Kazhes pierakstu burtnīca

Rūdolfs Blaumanis, lai arī ir "Skroderdienu Silmačos" autors, īsti par sevišķu jokdari nebūtu saucams, ne velti vairums viņa populārāko darbu neizceļas ar sevišķu dzīvesprieku (un arī paša autora mūžs izbeidzās ne pašā jautrākajā veidā - ar tuberkulozi). Taču nenoliedzami Blaumanis bija lielisks psiholoģiskās prozas meistars un kas ir liels trumpis viņa darbiem, tā kā Blaumanis nebija pilsētas švītiņš un aprakstīja lauku, nevis pilsētas dzīvi, viņa daiļradi ir pietiekami grūti ietērpt bezjēdzīgās ideoloģiskās drānās, līdz ar to "Purva bridējs" arī mūsdienās ir skatāms bez mazākajām problēmām, nesatraucoties par apstākļiem, kādos filma tika uzņemta.

Patiesībā es pat teiktu, ka mani šī filma savā ziņā šokēja - ja salīdzina to ar tā paša Leimaņa dažus gadus vēlāk uzņemto "Pie bagātās kundzes", "Purva bridējs" ir tik ļoti normāls - pretēji gaidāmajam, vācu barons šeit tiek atainots kā itin mormāls un adekvāts cilvēks (ok, viņa klavieres spēlējošā māsīca ir stipri atrauta no realitātes un to vien dara, kā aizver logus, lai nebūtu jāklausās zemniekos, bet tas nešķiet nekas pārspīlēts), arī turīgais saimnieks Akmentiņš nav ne vecs, ne pretīgs, ne nežēlīgs, kā to varētu gaidīt no saimnieka. Tādi patiešām kārtīgi sūdabrāļi ir vienīgi atsevišķi muižkunga padotie, bet pat viņiem ir kaut kāda motivācija būt nejaukiem pret Edgaru, ne tik vien kā šķirisks naids. Plus vēl tas apstāklis, ka šī ir tā retā reize kino, kad aktrise nav 15-20 gadus jaunāka par saviem potenciālajiem līgavaiņiem (faktiski Artmanei bija pat vairāk gadu nekā Pūcītim un Lejaskalnam), kas padara Kristīni par nobriedušāku tēlu, nekā viņu bija radījis Blaumanis.

Kas man šajā filmā šķita ļoti savdabīgi, bija tas, ar cik platu leņķi tā ir filmēta, radot visam uz ekrāna redzamajam mazliet pasakas noskaņu, lai arī vēstījums nemaz nav pasakains un viegls, taču "Purva bridējs" ir patiešām krāšņa filma (lai arī melnbalta) - ainas muižā (Lielstraupes pils) ir īpaši spilgtas, un Kristīnes izvēle - kaut kādā mērā saprotama, lai arī man personīgi nepieņemama. No otras puses, man jau nav tā kā ļoti liels risks apņemt vīru alkoholiķi, līdz ar to tā jau īsti nebūtu mana problēma. Un, protams, Artmane te ir lieliska (arī par Pūcīti varētu teikt to labāku, ja ignorē viņa drusku pārmērīgi stilīgo savam laikmetam frizūru). No pagaidām skatītajām grāmatas latviešu filmām - pārliecinoši labākā.