Kazhes pierakstu burtnīca

Varētu būt, ka šis Regīnas Ezeras stāstu krājums arī "manos laikos" bija iekļauts skolas literatūras programmā. Un tāpat varētu būt, ka, atbilstoši tam, kā notika literatūras (un arī citu priekšmetu) apgūšana manā skolā, līdz tam mēs nemaz netikām, jo, kā katru gadu, pārāk daudz laika bija veltīts Rainim, līdz ar ko mūsdienīgākus autorus sasniegt neizdevās. Pārbaudīt gan to tāpat nav iespējams, jo par laimi man nav raksturīgas nosliece uz tāda tipa vēsturisku artefaktu kā skolas pieraksti saglabāšanu. Taču šaubu nav par to, ka pēdējo pāris gadu laikā Regīnas Ezeras darbus esmu lasījis daudz, un dīvaini, ka šie stāsti mani līdz šim nebija sasnieguši, jo patiesībā jau tieši šie trīs vārdi: "Cilvēkam vajag suni" ir tas, kas man nāk prātā līdzās Regīnas Ezeras vārdam, kā nekā viņa varētu būt ievērojamākā četrkājaino draugu apdziedātāja latviešu literatūras vēsturē.

Patiesībā šis stāstu krājums tiešām ir lielisks veids, kā uzsākt pazīšanos ar Regīnas Ezeras darbiem - apjomā neliels, tomēr tajā atrodamas vairākas autorei tuvas tēmas, raksturīgā Ezeras manierē izķidātas attiecības, kurās trūkst harmonijas, un, protams, pāri visam stāv dzīvniekmīlestība. Vienīgais, kā pietrūkst - Autores vērotājas, bez kuras neiztiek teju neviens vēlīnā perioda Ezeras darbs. Toties, kā gan te ir daudz, tas ir šņabis un tam līdzīgi dzērieni, līdz ar to jāsecina - cilvēkam vajag ne tikai suni. Un alkohola lietošana šajos stāstos galīgi nav daļa no jautrās bohēmas, bet gluži parasta un prozaiska atkarība, kura piemīt gan vecim, kas tirgo kucēnus, gan izskatīgajam vīrietim, kas mēģina pielabināties savai draudzenei, gan (tas nav tik ļoti vārdos izteikts, bet šaubas nerada) uz medībām neaizbraukušajam tētim ar sāpošo zobu, gan kaut kādā mērā arī stāstos figurējošajām sievietēm.

Jā, tātad stāstu cikla ietvars ir pavisam vienkāršs: vecs vīrs Centrāltirgū pārdod četrus kucēnus, kuru māte ir medību taksis, bet tēvs nav medību taksis. Kucēna cena - orientējoši pieci rubļi, bet gadās visādi. Vienu no tiem nopērk jauns vīrietis ar ģitāru. Otru - trīs studentes kā dāvanu kursabiedram (viena no grāmatas svarīgākajām domām - nedāviniet cilvēkiem mājdzīvniekus bez viņu pašu iepriekšējas piekrišanas, tas ir teju vissliktākais, ko tu vari nodarīt gan dzīvniekam, gan cilvēkam!). Trešo - iereibis vīrietis, kuram nepieciešams salāpīties un salabt ar sievieti, pie kuras viņš tā kā dzīvo. Ceturto - mazs zēns, kurš bija aizsūtīts nopirkt kaut ko pavisam citu. Un tad seko četri stāsti, kuri vēsta, kas tad tālāk notiek ar katru suņabērnu (lai nebūtu pārmērīga satraukuma, ja esi no tāda tipa cilvēkiem kā es, kam par dzīvnieku ciešanām lasīt ir daudz grūtāk nekā par cilvēkiem, uzreiz teikšu - suņiem nekas slikts neatgadās) un kā tā ienākšana katrās mājās ietekmē cilvēku likteni (bez saharīna, bez patosa, bet, protams, ar mīlestību pret dzīvniekiem no autores puses).

Amizantākais, ko man pēdējā laikā gadās novērot, tās ir mūsdienu jauniešu atsauksmes Internetā, kas vēsta par pieredzi, lasot "veco laiku" grāmatas. Tā, it kā tie vecie laiki (šajā gadījumā - 20. gadsimta septiņdesmitie gadi) būtu risinājušies aptuveni vienā ērā ar "Gredzenu pavēlnieku", un it kā cilvēka daba būtu principiāli mainījusies tāpēc, ka ir parādījušies veipi un viedpulksteņi. "Cilvēkam vajag suni" saturā, protams, ir lietas, kas mūsdienās ir citādas - ne tu varēsi kā daļu no samaksas ietirgot burku, ne tu satrauksies par to, ko un kur šobrīd var iegādāties, un arī vispār Centrāltirgū mūsdienās tirgot kucēnus diezgan droši nav atļauts. Bet - vai tas kaut ko maina "lielajā bildē"? Tajā šie stāsti joprojām ir maksimāli aktuāli. Dzīve bez mīlestības, no kuras cieš visi šo stāstu varoņi (pirms viņi saņem beznosacījuma mīlestību no suņa), tā jau nav nekas ne jauns, ne novecojošs. Un par to galvenokārt ir šī grāmata, vērtīga 2024. gadā tāpat kā 1974.