Raiņa klubs
Mūsdienās, izdzirdot vārdu Rainis, vairumam latviešu šis vārds galvenokārt ies kopā ar vārdu Dzejnieks. Iespējams, dažs labs vēl iedomāsies par politiķi, kāds īpaši skolā Raini mīlēt iemācījies indivīds pat atcerēsies, ka Rainis bija arī laikraksta redaktors, kamēr dumpinieciskāk noskaņots piesauks vārdu Revolucionārs. Un tikai retais nojauš, ka savos ziedu laikos Rainis plašās aprindās bija zināms pilnīgi citu iemeslu dēļ.
Runa, protams, ir par Raini kā sava laika vienu no izcilākajiem Latvijas futbolistiem. Jā, skolu literatūras programmās par to nerunā, bet pagājušā gadsimta divdesmitajos gados Rainis bija viens no ne tikai labākajiem, bet arī publikas mīlētākajiem futbola jeb kājbumbas meistariem Latvijā. Un, kā teicis Kārlis Ulmanis: “Kas neciena savas tautas pagātni, nav cienīgs piederēt šīs tautas nākotnei.” Tālab atskatīsimies mazliet uz Raiņa sasniegumiem zaļajos laukumos.
Kad tieši Rainis pirmo reizi iespēra pa futbola bumbu, nav precīzi noskaidrots, taču populārākā versija ir tāda, ka futbolu dižais dzejnieks atradās, jau esot emigrācijā Šveicē. Šāds variants šķiet loģisks arī tādēļ, ka pašā Latvijas teritorijā futbols tolaik vēl nebija sevišķi izplatīts, kamēr Šveicē to jau bija ievazājuši britu jūrnieki. Labs apliecinājums futbola attīstības atšķirīgajiem soļiem šajās divās zemēs izsakāms sekojošos skaitļos: Šveices futbola izlase savu pirmo oficiālo valstsacīksti aizvadīja 1905. gadā. Tikām Rīgā pirmā jebkāda līmeņa futbola spēle notika vien 1907. gadā. Līdz ar to šaubu nav, ka Rainim Šveice par labu nāca ne tikai kā vieta, kur radīt virkni savu lielāko grāvēju literatūras lauciņā (sākot ar “Jāzepu un viņa brāļiem”, turpinot ar “Mātes pienu” un “Zvejnieka dēlu”), bet arī sportiskās izaugsmes ziņā.
Viņa progress futbolā bija šokējoši straujš - vien 1906. gadā ieradies Šveicē, jau 1908. gada septembrī viņš tikai iekļauts Lugano kreisās inteliģences futbola komandas “Inter” sastāvā, kas spēlēja Lugano kantona augstākajā līgā. 1909. gada pavasarī Raini atzina par līgas labāko jauno spēlētāju. Un tas - par spīti tam, ka viņam tolaik bija jau pāri 40 gadiem! Vēl gadu vēlāk pilnā nopietnībā vietējās avīzes apcerēja Raiņa naturalizāciju un iekļaušanu Šveices izlasē. Tomēr Rainis bija un palika latviskuma patriots un paziņoja - ja viņš kādreiz spēlēs futbolu izlases rindās, tad tikai pārstāvot savu dzimto Latviju! Ap šo laiku nopietnu interesi par Raiņa iesaistīšanos savās rindās izrādīja arī spēcīgākie Šveices klubi, tādi kā Ženēvas “Servette” un pat Bernes “Young Boys”, tomēr Rainis bija tik ļoti pieradis pie dzīves itāliskajā Šveices daļā, ka viņš nebija gatavs pārcelties uz citu reģionu arī lielākas naudas dēļ (jāatzīmē, ka Lugano “Inter” bija viena no trūcīgākajām Šveices superlīgas komandām).
Jūsmas par Raiņa izcilo driblingu, perfekto spēles laukuma pārredzēšanu un eksplozivitāti, veicot reidus pāri puslaukumam pa savu iecienīto kreiso flangu (kurā gan vēl pozīcijā varētu spēlēt tik pārliecināts zociķis kā Rainis) tā vien plūst no tā laika Šveices lielāko sporta laikrakstu lappusēm. “Brīnumdaris no Rīgas”, “Dzejojošais snaiperis”, “Rīgas lauva”, “Baltais Bekenbauers” - tie ir vien daži no epitetiem, ar kādiem Raini apveltīja Šveices prese. Līdz ar to šaubu nav - tolaik šveicieši labi zināja futbolistu Raini, bet tikai retais zināja, ka no futbola brīvajā laikā Rainis rakstīja dzeju.
Viens no daudzajiem aspektiem, kas izrādījās Rainim ļoti labvēlīgs, izvēloties Šveici par savu trimdas māju, bija valsts neitralitāte, kas ļāva tai izvairīties no iesaistīšanās murgā, ko nosauca par Pirmo pasaules karu. Tikām, kamēr Latvijas teritorijā fronte atradās teju visā kara garumā, Šveicē dzīve šos gadus gāja ierasto ceļu un pat ne reizes nenācās pārtraukt futbola sezonu. Tiesa, Lugano “Inter” tie nebija paši labākie gadi, augstāk par ceturto vietu Superlīgā tā arī pacelties neizdevās, taču droši var teikt - Rainis darīja visu no sevis atkarīgo, lai viņa komanda būt iespējami tuvāk godalgām. Kādā spēlē pret Cīrihes “Noah” Rainis pat guva veselus piecus vārtus, taču ar to tāpat bija par īsu, cīrihiešiem uzvarot ar 7:5.
Pēc Latvijas neatkarības izcīnašanas Rainis un Aspazija, kā zināms, atgriezās Rīgā. Paša Raiņa lielākais sapnis līdzās Nobela prēmijai literatūrā un valsts prezidenta amata ieņemšanai, protams, bija spēlēšana Latvijas izlasē. Taču līdzīgi kā pārējiem diviem, arī šim sapnim strīpu pārvilka Raiņa nesaticīgais raksturs. Kādā spēlē starp Raiņa paša dibināto komandu “Raiņa klubs” un “Jaunekļu kristīgo savienību” Rainim izcēlās konflikts ar spēles galveno tiesnesi Juri Rēdlihu, kuru Rainis pret sevi nenosvilpta soda dēļ nosauca par “smakojošo bezdeļzauru”. Rēdlihs, kurš līdzās tiesāšanai bija Rīgas stiprākā kluba RFK vadītājs, bija ļaunatminīgs, un nozvērējās, ka Rainis nekad nespēlēs ne tikai Latvijas izlasē, bet pat Virslīgā. Un tā arī notika - vadošie klubi savstarpēji vienojās, ka Dzejojošajam snaiperim viņu rindās vietas nebūs, lai arī pirms tam bija jau gandrīz notikusi Raiņa pāreja uz Rīgas “Union”. Līdz ar to Rainim nācās spēlēt sociāldemokrātu organizācijas SSS paspārnē notiekošajos futbola turnīros, kuru līmenis bija gaužām zems un reizēm vienas spēles ietvaros Rainis guva pat vairāk kā desmit vārtus.
SSS futbola turnīrā Rainis spēlēja līdz pat savai priekšlaicīgajai nāvei, un tā arī palika SSS līgas labākais vārtu guvējs vēsturē. Vēl ilgus gadus Rīgas futbola līdzjutēji atcerējas filigrāno bumbas apstrādi, negaidītās māņkustības un precīzo spēli ar galvu, ko bija demonstrējis šis vidēji pazīstamais dzejnieks. Taču līdz ar Ulmaņa apvērsumu viss, kas bija saistīts ar SSS futbola lietām, tika atzīts par nevēlamu un noklusējumu, un mērķtiecīgas darbības rezultātā Rainis - futbolists tika noklusēts un pat aizliegts, to aizstājot Rainim - dzejniekam. Un tagad esam nodzīvojuši tik tālu, ka pat aktīvi Latvijas futbola līdzjutēji drīzāk mācēs noskaitīt “Zirņa bērnus”, nevis būs informēti, kāds Rainis bija futbolists…