Pusmaratona skrējiens Valmierā un sen neizjusts gandarījums

2021-09-20

Šogad un pērn sportošana man diezgan izteikti notiek ar minimālu dalību sacensībās, daudz kam nenotiekot, bet bieži arī vienkārši iztrūkstot motivācijai no paša puses. Arī uz Valmieras maratonu (kur gan skrēju pusmaratonu, jo pilnajam nekad neesmu bijis gatavs, lai arī dažas reizes esmu tādu mēģinājis skriet un Valmierā pat vienu reizi finišējis) braukt nebiju plānojis, jo pat dzirdējis par tā norisi nebiju, bet kaut kā sanāca, ka Maksims iedeva man grūdienu pieteikties, un tad nu bija vien jāskrien.

Līdz šim labākais pusmaratons man bija padevies pirms pieciem gadiem Kuršu kāpā, kur vienīgo reizi līdzšinējās skriešanas gaitās biju noskrējis zem stundas un trīsdesmit piecām minūtēm (jā, salīdzinoši ar nopietniem skrējējiem tie rezultāti ir nekādi, bet katram jau ir savi mērķi un savi orientieri). Pērnajā pavasarī, kad ierobežojumu dēļ sacensības vispār nenotika, man bija ambīcija neoficiālos apstākļos noskriet zem pusotras stundas. Cītīgi tam trenējos, izmantojot Garmin sagatavoto treniņprogrammu un šķita, ka - būs. Maršrutam izvēlējos daudzus apļus apkārt Māras dīķim, bet rezultātā čiks vien sanāca - startā pārķēru par augstu tempu un ļoti ātri salūzu, rezultātā noskrienot savā standarta laikā 1:37. Tam turpinājumā mēnesi vēlāk pārplēsu hamstringu (latviski - paceles cīpsla) un uz kādu brīdi vispār par skriešanu nācās aizmirst. Kaut kāds labums šai traumai gan bija - kopš tā laika regulāri eju vingrot ar fizioterapeiti un ir cerības, ka ķermenis ir mazliet labāk sakārtots, nekā tas bija iepriekš.

Skriešanai šogad mana pieeja bijusi gaužām nezinātniska - cenšos katru nedēļu noskriet vismaz 50 kilometrus, parasti ieplānojot piecus treniņus nedēļā. Reizēm skrienu lēnāk, reizēm kaut kādus paātrinājumus, citkārt maucu ātri, jo ir maz laika, bet sistēmas tajā visā nav nekādas. Un tas jau arī loģiski - ja tu nekam konkrētam negatavojies, nav jau motivācijas kaut ko baigi optimizēt un sasniegt formas pīķi uz konkrētu datumu. Tāpat zinu, ka man skriešanas pamatfunkcija ir galvas sakārtošana un tai vispār vienalga, kādā tempā es skrienu.

Tomēr, ja esi pieteicies sacensībām, vēlāms vismaz aptuveni saprast, kāda ir tava aktuālā kondīcija. Divas nedēļas pirms Valmieras devos izskriet pusmaratona treniņu. Sāku, šķiet, vienkārši ar domu "pārbaudīt, cik viegli ir noskriet mierīgajā 1:45 tempā", kas jau pēc kilometra transformējās domā - varbūt tomēr vismaz 1:40 vajadzētu, bet ap distances vidu sapratu - ir reāli noskriet zem 1:35, kas patiešām izdevās. Tas, savukārt, noveda pie atziņas, ka varbūt tomēr Valmierā vajadzētu iet uz pusotras stundas grafiku, kas zina, varbūt tas šobrīd ir iespējams. Taču realitāte bija tāda, ka es pat desmitnieku nekad vajadzīgajā tempā nebiju skrējis. Tad nu pusceļā starp to 1:35 pusmaratonu un sacensībām izlēmu izmēģināt noskaidrot - varu es desmitnieku noskriet vajadzīgajā tempā vai nevaru. Izrādījās - varu (42 minūtes precīzi), taču satrauca apstāklis, ka desmitais kilometrs jau bija ļoti smags, līkne bija galīgi neiepriecinoša un bija šaubas par to, kas notiks distances otrajā pusē. Gala secinājums - mēģināt var, bet vai sanāks, tas galīgi nav skaidrs.

Uz Valmieru atbraucām jau piektdienas vakarā, taču pārāk vēlās naktsmāju risināšanas dēļ sanāca, ka tur palikām tikai nakti uz sestdienu, bet uz svētdienu - Smiltenē. Tā kā arī Smiltenē man bija darīšanas (saistītas ar futbola vēsturi), tad idejiski nebija slikti tur nakšņot, vienīgi bija skaidrs, ka Marina ar bērniem (visi, ieskaitot Marinu - apslimuši) nedosies mani atbalstīt trases malā, jo no Smiltenes doties no rīta ar bērniem uz Valmieru, kur starts bija ieplānots uz deviņiem rītā, būtu faktiski neiespējami.

Vispār jāatzīst, ka bija vairāki faktori, kas man radīja šaubas, vai tiešām būs reāli noskriet diži labi. Pirmkārt, arī es pats nejutos gluži uz simts procentiem vesels, kakls jau vairākas dienas bija režīmā "slims neesmu, bet vesels arī nē". Otrkārt, sestdien sanāca pamatīga noskriešanās (ne tieši kājām, bet vairāk emocionāli) ar ļoti steidzīgu vizīti Rozulas skolā (par to - citreiz) un pēc tam ne mazāk steidzīgu sanāksmi Smiltenes Tepera stadionā (par to - arī citreiz), līdz ar to tikai tuvu desmitiem vakarā biju naktsmāju vietā. Ko gan biju izdarījis prātīgi - sestdienas rītā (kad vēl bijām Valmierā) biju izskrējis vienu gaidāmās distances apli, lai aptuveni nojaustu, kāds būs tās reljefs un vispār - sajūtas trasē. Protams, ka Valmieras gadījumā būtu naivi gaidīt, ka reljefa nebūs nemaz, konceptuāli sanāca tā, ka otrā kilometra sākumā ir viens relatīvi izteikts paugurs, tad trešais kilometrs izteikti iet uz leju, līdz atkal uzved otrā pauguriņā, no kura ceturtajā kilometrā atkal dodies lejā, bet piektais ir visu laiku mazliet, mazliet, bet pret kalnu, kamēr pašas apļa beigas pa līdzenu un patīkamu Daliņa stadiona skrejceļu. Un tā četras reizes.

Vēl viens plāna punkts, ko īsti precīzi neizdevās izpildīt, bija vakariņas pirms skriešanas. Protams, pusmaratons nav tik gara distance, lai tas būtu super nozīmīgi, tomēr tradicionāli uzskatu, ka vakarā pirms skrējiena jāštopē iekšā pilngraudu makaroni, taču kaut kur ārpus mājas tādus dabūt nebūtu bijis iespējams, jo pārāk vēlu atgriezos no futbola sanāksmes, kamēr naktsmāju vietā mūsu rīcībā bija tikai mikroviļņu krāsns un tā nav īstais līdzeklis makaronu vārīšanai. Toties vismaz brokastīs bija kārtīga putra, kā tam arī pieklājas būt.

Valmierā biju jau astoņos, dabūju numuru un sāku pamazām iesildīties. Jāatzīmē, ka iesildīšanās rutīna arī šī gada laikā ir mainījusies, kļuvusi daudzveidīgāka un, cerams, arī lietderīgākā. Neskaidrības radīja vēsais laiks - gaisa temperatūra ap četriem - pieciem grādiem, kuros ir psiholoģiski grūti izvēlēties skriešanu kreklā ar īsām rokām. Iesildīšanās laiku aizvadīju siltā flīsa jakā, bet dažas minūtes pirms starta to nosviedu stadiona patrepē un nu jau šķita, ka būs labi tāpat - ar bafu ap kaklu, bet visādi citādi vasaras skriešanas režīmā.

Skrējēju nebija daudz, tomēr starta drudzis bija un sajūsma par to, ka skrieni kopā ar citiem un līdz ar to - svētku sajūta - bija gan. Protams, manā gadījumā viens no sarežģītākajiem uzdevumiem ir nepārķert startu, jo sākumā jau spēku tev daudz, šķiet - vari skriet ātrāk nekā tas cilvēks pa kreisi vai pa labi. Un tad pēc dažiem kilometriem saproti - ir auzas. Īpaši šo problēmu veicina apstāklis, ka pirmie pāris simti metru vienmēr sanāk mazliet lēnāki nekā ieplānotais grafiks - kamēr ieskrienies, kamēr tiec laukā no burzmas, un tad, protams, vajag mazliet uzspiest, lai vidējais ātrums uz kilometru būtu pareizs, kas savukārt veicina pārmērīgu ieskriešanos un... skatīt augstāk. Šoreiz centos sevi kontrolēt un nedzīties pakaļ tiem, kuriem līdzi neturēšu.

Pirmais aplis aizgāja ļoti mierīgi - biju piesities astā dāmai, kura skrēja trenera pavadībā un turēja manu vajadzīgo tempu - ap 4:15 uz kilometru. Otrā apļa sākumā izskatījās, ka dāma sāk zaudēt ātrumu, nācās kādu brīdi skriet bez orientiera, tad uzsēdos astē grupai no trim vīriem (vieglāk ir sekot kādam, nevis pašam visu laiku domāt par tempu). Pamazām divi no šīs trijotnes atrāvās, bet trešajam turpināju sekot visai ilgi, taču trešā apļa sākumā savukārt viņš jau lielākajā paugurā skrēja lēnāk, nekā šķita pareizi (otrais aplis bija par dažām sekundēm pat labāks nekā pirmais).

Turpināju skriet, acu priekšā redzot vienu skrējēju dāmu, kura, kā vēlāk izrādījās, bija maratona dalībniece, taču trešā apļa beigās sapratu, ka es pats vairs neturu. Un bija skaidrs, ka plāns par pusotru stundu ir atmetams. Ja pirmo divu apļu beigās iepļāvu pa želejai, šajā brīdī pat to darīt vairs nebija motivācijas - kāda gan jēga vairs censties, ja tāpat ātruma vairs nav. Ceturtā apļa sākumā man garām tika vēl viena skrējēja - maratoniste, un šķita - garāmskrējējiem maiss galā. Tomēr, lai vismaz kaut kā turpinātu kustību uz priekšu, iespēju robežās centos tai nupat mani apdzinušajai un arī iepriekš priekšā bijušajai skrējējai sekot, vismaz ne strauji atpalikt. Pulkstenī vairs neskatījos, sajūtu līmenī šķita, ka vismaz personīgo labāko laiku pārsitis būšu (tam pietiktu ar tempu 4:45 pēdējā aplī), lejā no kalna centos skriet kaut cik ātrāk, un tā nu mocījos līdz finišam. Kaut kur manī bija naiva cerība, ka varbūt nemaz tik lēns es kļuvis neesmu - abas skrējējas joprojām bija pavisam netālu priekšā un tā kā viņas skrēja maratonu, šķita, ka viņām jau nu vēl nevajadzētu pienākt lūzuma punktam. Pēdējais posms pret kalnu, kurš pirmajā aplī vispār vēl nešķita esam kalns, gāja īpaši smagi, taču kaut kā uz priekšu tikt nācās. Beidzot pienāca pēdējā reize, ieskrienot Daliņa stadionā. Un priekšā - pulkstenis. Būs zem pusotras stundas, noteikti būs! Pēdējie simts metri līdz ar to jau bija ļoti patīkami, finiša atzīmi šķērsojot pēc stundas divdesmit deviņām minūtēm un trīsdesmit piecām sekundēm. Mērķis sasniegts! Un komplektā ar to - sen neizjusts gandarījums! Jā, pēdējais aplis bija lēnāks par grafiku - 22 minūtes un 39 sekundes, kamēr grafiks būtu 22:30, bet iekrātā rezervīte bija bijusi pietiekama.

Pēc finiša pat jutos itin labi, nebija sajūtas, ka esmu izpumpējies līdz pēdējam. Jā, neko diži ātrāk šajā dienā es noteikti noskriet nebūtu varējis, taču arī šāds rezultāts manā gadījumā ir ļoti iepriecinošs. Un, ja ņem vērā, ka nākamajā dienā beidzot esmu spiests atzīt, ka arī es esmu apaukstējies, pievienojoties pārējiem ģimenes locekļiem. Proti, laikam jau arī skrējis biju ne gluži vesels, bet nekas. Lieki teikt, ka šobrīd man nav nekādu augstāku mērķu šī rezultāta pārsišanai, bet vismaz šobrīd jūtos laimīgs. Skriet ir forši, ja arī ne vienmēr viegli!