Kazhes pierakstu burtnīca

Par Regīnas Ezeras tetraloģijas divās daļās otro daļu "Nodevība" varu pateikt tika vienu izteikti kritisku lietu - ka mani nepārliecina šīs grāmatas nosaukums. Pati autore gan ievada daļā arī runā par to, ka nosaukuma izvēle bijusi sarežģīta un argumentē to, kāpēc tieši "Nodevība", bet šī būs reize, kad autorei nepiekritīšu - nodevības tēma tajā, manuprāt, ir labākajā gadījumā otršķirīga, bet drīzāk vēl tālākā plānā liekama. Vismaz, ja man vajadzētu tantiņai pieturā paskaidrot, par ko ir šī grāmata, domāju, ka vārdu "nodevība" es nekādi savā stāstījumā neiekļautu.

Par ko tad ir šī grāmata? Mana atbilde būtu: par sievietes lomu dzīvē un rakstniecībā. Par dzīves un darba balansu. Par to, vai dzīve laulībā bez mīlestības ir tikumiskāka vai grēcīgāka par laulības pārkāpšanu ar mīlestību (vai arī laulības pārkāpšanu bez mīlestības). Par to, kurš kad ir saucams par upuri un kurš par vainīgo. Romāns ir daļēji epistolārā (vēstuļu), daļēji dienasgrāmatas formā, sižetu galvenokārt virza dienasgrāmatas nodaļas, kamēr vēstules vairāk vēsta "par mūžīgo". Netrūkst te arī teksta, kuru varu uztvert par metainformāciju par tekstu - īpaši kas attiecas uz to, kā autors veido savus tēlus un notikumus, iespaidojoties no reālās dzīves un ko no viņa sagaida šajā ziņā lasītāji un kritiķi. Arī vispār par radīšanas procesu kā tādu, kur itin droši var apgalvot, ka ir daudz pašas autores pieredzes vai vismaz - variāciju par autores pieredzi. Jā, šis literārais paņēmiens, kurā pati Regīna Ezera it kā ir grāmatas stāstītāja, ir realizēts ļoti veiksmīgi un lieki teikt, ka jo vairāk laika paies, jo vairāk "Pati ar savu vēju" Regīna Ezera arī paliks vienīgā Regīna Ezera. Jā, te ir arī par mirstīgumu un autores nevēlēšanos aiziet pārāk vēlu. Tas viņai, šķiet, izdevās, bet vienlaikus tā rādās, ka šis romāns savā ziņā viņu kā rakstnieci pieveica. Ne velti "Nodevība" faktiski kļuva par pēdējo viņas romānu ("Esamība", kas atbilstoši nosaukumam izklausās pēc tetraloģijas trešās daļas, tā arī palika nepabeigta). Un kaut kādā mērā tas arī ir loģiski.

Ja tomēr mazliet par sižetu: tad stāsts ir par jaunu sievieti, kas strādā par skolotāju un kurai ir grūti samierināties ar visādiem nesmukumiem, kas viņas darbā iesaistīti (galvenokārt tas, protams, saistīts ar ietekmīgu cilvēku bērniem un pareizu attieksmi pret viņiem), līdzās darbam viņa vēlas būt rakstniece, viņai ir vīrs, ar kuru attiecības nebūt nav gludas, bet kurš it kā nav slikts cilvēks, taču skaidrs, ka tas nav pats labākais pamats ilgtermiņa attiecībām, ka otrs "it kā nav cits cilvēks". Grāmatas tematika ir ļoti plaša, tajā ir daudz ļoti trāpīgu izteicienu un salīdzinājumu. Brīnišķīga ir pasāža par to, ka vīrieša ideālais dzīves modelis ir tāds, ka Viņa dzīves lidmašīnā ir stjuarte, bet Viņš - pasažieris, ar no tā izrietošajām tiesībām un pienākumiem. Vienīgais, kas mazliet iegriež ausīs grāmatā, ir tādas sīkas tizlas epizodes, kas liek domāt, ka Ezera tās ietvērusi tālab, lai cauri palaistu visu citu (ieskaitot seksa tēmu). It kā tās ir sīkas detaļas - ka sarakstā ar lietām/būtnēm, ko tu glābtu no ugunsgrēka, līdzās bērniem un sunim ir partijas biedra karte, vai iestarpinājums, ka kādā brīdī tev par katoļu svētajiem par nozīmīgākiem domātājiem ir atklājušies marksisma-ļeņinsma pamatlicēji. Tas, protams, mazliet kaitina, bet tādas ir nodevas laikmetam, tur neko nepadarīsi. Kopumā tikām grāmata ir ļoti spēcīga, ir lieliska arī tās forma, kurā pirmā nodaļa (ja to sauksim par nodaļu) vienlaikus ir arī pēdējā un beigās ir lasāma vēlreiz. Lasāmvliela saistoša, vērtīga un noderīga dažādās ziņās. Jāatzīst, ka pēdējās nedēļās lasītais ir pamatīgi pacēlis Regīnu Ezeru manās acīs un rēķinos, ka gan jau tuvākajā laikā vēl kādam no viņas darbiem pievērsīšos.