Slazds
Regīnas Ezeras grāmatā "Slazds" apvienoti divi šai autorei ļoti raksturīgi īsprozas darbu veidi: zooloģiskās noveles un "dažādi cilvēki stāsta noveles iz personīgās dzīves" stāstu kopums. Gan vienā, gan otrā kategorijā man nav skaidrības, cik tieši daudz šādā manierē Ezera ir sarakstījusi, bet sajūta noteikti ir tāda, ka lielāko daļu no tieši šiem tekstiem lasījis neesmu, bet itin līdzīgus gan.
Pirmā un lielākā grāmatas daļa ir zooloģisko noveļu veidā. Stāsti, kur galvenie varoņi ir dzīvnieki vai arī cilvēki, kuriem piemīt kādas ļoti izteiktas dzīvnieciskas īpašības, itin bieži - ar noslēgumu, kur stāsts par dzīvnieku ir bijis attiecināms uz radniecīgā situācijā nonākušu cilvēku. Te es gan mazliet aizpeldēšu un pievērsīšos tam, cik lielā mērā daudz kas šajos stāstos man kā mūsdienu lasītājam šķiet šajos stāstos piederīgs gluži citai pasaulei. Nē, runa nav par kaut kādiem kolhoziem vai attieksmi pret Otrā pasaules kara norisēm Latvijā, bet gan par attieksmi pret dzīvniekiem. Regīna Ezera savam laikam būtu uzskatāma par dzīvnieku tiesību aizstāvi, ja ne gluži kā Janīna Dušejko no "Stum savu arklu pār mirušo kauliem", bet pilnīgi noteikti - cilvēks, kam sāp cietsirdīga attieksme pret dzīvniekiem. Un vienlaikus - tas, ko tolaik apraksta kā pilnīgu normu, šobrīd dzīvnieku aizstāvjiem nekādi tā vairs nešķiet. Piemēram, kad stāsta varone - jauna veterināre regulāri nodarbojas ar to, ka iemidzina savas kaķenes mazuļus (jo par mājdzīvnieku sterilizāciju vispār nevar būt ne runas). Vai - ja tev kaķis netiek lejā no koka, ugunsdzēsējus jau nesauks, jo tas ir dārgi, bet kaķis tikai par vienu rubli pirkts. Protams, liela daļa sabiedrības ir palikusi tajā pašā līmenī, kur tā bija pirms piecdesmit gadiem, bet progresīvākā sabiedrības daļa pa šo laiku ir aizgājusi tālu uz priekšu tajā, ko nozīmē cieņpilna attieksme pret dzīvniekiem.
Nē, vispār jau kaut kādu līdzību ar Tokarčukas varoņiem šajos stāstos saskatīt var - vismaz ciktāl tas attiecas uz medībām. Ja nu vienīgi Ezera neuzskata medības kā tādas par nežēlīgu nodarbi, bet gan kritizē konkrētas to izpausmes (kas gan tam laikam droši vien arī bija drosmīgs solis), bet stāsts par alni, kuram izšauj acis, Janīnu Dušejko noteikti varētu motivēt atrast attiecīgo čali un iebliezt viņam pa galvu ar trulu priekšmetu.
Spilgtāk atmiņā no šiem stāstiem palika jau piesauktā kaķene kokā ("Riska slieksnis"), "Cilvēks ar suņa ožu" (par plusiem un mīnusiem tam, ka tev pēkšņi parādās ožas superspējas) un "Divkauja" (par to, kā attiecības nokārto brieži un kā - vīrieši, kur viens otru padarījis par ragnesi). Kopumā gan es teiktu, ka attiecība "spilgi stāsti dalīti ar visiem stāstiem" šajā grāmatā nav pati izcilākā, manuprāt, Ezerai ir daudz spožāku tekstu par šajās "zooloģiskajās novelēs" iekļautajiem.
Grāmatas otro daļu veido "Desmit stāsti divos ciklos", kur pirmie veido ciklu "Pieci stāsti pirtī jeb stāsti par miokarda infarktu", bet otrie - "Viss par sievieti un šis tas arī par vīrieti jeb pieci stāsti par suģestiju". Un jāsaka - lielā mērā tā pati bilde, Ezera kā cilvēku novērotāja un viņu iekšējās sāpes uzšķērdēja šeit nav īpaši uzdevumu augstumos. Stāstos par vīriešiem labāk man atmiņā palika "Teātris" - par sievieti, kura līdz sava mūža pēdējai dienai ir dāma. Par sievietēm - par dubultnieci. Bet kopumā - šī ir viena no mazāk ievērojamajām Ezeras grāmatām.
Pirmā un lielākā grāmatas daļa ir zooloģisko noveļu veidā. Stāsti, kur galvenie varoņi ir dzīvnieki vai arī cilvēki, kuriem piemīt kādas ļoti izteiktas dzīvnieciskas īpašības, itin bieži - ar noslēgumu, kur stāsts par dzīvnieku ir bijis attiecināms uz radniecīgā situācijā nonākušu cilvēku. Te es gan mazliet aizpeldēšu un pievērsīšos tam, cik lielā mērā daudz kas šajos stāstos man kā mūsdienu lasītājam šķiet šajos stāstos piederīgs gluži citai pasaulei. Nē, runa nav par kaut kādiem kolhoziem vai attieksmi pret Otrā pasaules kara norisēm Latvijā, bet gan par attieksmi pret dzīvniekiem. Regīna Ezera savam laikam būtu uzskatāma par dzīvnieku tiesību aizstāvi, ja ne gluži kā Janīna Dušejko no "Stum savu arklu pār mirušo kauliem", bet pilnīgi noteikti - cilvēks, kam sāp cietsirdīga attieksme pret dzīvniekiem. Un vienlaikus - tas, ko tolaik apraksta kā pilnīgu normu, šobrīd dzīvnieku aizstāvjiem nekādi tā vairs nešķiet. Piemēram, kad stāsta varone - jauna veterināre regulāri nodarbojas ar to, ka iemidzina savas kaķenes mazuļus (jo par mājdzīvnieku sterilizāciju vispār nevar būt ne runas). Vai - ja tev kaķis netiek lejā no koka, ugunsdzēsējus jau nesauks, jo tas ir dārgi, bet kaķis tikai par vienu rubli pirkts. Protams, liela daļa sabiedrības ir palikusi tajā pašā līmenī, kur tā bija pirms piecdesmit gadiem, bet progresīvākā sabiedrības daļa pa šo laiku ir aizgājusi tālu uz priekšu tajā, ko nozīmē cieņpilna attieksme pret dzīvniekiem.
Nē, vispār jau kaut kādu līdzību ar Tokarčukas varoņiem šajos stāstos saskatīt var - vismaz ciktāl tas attiecas uz medībām. Ja nu vienīgi Ezera neuzskata medības kā tādas par nežēlīgu nodarbi, bet gan kritizē konkrētas to izpausmes (kas gan tam laikam droši vien arī bija drosmīgs solis), bet stāsts par alni, kuram izšauj acis, Janīnu Dušejko noteikti varētu motivēt atrast attiecīgo čali un iebliezt viņam pa galvu ar trulu priekšmetu.
Spilgtāk atmiņā no šiem stāstiem palika jau piesauktā kaķene kokā ("Riska slieksnis"), "Cilvēks ar suņa ožu" (par plusiem un mīnusiem tam, ka tev pēkšņi parādās ožas superspējas) un "Divkauja" (par to, kā attiecības nokārto brieži un kā - vīrieši, kur viens otru padarījis par ragnesi). Kopumā gan es teiktu, ka attiecība "spilgi stāsti dalīti ar visiem stāstiem" šajā grāmatā nav pati izcilākā, manuprāt, Ezerai ir daudz spožāku tekstu par šajās "zooloģiskajās novelēs" iekļautajiem.
Grāmatas otro daļu veido "Desmit stāsti divos ciklos", kur pirmie veido ciklu "Pieci stāsti pirtī jeb stāsti par miokarda infarktu", bet otrie - "Viss par sievieti un šis tas arī par vīrieti jeb pieci stāsti par suģestiju". Un jāsaka - lielā mērā tā pati bilde, Ezera kā cilvēku novērotāja un viņu iekšējās sāpes uzšķērdēja šeit nav īpaši uzdevumu augstumos. Stāstos par vīriešiem labāk man atmiņā palika "Teātris" - par sievieti, kura līdz sava mūža pēdējai dienai ir dāma. Par sievietēm - par dubultnieci. Bet kopumā - šī ir viena no mazāk ievērojamajām Ezeras grāmatām.
2025-09-07
comments powered by Disqus