Kazhes pierakstu burtnīca

Varmācība ir pirmā no divām Regīnas Ezeras tetraloģijas "Pati ar savu vēju" daļām. Ja tev kaut kas šajā formulējumā nešķiet pareizi, tad droši vien nojaut, ka atbilstoši definīcijai "tetraloģija" ir kaut kas tāds, kam ir četras daļas. Nezinu, kā tieši tas sanāca, ka Ezera tālāk par otro daļu šim projektam netika, bet tā nu tas ir, un arī šodien, gandrīz 20 gadus pēc rakstnieces "Pati ar savu vēju" ir tetraloģija divās daļās, kas varbūt nemaz nav nepareizi, jo autore jau arī pati ļoti apjomīgajā pirmās daļas ievadā vēsta, ka šis darbs ir žanrisks kokteilis, un tādam itin labi atbilst arī šāda formas dīvainība.

Kā jau teikts, liela šīs grāmatas daļa ir ievads. Esmu lasījis atsauksmes no astoņdesmitajiem gadiem, kurās pārmests, ka ievada šajā grāmatā ir pārāk daudz, bet man, gluži otrādi, šķita, ka tā apjoms ir pilnīgi atbilstošs, turklāt tas ļoti labi definē spēles noteikumus, atbilstoši kuriem ir konstruēts vismaz šis pirmais romāns (pagaidām vēl nevaru spriest par otro daļu, jo to vēl neesmu izlasījis). Tā ir proza, kurā sava būtiska vieta ir autobiogrāfiskām detaļām, kas savītas ar jaunradi. Grāmatas stāstītāja lielā mērā ir pati Ezera, taču skaidrs, ka - ne jau pilnībā. Grāmatas sižets un tās varoņi tikpat labi var būt kompilācija no autores novērojumiem, pilnīgi reāli cilvēki un absolūta izdoma, bet tas nemaina lietas būtību, ka "Varmācība" ir sasodīti patiess romāns, pat tad, ja izdomāts. Kā jau vēsta grāmatas nosaukums, šis stāsts nav no dzīvespriecīgajiem. Varmācības varianti, kas grāmatā parādās, ir visdažādākie - sākot ar puiku, kas moka dzīvniekus, turpinot ar psiholoģisku varmācību ģimenē un pieskaroties arī totalitāru režīmu izpratnei par to, kā varmācību pacelt citā līmenī.

Citāts, kas, iespējams, visprecīzāk raksturo šo grāmatu, ir šāds (visai garš):

"Nemierināsim sevi ar domu, ka tas ir pagājis, ka tas ir citur, ka tas ir tālu, ka mūs no tā visa droši šķir laiks un atstatums. Kamēr pastāv «tiesības nogalināt»
tāpēc, ka esmu radības kronis,
tāpēc, ka esmu baltais,
tāpēc, ka man ir pareizākas formas galvaskauss,
tāpēc, ka es esmu tas, kas es esmu,
tāpēc, ka piederu pie lielākas tautas,
tāpēc, ka varu to darīt nesodīti,
tāpēc, ka man ir ierocis,
baidīsimies par saviem bērniem. Nekaunēsimies par šīm bailēm! Baidīsimies, ka mūsu bērni var kļūt par upuriem. Vēl vairāk baidīsimies, ka mūsu bērni var kļūt par slepkavām!"

Manuprāt, ļoti saprotami vārdi un dīvainā kārtā - vienlīdz pieņemami neatkarīgi no tā, vai tu mīti politiskā spektra kreisajā vai labajā pusē. Protams, ja vien neesi pietiekami tālu no centra, lai par kādiem punktiem šajā sarakstā būtu pārsteigts, ka kādam varētu šķist nepareizi to uzskatīt par normālu pamatojumu nogalināšanai. "Varmācība" kā romāns īsti nemēģina atbildēt uz jautājumu, no kurienes tā rodas un kā ar tās cēloņiem cīnīties, tā tik vien kā pievērš tavu uzmanību apstāklim, ka klusēšana par jebkādu problēmu parasti nav tas labākais veids, kā to atrisināt.

Vai man vajadzētu kaut ko tomēr pateikt par sižetu? Labi, lai būtu. Meža Eriņos mīt Elīzas tante, stāstītājas kaimiņiene, sieviete, kura (kā šķiet) necenšas izlikties labāka nekā ir, visu dara tieši un skaidri. Pie viņas reizēm uzturas brāļadēls Justs ar savu sievu Solvitu, kā arī dēlu Agri. Sadists, cietēja un nākotnes sadists, tā droši vien viņus varētu raksturot. Mīlestība lielākoties ir iluzora, bet sāpes - īstas. Tā varētu raksturot varoņu attiecības. Un visam apakšā ir noslēpums, par kuru neviens nerunā un kurš patiesībā arī ir tikai atruna, lai varētu teikt, ka ļaunums aug no turienes. Nē, reāli ļaunums aug no velnsviņuzinakurienes, un tur arī ir šīs grāmatas spēks.

Saņemties lasīt ir grūti, bet grāmata ievelk. Līdz ar to labāk to ir izraut cauri vienā vai dažos piegājienos, nevis griezt pa ripiņai kā tante mīļotā sunīša asti stulbā anekdotē. Vienvārdsakot, iesaku!