Dzilnas sila balāde
Lasot Regīnas Ezeras vienu no agrīnajiem darbiem, "Dzilnas sila balāde", man radās būtisks jautājums: cik lielā mērā manu viedokli par mākslas darba kvalitāti drīkst ietekmēt tas, kādā mērā es piekrītu tā saturam? Un - vai grāmatu spēju uzskatīt par labu, ja man tā idejiski absolūti nešķiet pareiza? Te sanāk pamatīgs potenciāls iebraukt auzās, jo ideloģiska saderība starp manu un autora pozīciju it kā nedrīkstētu noteikt to, vai šajā gadījumā grāmata ir vērtīga vai nav, jo ne jau tas nosaka tās kvalitāti. Turklāt, ja darīšana ir ar literāru darbu, kura centrālais tēls ir apzināti veidots kā nesimpātisks (piemēram, Faulza "Kolekcionārs" vai Bereļa "Vārdiem nebija vietas"), tas taču automātiski neliks tev teikt - fui, kaka, grāmata nekam nederīga? Taču tur tu vari aizbildināties, ka ir taču skaidrs - autors nedomā tā, kā grāmatas "varonis" un līdz ar to jūs tomēr varat būt domubiedri. Bet, kad darīšana ir ar literatūru, kur tu jūti, ka autora pozīcija ir, piemēram, slavināt padomiju, vismaz man ir daudz grūtāk nošķirt vēstījuma domu no tā, cik labi konkrētā grāmata ir uzrakstīta un nekļūt par ideoloģijas kritizētāju.
Tātad, kālab šādas pārdomas pēc "Dzilnas sila balādes"? Šai grāmatai ir dažas iezīmes, kas to dara piederīgu Regīnas Ezeras kvalitatīvajai prozai: vēstījums, kas "nāk no iekšām" - proti, viņa vienus un tos pašus notikumus atstāsta divu diezgan atšķirīgu sieviešu pirmajās personās, paverot drusku tā kā plašāku skatu uz realitāti, un vienlaikus - uzliekot tam virsū papildu subjektīvisma slāni. Viena no varonēm ir jauna meitene, piecpadsmitgadīga, gatava uzņemties dažādus riskus un pilna jaunības maksimālisma. Otra - patiesībā arī joprojām vēl pavisam jauna, taču viņa ir precējusies, ar mazu bērnu un vīru, ar kuru attiecības ir drusku sarežģītas. Viņas piedzīvo vienus un tos pašus dramatiskus notikumus, bet izdzīvo tos atšķirīgos veidos un arī ar atšķirīgām sekām. Tiktāl viss šķiet labi, ne? Bet tad pa virsu nāk tas, ar ko man ir problēmas. Grāmatas darbība risinās Otrā pasaules kara laikā, kaut kur Latvijas laukos, šķiet, ka 1944. gada pavasarī un vasarā. Sabīnes (precētās sievietes) vīrs Kārlis ir mežsargs, kurš patiesībā ir drīzāk nevis mežsargs, bet šucmaņu palīgpuika, un viņa biogrāfija ir pilna nesmukumiem. Tikām Renātes (pusaudze) vecāki ir pie sevis slēpuši "sarkanos" un nonāk Salaspils nometnē. Atbilstoši padomju laikā izdotās literatūras standartiem, nav jāšaubās, ka grāmatā būs dažādi sliktie fašisti, kamēr visi pozitīvie tēli būs saistīti ar sarkanajiem partizāniem un gaidīs "atbrīvošanu". Un, protams, jo varonis trūcīgāks, jo sirdsšķīstāks, un tas, kas glābj Sabīni no būšanas ļaunai, ir viņas proletāriskā izcelšanās. Proti, šabloni, šabloni un vēlreiz šabloni. Tiesa, par ko Regīnu Ezeru varu uzslavēt - lai arī Kārlis un arī viņa māsa Alīda kopumā, protams, ir negatīvi tēli, nav tā, ka viņiem vispār nepiemistu cilvēcība un kaut kādā mērā autore viņus, ja ne gluži mēģina attaisnot, tad vismaz arī ne pilnībā pārvērš par propagandas mašīnas elementiem. Lai gan - tas, ka Kārlis savu dēlu, kas varētu būt dzimis laikā, kad bija jau pietiekams pamats pieņemt, ka trešais reihs nebūs tūkstošgadīgs, izvēlējies nosaukt par Ādolfu, plakātismam nāk par labu, bet niansētai prozai - par sliktu.
Un tā ir mana lielā sāpe saistībā ar šo grāmatu - tajā ir tiešām daudz tā, kā dēļ Regīnu Ezeru ierindoju savu absolūto favorītu vidū latviešu literatūrā, bet ir daudz par daudz nodevu laikam, kad grāmata rakstīta, lai es to varētu lasīt bez sejas vaikstīšanas. Turklāt, šo visu sarežģītu padara tas, ka es nebūšu tas, kas kliegs: "Nē, tādu kārļu, kas iedzīvojās uz citu kauliem, nebija!" Nē, mana problēma nav tajā, ka nacistu līdzskrējēji rādīti kā pārāk negatīvi, bet gan tajā, ka otra puse ir pārāk idealizēta, un, protams, nekādā mērā te neparādās cēloņsakarības, ka pie sarkanā režīma necilvēcības pieradušajiem bija viegli kļūt pašiem necilvēcīgiem brūnā režīma apstākļos. Bet - par to jau rakstīt nevarēja, sliktākais, kas varēja atgadīties kādam iepriekš turīgam cilvēkam 1940.-1941. gados, bija īpašumu nacionalizācija - atbilstoši tam, ko varēja rakstīt Ezera. Proti, šo grāmatu noteikti nav labi lasīt komplektā ar zināšanām par vēsturi. Bet - ja tev šādas zināšanas iztrūkst - būtu vēlams tās nesmelties no līdzīgiem darbiem kā "Dzilnas sila balāde". Bet, ja šo grāmatu lasīt kā psiholoģisku darbu par to, kā Sabīne pazaudē rozā brilles un saprot, kādā melu un šausmu pasaulē viņa dzīvo, šis romāns noteikti tev šķitīs daudz labāks, nekā tas šķita man tā lasīšanas gaitā. Un te nu mēs atgriežamies pie tā, ka tā ir kvalitatīva proza, bet idejiski man nepieņemama. Lai gan - pat neatkarīgi no "komunisti ir labi, fašisti ir slikti" vēstījuma domas, Renātes iekšējā pasaule šķiet daudz mazāk pārliecinoša nekā Sabīnes - jo viņa izklausās nevis pēc piecpadsmitgadīgas jaunietes, kuras tīnes gadi aizrit kara apstākļos un viņai vajadzētu būt pretrunu pilnai un lielo bildi absolūti neuztverošai (jo tev jau nav iespējas to lielo bildi uztvert), bet gan pēc tādas, kas visu savu izglītību guvusi padomju skolā, uzsūcot "Lielā Tēvijas kara" pasaules uztveri. Proti, kamēr Sabīnei es ticu, Renātei - neticu. Un grāmatu lasīt bija grūti, pārāk daudz kas tajā man derdzās. Lai gan - atkal atkārtošos - uzrakstīta tā ir labi.
Tātad, kālab šādas pārdomas pēc "Dzilnas sila balādes"? Šai grāmatai ir dažas iezīmes, kas to dara piederīgu Regīnas Ezeras kvalitatīvajai prozai: vēstījums, kas "nāk no iekšām" - proti, viņa vienus un tos pašus notikumus atstāsta divu diezgan atšķirīgu sieviešu pirmajās personās, paverot drusku tā kā plašāku skatu uz realitāti, un vienlaikus - uzliekot tam virsū papildu subjektīvisma slāni. Viena no varonēm ir jauna meitene, piecpadsmitgadīga, gatava uzņemties dažādus riskus un pilna jaunības maksimālisma. Otra - patiesībā arī joprojām vēl pavisam jauna, taču viņa ir precējusies, ar mazu bērnu un vīru, ar kuru attiecības ir drusku sarežģītas. Viņas piedzīvo vienus un tos pašus dramatiskus notikumus, bet izdzīvo tos atšķirīgos veidos un arī ar atšķirīgām sekām. Tiktāl viss šķiet labi, ne? Bet tad pa virsu nāk tas, ar ko man ir problēmas. Grāmatas darbība risinās Otrā pasaules kara laikā, kaut kur Latvijas laukos, šķiet, ka 1944. gada pavasarī un vasarā. Sabīnes (precētās sievietes) vīrs Kārlis ir mežsargs, kurš patiesībā ir drīzāk nevis mežsargs, bet šucmaņu palīgpuika, un viņa biogrāfija ir pilna nesmukumiem. Tikām Renātes (pusaudze) vecāki ir pie sevis slēpuši "sarkanos" un nonāk Salaspils nometnē. Atbilstoši padomju laikā izdotās literatūras standartiem, nav jāšaubās, ka grāmatā būs dažādi sliktie fašisti, kamēr visi pozitīvie tēli būs saistīti ar sarkanajiem partizāniem un gaidīs "atbrīvošanu". Un, protams, jo varonis trūcīgāks, jo sirdsšķīstāks, un tas, kas glābj Sabīni no būšanas ļaunai, ir viņas proletāriskā izcelšanās. Proti, šabloni, šabloni un vēlreiz šabloni. Tiesa, par ko Regīnu Ezeru varu uzslavēt - lai arī Kārlis un arī viņa māsa Alīda kopumā, protams, ir negatīvi tēli, nav tā, ka viņiem vispār nepiemistu cilvēcība un kaut kādā mērā autore viņus, ja ne gluži mēģina attaisnot, tad vismaz arī ne pilnībā pārvērš par propagandas mašīnas elementiem. Lai gan - tas, ka Kārlis savu dēlu, kas varētu būt dzimis laikā, kad bija jau pietiekams pamats pieņemt, ka trešais reihs nebūs tūkstošgadīgs, izvēlējies nosaukt par Ādolfu, plakātismam nāk par labu, bet niansētai prozai - par sliktu.
Un tā ir mana lielā sāpe saistībā ar šo grāmatu - tajā ir tiešām daudz tā, kā dēļ Regīnu Ezeru ierindoju savu absolūto favorītu vidū latviešu literatūrā, bet ir daudz par daudz nodevu laikam, kad grāmata rakstīta, lai es to varētu lasīt bez sejas vaikstīšanas. Turklāt, šo visu sarežģītu padara tas, ka es nebūšu tas, kas kliegs: "Nē, tādu kārļu, kas iedzīvojās uz citu kauliem, nebija!" Nē, mana problēma nav tajā, ka nacistu līdzskrējēji rādīti kā pārāk negatīvi, bet gan tajā, ka otra puse ir pārāk idealizēta, un, protams, nekādā mērā te neparādās cēloņsakarības, ka pie sarkanā režīma necilvēcības pieradušajiem bija viegli kļūt pašiem necilvēcīgiem brūnā režīma apstākļos. Bet - par to jau rakstīt nevarēja, sliktākais, kas varēja atgadīties kādam iepriekš turīgam cilvēkam 1940.-1941. gados, bija īpašumu nacionalizācija - atbilstoši tam, ko varēja rakstīt Ezera. Proti, šo grāmatu noteikti nav labi lasīt komplektā ar zināšanām par vēsturi. Bet - ja tev šādas zināšanas iztrūkst - būtu vēlams tās nesmelties no līdzīgiem darbiem kā "Dzilnas sila balāde". Bet, ja šo grāmatu lasīt kā psiholoģisku darbu par to, kā Sabīne pazaudē rozā brilles un saprot, kādā melu un šausmu pasaulē viņa dzīvo, šis romāns noteikti tev šķitīs daudz labāks, nekā tas šķita man tā lasīšanas gaitā. Un te nu mēs atgriežamies pie tā, ka tā ir kvalitatīva proza, bet idejiski man nepieņemama. Lai gan - pat neatkarīgi no "komunisti ir labi, fašisti ir slikti" vēstījuma domas, Renātes iekšējā pasaule šķiet daudz mazāk pārliecinoša nekā Sabīnes - jo viņa izklausās nevis pēc piecpadsmitgadīgas jaunietes, kuras tīnes gadi aizrit kara apstākļos un viņai vajadzētu būt pretrunu pilnai un lielo bildi absolūti neuztverošai (jo tev jau nav iespējas to lielo bildi uztvert), bet gan pēc tādas, kas visu savu izglītību guvusi padomju skolā, uzsūcot "Lielā Tēvijas kara" pasaules uztveri. Proti, kamēr Sabīnei es ticu, Renātei - neticu. Un grāmatu lasīt bija grūti, pārāk daudz kas tajā man derdzās. Lai gan - atkal atkārtošos - uzrakstīta tā ir labi.
2025-09-28
comments powered by Disqus