Nakts bez mēnesnīcas
Viena nakts provinciālā dzelzceļa stacijā, gaidot vilcienu (un arī ceļā uz to) saved kopā dažādus cilvēkus, katru ar savām raizēm un nedienām, sapņiem un ilūzijām. Savā ziņā var teikt, ka šajā darbā Regīna Ezera seko detektīvromānos iecienītajam paņēmienam salikt slēgtā telpā bariņu dažādu cilvēku, ļaujot vaļu viņu sliktākajām izpausmēm, taču šeit, protams, neviens netiks atrasts nodurts klubkrēslā, lai arī sava tiesa drāmas te neizpaliks.
Varoņu vidū ir panākumiem relatīvi bagāts mākslinieks, kura slavas spožākie laiki gan jau ir aiz muguras (lai arī viņš nemaz nav vecs), turklāt viņam ir slimība, kura ilgu laiku neatvēl. Tagad viņš bijis dzimtajās mājās, bet līdz galam neko nav varējis izrunāt. Sieviete, kuru ar viņu saista senu dienu draudzība (vai vismaz kaut kas uz to pusi), kura nogādās vilcienā savas māsas meitu, kuru tā pēc ilgākas dzīvošanas pie radiem ir gatava ņemt pie sevis, jo ir apgādājusies ar dzīvojamo platību, tā it kā tikai kvadrātmetri būtu tas, kas nepieciešams bērnam. Padzīvojis mālderis, kurš mēģina atgriezties pie sievas no kārtējās mīļākās, bet viss viņa gadījumā ir sarežģīti un lielā mērā - alkohola dēļ. Jauns pāris, kur gan patiesībā jauna ir tikai līgava, kamēr līgavainis jau daudz vairāk šai pasaulē pieredzējis. Vecāks pāris, kas kašķējas par visu un neko reizē. Dzērāja māldera draugs no seniem laikiem, ar kuru viņa ceļi ļoti atšķirīgi aizgājuši un viņa sieva, kura šīs nakts laikā dzemdē. Stacijas dežurants un viņa māte. It kā nekas liels, tikai sadzīviskas situācijas, tikai notikumi, kas varētu atgadīties arī tev un man (ok, varbūt ne tieši tev un ne tieši man, bet uz to pusi), bet - ļoti cilvēcīgi (kā jau tas Ezerai raksturīgi) un pat savā ziņā intīmi. Šis, ja kas, ir arī pirmais darbs viņas krājumā, kurā varoņu vidū (vai drīzāk - malā) parādās arī pati Autore, tiesa, te varētu piebilst, ka Autores funkcija šajā darbā ir diezgan minimāla, šo mākslu Ezera vēl laika gaitā izkops daudz pilnīgāk. Bet kopumā - ļoti baudāms teksts, kas kaut kādā mērā atsauca atmiņā arī manis paša vienu nakti dzelzceļa stacijā, gaidot vilcienu, tikai toreiz tās nebija iedomātās Dzegas, bet pilnīgi reālā Zilupe. Ja kas - jau astoņi gadi pagājuši kopš Mini Mega Zilupe. Vai toreiz bija mēnesnīca, nudien neatceros.
Varoņu vidū ir panākumiem relatīvi bagāts mākslinieks, kura slavas spožākie laiki gan jau ir aiz muguras (lai arī viņš nemaz nav vecs), turklāt viņam ir slimība, kura ilgu laiku neatvēl. Tagad viņš bijis dzimtajās mājās, bet līdz galam neko nav varējis izrunāt. Sieviete, kuru ar viņu saista senu dienu draudzība (vai vismaz kaut kas uz to pusi), kura nogādās vilcienā savas māsas meitu, kuru tā pēc ilgākas dzīvošanas pie radiem ir gatava ņemt pie sevis, jo ir apgādājusies ar dzīvojamo platību, tā it kā tikai kvadrātmetri būtu tas, kas nepieciešams bērnam. Padzīvojis mālderis, kurš mēģina atgriezties pie sievas no kārtējās mīļākās, bet viss viņa gadījumā ir sarežģīti un lielā mērā - alkohola dēļ. Jauns pāris, kur gan patiesībā jauna ir tikai līgava, kamēr līgavainis jau daudz vairāk šai pasaulē pieredzējis. Vecāks pāris, kas kašķējas par visu un neko reizē. Dzērāja māldera draugs no seniem laikiem, ar kuru viņa ceļi ļoti atšķirīgi aizgājuši un viņa sieva, kura šīs nakts laikā dzemdē. Stacijas dežurants un viņa māte. It kā nekas liels, tikai sadzīviskas situācijas, tikai notikumi, kas varētu atgadīties arī tev un man (ok, varbūt ne tieši tev un ne tieši man, bet uz to pusi), bet - ļoti cilvēcīgi (kā jau tas Ezerai raksturīgi) un pat savā ziņā intīmi. Šis, ja kas, ir arī pirmais darbs viņas krājumā, kurā varoņu vidū (vai drīzāk - malā) parādās arī pati Autore, tiesa, te varētu piebilst, ka Autores funkcija šajā darbā ir diezgan minimāla, šo mākslu Ezera vēl laika gaitā izkops daudz pilnīgāk. Bet kopumā - ļoti baudāms teksts, kas kaut kādā mērā atsauca atmiņā arī manis paša vienu nakti dzelzceļa stacijā, gaidot vilcienu, tikai toreiz tās nebija iedomātās Dzegas, bet pilnīgi reālā Zilupe. Ja kas - jau astoņi gadi pagājuši kopš Mini Mega Zilupe. Vai toreiz bija mēnesnīca, nudien neatceros.
2021-09-12
comments powered by Disqus