungs perfekti atcerētos vārdus visām "Pupociklu" dziesmām, protams, varbūt tā bija tikai radošuma izpausme, bet visspilgtāk piemirsies teksts bija jūtams "Ganiņā". Tiesa, kā pēc koncerta atzina pats mākslinieks, viņš sevi primāri uzskatot par ģitāristu un tikai tad par kliedzēju, līdz ar to vokāls viņam nav primārais (lai gan - dikcija šai reizē bija labāka, vai arī tas tomēr bija skaņas nopelns, bet šoreiz varēja saprast, par ko ir arī mazāk zināmās dziesmas, cik nu Pupociklu gadījumā to vispār var un vajag saprast).
Dziesmu secību precīzi neatstāstīšu, jo uzreiz pēc koncerta to nepierakstīju, bet tagad vairs neatceros, bet skanēja tajā sekojoši gabali: "Pupociklu vasara", "Ķieģeļu košļātājs", "Cwei Beer For Furer", "Šprotu taisnotājs", "Mākoņu belašs", "Zvejskābes šņaukšana", "Rasā izkapts labāk kož", "Ganiņš" un "Iekakā sev dibenā". Ā, un pa vidu divi skaņdarbi iz kategorijas "ģitāras skaņošana" un viens "kur palicis bundzinieks?". Improvizācijas šajā koncertā bija itin daudz, un ne tikai aizmirstajos tekstos - arī dziesmas netika spēlētas 1/1 kā albumā, kas gan varbūt arī nav pārsteidzoši, jo tā laikam tak ir, ka albuma ierakstīšanas sastāvā no šī vakara dalībniekiem klāt bija tikai Petrova kungs (tā vismaz man šķiet, ka tolaik basu grupā vēl spēlēja Misters Sensors). Tiesa, Mariušs bija šos pienākumus pildījis arī senākos laikos, un šajā vakarā apliecināja sevi kā stabules virtuozu, teicami tiekot galā ar šiem pienākumiem "Ganiņa" izpildījumā (kas laikam jau nav pārsteidzoši, atceroties, ka Labā Dabā viņš bija manāms uz skatuves arī kopā ar tautas mūzikai tuvākiem kolektīviem kā Pupociklu Vasara).
Diezgan droši šis bija koncerts "na ļubiķeļa" - vajadzīgs gan atbilstošs noskaņojums, gan atbilstoša kompānija, lai sviestroka apstākļos pareizi no roka sintezētos tas sviests, un šajā reizē itin droši varu teikt, ka apstākļi bija sakrituši gana labi, lai es justos priecīgs un gandarīts, ka par spīti nogurumam biju tomēr sadūšojies vakarā aizripot uz centru un paklausīties stāstus iz Petrova kunga atmiņu lādītes. Būtu jau feini, ja kādu reizi ar savu klātbūtni Pupociklu koncertu pagodinātu atkal arī Lācīša kungs, bet kādam jau tajā Anglijā celtniecībā ir jāstrādā, līdz ar to arī viņu var saprast.
2016-11-26
comments powered by Disqus