Koncerts Nemierā
Iepriekšējo ieplānoto "Pupociklu vasaras" koncertu, kuram bija paredzēts notikt Vinilbārā, bija nācies atcelt piesaistītā bundzinieka veselības problēmu dēļ, līdz ar to nācās doties pāri Daugavai uz klubu "Nemiers" (agrāk tur atradās "Kefīrs"), kur PV uzstājās atkal jau mazliet mainītā sastāvā: līdzās diviem pastāvīgās ekspozīcijas biedriem Turaidam Petrovam un Mārim Mukačvāram pievienojās Kalvis Sležis no grupas "The Pink Elephant". Ja nekļūdos, šī bija ceturtā reize, kad es redzēju Pupociklus spēlējam, un Kalvis bija ceturtais bundzinieks, ko redzēju ar Pupocikliem spēlējam. Tā jau pamazām sāk rasties sajūta, ka Pupociklus ir piemeklējusi "Spinal Tap" bundzinieku sērga, atliek vien cerēt, ka bez letāliem "bizarre gardening accident", aizrīšanos ar svešiem vēmekļiem un negaidītu eksplodēšanu uz skatuves.
Publikas koncertā nebija sevišķi daudz, bet tā bija entuziasma pilna, bija gan spiedzošas meitenes, gan aktīva mijiedarbība starp māksliniekiem aiz restēm un klausītājiem pie bāra. Jāatzīst, ka šī uzstāšanās apliecināja Pupociklu gatavību nemitīgi turpināt attīstīties un eksperimentēt. Šīs līdz šim retāk novērotās drosmīgākās Pupociklu puses skaidrākais apliecinājums bija skaņdarbs (aptuvenā) franču valodā ar ilgāku instrumentālu pauzi, bet arī citos skaņdarbos pupocikli šoreiz atļāvās iestarpināt kādas netipiskas melodiskas partijas un apliecināt, ka vecām dziesmām iespējamas arī jaunas skaņas. Īpaši labi šajā reizē izklausījās "Šprotes taisnotājs", bet lielākais prieciņš klausītājiem bija sen nespēlētā "Ciršļa" atgriešanās pie publikas - dīvainā kārtā ar to gan lielākās problēmas radās nevis bundziniekam, par kuru šķita itin ticami, ka viņš šo dziesmu pat dzirdējis nekad nebija, bet gan vokālistam, kurš ne tikai sev raksturīgā manierē ne pārāk precīzi dziedāja mikrofonā, bet arī pagalam vāji spēja atcerēties nebūt ne tik ļoti sarežģītos šīs dziesmas pantiņus, vienu reizi pat piemirsot cirslim piemītošās kaites pareizo medicīnisko nosaukumu "masturbīts". Taču tas diez vai būtu uzskatāms par šķērsli koncerta maksimālai izbaudīšanai - skaņa šoreiz bija pārsteidzoši skaidra, domājams, ka šādā izpildījumā pat piekasīgākie prāti varētu saprast, no kāda tad materiāla ir izgatavoti kraukšķīgie čipsi, un šķita, ka mijiedarbība starp Pupociklu veterāniem un gados jauno bundzinieku sanāca itin laba - kā nekā savā ziņā Pupociklu daiļrade no "The Pink Elephant" nav nemaz tik ļoti tāla - jūtamas tās pašas ietekmes no vidēji smagas sešdesmito beigu - septiņdesmito sākuma mūzikas ar psihodēlijas elementiem, atšķirības tur tik vien, ka Pupocikli šo visu izvērš itin nenopietnā manierē. Reizēm varbūt pauzes starp dziesmām varētu būt īsākas un jocīgo stāstiņu mazāk, bet no otras puses - stāstījums par "Iekakā sev dibenā" šai reizē bija lielisks un laikam jau tā vēsturiski nepatiesā daļa dziesmu raksturojumiem ir diezgan obligāta Pupociklu uzstāšanās sastāvdaļa.
Savā ziņā, protams, Pupocikli ir ļoti interesants muzikālais kolektīvs - lai arī viņu mūzika ir acīmredzami sviestaina, skaidri jūtams, ka tā nav tikai ākstīšanās ākstīšanās pēc, kā tas šāda stila padarīšanā reizēm gadās, vai arī kaut kādas idejiskās platformas paušana nosacīti muzikālā formā (droši var teikt, ka "Sūdi" primāri nav mūzikas grupa, bet "Jūdas graši" savu rudimentāro hārdroku spēlē, lai gadu pēc gada atkārtotu vienas un tās pašas domas par "šodien man pohuj"), bet gan patiešām vēlme spēlēt mūziku tik labi, cik vien tas iespējams (īpaši raksturīga iezīme ir koncertos pauzēt ģitāras noskaņošanai, kas tādiem puspancīgiem kolektīviem vispār nav raksturīgi). Iespējams, tajā slēpjas Pupociklu vasaras dziļā traģēdija - ka aiz "iekakāšanas sev dibenā" slēpjas līdz galam nerealizētas muzikālas ambīcijas. No otras puses - varbūt tā ir vienkārši vēlme iekakāt sev dibenā iespējami kvalitatīvāk. Vēl, protams, ir variants - ka tie ir gadi, ka kādreiz šis viss bija tikai spēle un zirgošanās, bet tagad tikai ar zirgošanos vairs nav pietiekami. Kas to lai zina, kā ir patiesībā (protams, vienkāršakais variants būtu pavaicāt pašam Turaidam), bet šaubu nav - šādi brīžiem nedaudz nopietnāki Pupocikli man pie sirds iet itin labi.
Publikas koncertā nebija sevišķi daudz, bet tā bija entuziasma pilna, bija gan spiedzošas meitenes, gan aktīva mijiedarbība starp māksliniekiem aiz restēm un klausītājiem pie bāra. Jāatzīst, ka šī uzstāšanās apliecināja Pupociklu gatavību nemitīgi turpināt attīstīties un eksperimentēt. Šīs līdz šim retāk novērotās drosmīgākās Pupociklu puses skaidrākais apliecinājums bija skaņdarbs (aptuvenā) franču valodā ar ilgāku instrumentālu pauzi, bet arī citos skaņdarbos pupocikli šoreiz atļāvās iestarpināt kādas netipiskas melodiskas partijas un apliecināt, ka vecām dziesmām iespējamas arī jaunas skaņas. Īpaši labi šajā reizē izklausījās "Šprotes taisnotājs", bet lielākais prieciņš klausītājiem bija sen nespēlētā "Ciršļa" atgriešanās pie publikas - dīvainā kārtā ar to gan lielākās problēmas radās nevis bundziniekam, par kuru šķita itin ticami, ka viņš šo dziesmu pat dzirdējis nekad nebija, bet gan vokālistam, kurš ne tikai sev raksturīgā manierē ne pārāk precīzi dziedāja mikrofonā, bet arī pagalam vāji spēja atcerēties nebūt ne tik ļoti sarežģītos šīs dziesmas pantiņus, vienu reizi pat piemirsot cirslim piemītošās kaites pareizo medicīnisko nosaukumu "masturbīts". Taču tas diez vai būtu uzskatāms par šķērsli koncerta maksimālai izbaudīšanai - skaņa šoreiz bija pārsteidzoši skaidra, domājams, ka šādā izpildījumā pat piekasīgākie prāti varētu saprast, no kāda tad materiāla ir izgatavoti kraukšķīgie čipsi, un šķita, ka mijiedarbība starp Pupociklu veterāniem un gados jauno bundzinieku sanāca itin laba - kā nekā savā ziņā Pupociklu daiļrade no "The Pink Elephant" nav nemaz tik ļoti tāla - jūtamas tās pašas ietekmes no vidēji smagas sešdesmito beigu - septiņdesmito sākuma mūzikas ar psihodēlijas elementiem, atšķirības tur tik vien, ka Pupocikli šo visu izvērš itin nenopietnā manierē. Reizēm varbūt pauzes starp dziesmām varētu būt īsākas un jocīgo stāstiņu mazāk, bet no otras puses - stāstījums par "Iekakā sev dibenā" šai reizē bija lielisks un laikam jau tā vēsturiski nepatiesā daļa dziesmu raksturojumiem ir diezgan obligāta Pupociklu uzstāšanās sastāvdaļa.
Savā ziņā, protams, Pupocikli ir ļoti interesants muzikālais kolektīvs - lai arī viņu mūzika ir acīmredzami sviestaina, skaidri jūtams, ka tā nav tikai ākstīšanās ākstīšanās pēc, kā tas šāda stila padarīšanā reizēm gadās, vai arī kaut kādas idejiskās platformas paušana nosacīti muzikālā formā (droši var teikt, ka "Sūdi" primāri nav mūzikas grupa, bet "Jūdas graši" savu rudimentāro hārdroku spēlē, lai gadu pēc gada atkārtotu vienas un tās pašas domas par "šodien man pohuj"), bet gan patiešām vēlme spēlēt mūziku tik labi, cik vien tas iespējams (īpaši raksturīga iezīme ir koncertos pauzēt ģitāras noskaņošanai, kas tādiem puspancīgiem kolektīviem vispār nav raksturīgi). Iespējams, tajā slēpjas Pupociklu vasaras dziļā traģēdija - ka aiz "iekakāšanas sev dibenā" slēpjas līdz galam nerealizētas muzikālas ambīcijas. No otras puses - varbūt tā ir vienkārši vēlme iekakāt sev dibenā iespējami kvalitatīvāk. Vēl, protams, ir variants - ka tie ir gadi, ka kādreiz šis viss bija tikai spēle un zirgošanās, bet tagad tikai ar zirgošanos vairs nav pietiekami. Kas to lai zina, kā ir patiesībā (protams, vienkāršakais variants būtu pavaicāt pašam Turaidam), bet šaubu nav - šādi brīžiem nedaudz nopietnāki Pupocikli man pie sirds iet itin labi.
2017-02-11
comments powered by Disqus