Zemdegas
Romāns (kuru gan pati autore nodēvējusi par fantasmagoriju) "Zemdegas" nodrošinājis Regīnai Ezerai vietu Latvijas kultūras kanonā, taču kaut kā ļoti ilgi līdz tā lasīšanai nenonācu. Iespējams, mani satrauca grāmatas apjoms - lielākoties es vairos no ļoti biezām grāmatām, un autoram ir nepieciešams mani pamazām pārliecināt, ka viņš/viņa ir no tās sugas, kas spēj noturēt manu uzmanību daudzu simtu lappušu garumā. Patiesībā gan "Zemdegas" nav nemaz tik milzīgs darbs, lai arī apjomīgāks par "Pati ar savu vēju" romāniem.
Grāmatu veido pieci lielie vēstījumi, kuri sižetiski ir viens ar otru saistīti, pārklājoties tēliem un darbības vietai, bet vienlaikus tādas simtprocentīgas pārliecības, ka viņi risinās vienā laiktelpā nav. Darbbības vieta ir Mūrgale - neliela apdzīvota vieta ne pārāk tālu no Daugavas tās labajā krastā, man nez kāpēc gribētos iztēloties, ka tās prototips varētu būt Lēdmane, bet nosacītā pilsēta, uz kuru reizēm dodas varoņi - Ķegums. Taču tam patiesībā nav sevišķas nozīmes, jo Mūrgale nav īsti vieta kartē, bet gan vieta sirdī. Un, neatkarīgi no tā, cik daudz mūrgaliešiem ir bijis prototipu, es nešaubos, ka savā veidā Ezera viņus visus mīlēja, lai arī neviens no viņiem nekādi nebija perfekts.
Romāna (ja to tomēr sauc par romānu) ietvaru veido misticisma pilns stāsts par pēcnāves dārzu, kurā nonākusi Autore, kura pati deviņus gadus nodzīvojusi Mūrgalē, un tagad viņa šajā dārzā sastop mirušos mūrgaliešus un uzklausa (nē, tas nebūtu īstais vārds), izstāsta (arī ne gluži), izdzīvo (tad jau drīzāk) viņu stāstus. Katrs stāsts ir it kā par vienu varoni, bet realitātē tomēr par dažiem, un šajos stāstos arī vēstījums pārmaiņus ir no viena vai cita tēla skatu punkta, bet Ezera nenodarbojas ar viņu pretnostatīšanu, drīzāk to varētu iztēloties tā, ka kādu brīdi tu uz pasauli raugies ar viena tēla acīm, bet tad - pavisam cita, un viņu iekšējās pasaules ir ļoti atšķirīgas, kas arī veido nesaprašanos un tieši vai netieši noved pie traģēdijām, kuras it kā ir šīs grāmatas sāls. Taču patiesībā grāmatas sāls nebūt nav tajā, ka epizodēm ir traģiskas beigas, tās beigas ir drīzāk autores atsvabināšanās no konkrētā tēla, kas dod iespēju pievērsties nākamajam, būtiskais ir tas, ka ar viņiem notiek, kamēr viņi ir dzīvi. Un notiek ar viņiem galvenokārt tas, ka viņi viens otru dzird labākajā gadījumā daļēji - it īpaši tas attiecas uz vīrietis-sieviete tipa attiecībām, kurās šīs grāmatas ietvaros laimīgs nav neviens. Vispār ar tēliem, kuri justos piepildīti šajā dzīvē, grāmatā ir pašvakāk - vienīgais, kas kaut minimālā mērā tam atbilst, ir pusmūža veterinārs Fēlikss Voicehovskis, kuram, salīdzinoši ar citiem grāmatas varoņiem, ir visskaidrākā sevis apzināšanās. Nē, viņš galīgi neatbilst laimīga tēla definīcijai - pieredzējis brāļa nošaušanu, bijis nacistu koncentrācijas nometnēs, viņa vienīgā pa īstam mīlētā sieviete mirusi dzemdībās, bet viņu kopīgo bērnu uzaudzināja cita sieviete, un tagad šis dēls nevēlas redzēt nedz savu bioloģisko tēvu, nedz savu audzinātāju, un dieva nepieņemts klīst pa pasauli no vienas dēkas otrā, un tomēr - Fēliksam Voicehovskim ir kaut kāda esības jēga, misijas sajūta (komplektā - ar augstu cinisma pakāpi), viņš pilnīgi noteikti nerada pats sev liekas ciešanas un cenšas neapgrūtināt arī citus.
Pirmais stāsts / novele / fantasmagorijas daļa stāsta par meiteni vārdā Veldze. Viņa ir Mūrgales skolas direktora meita, kura iet cauri smagam pusaudža dzīves periodam un kuru viņas vecāki, jo īpaši paštaisnais tēvs necenšas saprast un kuru līdz galam nespēj saprast arī puisis, ar kuru viņa pavada laiku, jo viņš kā jau čalis pusaugu vecumā ir diezgan vienkāršs tipāžs, abu jauniešu saruna par to, par ko viņi sapņo, ir vienkārši izcila - pārmērīgi nespoilējot, jāatzīst, ka čaļa ambīcijas ir tik prasti materiālas, ka seklāk vairs nevarētu būt. Viņas vecāku laulība nav no laimīgajām - mātes dzīves lielā ambīcija bija apprecēt izskatīgo vīrieti, kas tagad ir viņas vīrs, bet tagad viņa cieš no tā, ka vīrs viņu acīmredzami nemīl un vienīgais, kas to pie viņas tur, ir bailes no skandāla. Tikām viņas vīrs no attāluma jūsmo par vietējā veikala pārdevēju, kura it kā ir visādā ziņā līdzīga viņa sievai, bet tās pašas iezīmes, kas vienā sievietē viņu tracina, otrā valdzina.
Otrais stāsts ir tieši par šo sievieti (Ritmu) un viņas vīru - personāžu, kuram dzīvē nav nekā svarīgāka par medībām, lai arī viņš nav jauns un viņam ir nopietnas problēmas ar redzi, taču savulaik viņam ir gadījies nomedīt zaķi ar divām sirdīm, par ko uzrakstīja vietējais laikraksts un viņš cer, ka reiz viņam atkal uzsmaidīs laime. Un savā ziņā uzsmaida arī, tikai atgadījumam ar nomedīto alni ir arī bēdīgāka puse, saistīta ar ragiem (kuri alnim patiešām ir).
Trešā daļa vēsta par manis jau iepriekš piesaukto veterināru Voicehovski un jaunu meiteni, kas Mūrgales veterinārajā iestādē ieradusies uz mēnesi praksē. Viņai ir pašai savs drūmais stāsts, kuru viņa patur pie sevis, bet kas pamatīgi ietekmē viņas attiecības ar mūrgaliešiem un neveicina uzticēšanos vietējiem personāžiem. Vēl līdzās šim duetam stāstā pirmajā personā iepazīstam feldšeri Melāniju, kura dzer baismīgu pašgatavotu balzāmu un raksta vidēji sliktas kvalitātes dzeju.
Ceturtais stāsts ir ar vienu elementu, par kuru man ir ļoti nopietnas šaubas, ka tas tā būtu patiešām padomju laikos noticis. Proti, tas ir par ģimeni, kura ir saņēmusi mantojumu no Amerikā miruša tēva (vai patiešām padomijā bija iespējams saņemt jebkādu mantojumu no Rietumiem?) - ģimeni pametuša šucmaņa (kurš turklāt nošāvis Voicehovska brāli). Savā ziņā te ir nodeva padomju laikiem, kad Rietumu latvieši lielākoties tika pasniegti kā no taisnās tiesas aizbēguši nacistu kolaboracionisti, taču te ir sarežģīti vērtēt - jā, skaidrs, ka lielākā daļa trimdā nonākušu latviešu tādi nebija, bet to, ka trimdas kopienā tādi bija sastopami, arī nevar noliegt. Raugoties uz šī spoguļattēlu - kad vācieši šeit nāca iekšā 1941. gadā, motivācija bēgt prom bija gan tiem ebrejiem, kas bija padomju laika noziedznieki (kā Simons Šustins), gan tādiem, kuru vienīgais grēks bija viņu tautība, un vienu eksistencei nekādi nevajadzētu ietekmēt viedokli par otriem. Lai vai kā - šī stāsta kodols ir tajā, ka bagātie arī raud un visu par naudu nopirkt nevar, kas atkal jau saskan ar padomju nostādnēm, bet vienlaikus - saskan arī realitāti. Turklāt arī šeit Ezera paliek uzticīga sev pašai - viņas tēli joprojām ir niansēti, viņi nerīkojas dažādās situācijās pēc viena un tā paša šablona, nepārvēršas par karikatūrām.
Visubeidzot, piektais lielais stāsts ir par sievietēm, kas mīl Voicehovska dēlu, un viņu atšķirīgajām ciešanām viņa prombūtnes apstākļos, mazliet arī par pašu Pēteri, bet viņā mums nebūs lemts ieskatīties pietiekami dziļi, lai varētu saprast, kas tieši viņu ir izveidojis par tādu, kāds viņš ir. Līdzīgi kā visi iepriekšējie stāsti, arī šis nav monotoni skumjš, tur ir ļoti daudz nianšu, lieliski balansējot starp absolūti ikdienišķām un reālistiskām situācijām un lieliem simboliem.
Un tad viss tiek savilkts kopā stāstā par Autori un viņas attiecībām ar kritiku, kā rezultātā tev vairs īsti nav skaidrs, vai jebkas no grāmatas pamatdaļā ir noticis, vai tā ir tikai fantasmagorija, un tas ir šīs grāmatas unikālais piesitiens - ka reāls (vismaz kaut kādā mērā) ir tikai tas, kas ir pagalam fantastisks, kamēr gaužām reālistiskais un brīžiem ikdienišķais saturs - tas ir fantāzijas auglis. Un, protams, ka Autore nav Regīna Ezera, bet tāpat kaut kādā mērā tā tomēr ir viņa vai vismaz variācija par sevi pašu. Ui, tur viss ir tiešām sarežģīti, bet ļoti interesanti, un bez pārmērīgas pietātes pret sevi un pret pasauli. Par to, ka šī grāmata pelnīti ir Kultūras kanonā, man vispār nav šaubu - patiešām viena no spožākajām latviešu literatūras pērlēm.
Grāmatu veido pieci lielie vēstījumi, kuri sižetiski ir viens ar otru saistīti, pārklājoties tēliem un darbības vietai, bet vienlaikus tādas simtprocentīgas pārliecības, ka viņi risinās vienā laiktelpā nav. Darbbības vieta ir Mūrgale - neliela apdzīvota vieta ne pārāk tālu no Daugavas tās labajā krastā, man nez kāpēc gribētos iztēloties, ka tās prototips varētu būt Lēdmane, bet nosacītā pilsēta, uz kuru reizēm dodas varoņi - Ķegums. Taču tam patiesībā nav sevišķas nozīmes, jo Mūrgale nav īsti vieta kartē, bet gan vieta sirdī. Un, neatkarīgi no tā, cik daudz mūrgaliešiem ir bijis prototipu, es nešaubos, ka savā veidā Ezera viņus visus mīlēja, lai arī neviens no viņiem nekādi nebija perfekts.
Romāna (ja to tomēr sauc par romānu) ietvaru veido misticisma pilns stāsts par pēcnāves dārzu, kurā nonākusi Autore, kura pati deviņus gadus nodzīvojusi Mūrgalē, un tagad viņa šajā dārzā sastop mirušos mūrgaliešus un uzklausa (nē, tas nebūtu īstais vārds), izstāsta (arī ne gluži), izdzīvo (tad jau drīzāk) viņu stāstus. Katrs stāsts ir it kā par vienu varoni, bet realitātē tomēr par dažiem, un šajos stāstos arī vēstījums pārmaiņus ir no viena vai cita tēla skatu punkta, bet Ezera nenodarbojas ar viņu pretnostatīšanu, drīzāk to varētu iztēloties tā, ka kādu brīdi tu uz pasauli raugies ar viena tēla acīm, bet tad - pavisam cita, un viņu iekšējās pasaules ir ļoti atšķirīgas, kas arī veido nesaprašanos un tieši vai netieši noved pie traģēdijām, kuras it kā ir šīs grāmatas sāls. Taču patiesībā grāmatas sāls nebūt nav tajā, ka epizodēm ir traģiskas beigas, tās beigas ir drīzāk autores atsvabināšanās no konkrētā tēla, kas dod iespēju pievērsties nākamajam, būtiskais ir tas, ka ar viņiem notiek, kamēr viņi ir dzīvi. Un notiek ar viņiem galvenokārt tas, ka viņi viens otru dzird labākajā gadījumā daļēji - it īpaši tas attiecas uz vīrietis-sieviete tipa attiecībām, kurās šīs grāmatas ietvaros laimīgs nav neviens. Vispār ar tēliem, kuri justos piepildīti šajā dzīvē, grāmatā ir pašvakāk - vienīgais, kas kaut minimālā mērā tam atbilst, ir pusmūža veterinārs Fēlikss Voicehovskis, kuram, salīdzinoši ar citiem grāmatas varoņiem, ir visskaidrākā sevis apzināšanās. Nē, viņš galīgi neatbilst laimīga tēla definīcijai - pieredzējis brāļa nošaušanu, bijis nacistu koncentrācijas nometnēs, viņa vienīgā pa īstam mīlētā sieviete mirusi dzemdībās, bet viņu kopīgo bērnu uzaudzināja cita sieviete, un tagad šis dēls nevēlas redzēt nedz savu bioloģisko tēvu, nedz savu audzinātāju, un dieva nepieņemts klīst pa pasauli no vienas dēkas otrā, un tomēr - Fēliksam Voicehovskim ir kaut kāda esības jēga, misijas sajūta (komplektā - ar augstu cinisma pakāpi), viņš pilnīgi noteikti nerada pats sev liekas ciešanas un cenšas neapgrūtināt arī citus.
Pirmais stāsts / novele / fantasmagorijas daļa stāsta par meiteni vārdā Veldze. Viņa ir Mūrgales skolas direktora meita, kura iet cauri smagam pusaudža dzīves periodam un kuru viņas vecāki, jo īpaši paštaisnais tēvs necenšas saprast un kuru līdz galam nespēj saprast arī puisis, ar kuru viņa pavada laiku, jo viņš kā jau čalis pusaugu vecumā ir diezgan vienkāršs tipāžs, abu jauniešu saruna par to, par ko viņi sapņo, ir vienkārši izcila - pārmērīgi nespoilējot, jāatzīst, ka čaļa ambīcijas ir tik prasti materiālas, ka seklāk vairs nevarētu būt. Viņas vecāku laulība nav no laimīgajām - mātes dzīves lielā ambīcija bija apprecēt izskatīgo vīrieti, kas tagad ir viņas vīrs, bet tagad viņa cieš no tā, ka vīrs viņu acīmredzami nemīl un vienīgais, kas to pie viņas tur, ir bailes no skandāla. Tikām viņas vīrs no attāluma jūsmo par vietējā veikala pārdevēju, kura it kā ir visādā ziņā līdzīga viņa sievai, bet tās pašas iezīmes, kas vienā sievietē viņu tracina, otrā valdzina.
Otrais stāsts ir tieši par šo sievieti (Ritmu) un viņas vīru - personāžu, kuram dzīvē nav nekā svarīgāka par medībām, lai arī viņš nav jauns un viņam ir nopietnas problēmas ar redzi, taču savulaik viņam ir gadījies nomedīt zaķi ar divām sirdīm, par ko uzrakstīja vietējais laikraksts un viņš cer, ka reiz viņam atkal uzsmaidīs laime. Un savā ziņā uzsmaida arī, tikai atgadījumam ar nomedīto alni ir arī bēdīgāka puse, saistīta ar ragiem (kuri alnim patiešām ir).
Trešā daļa vēsta par manis jau iepriekš piesaukto veterināru Voicehovski un jaunu meiteni, kas Mūrgales veterinārajā iestādē ieradusies uz mēnesi praksē. Viņai ir pašai savs drūmais stāsts, kuru viņa patur pie sevis, bet kas pamatīgi ietekmē viņas attiecības ar mūrgaliešiem un neveicina uzticēšanos vietējiem personāžiem. Vēl līdzās šim duetam stāstā pirmajā personā iepazīstam feldšeri Melāniju, kura dzer baismīgu pašgatavotu balzāmu un raksta vidēji sliktas kvalitātes dzeju.
Ceturtais stāsts ir ar vienu elementu, par kuru man ir ļoti nopietnas šaubas, ka tas tā būtu patiešām padomju laikos noticis. Proti, tas ir par ģimeni, kura ir saņēmusi mantojumu no Amerikā miruša tēva (vai patiešām padomijā bija iespējams saņemt jebkādu mantojumu no Rietumiem?) - ģimeni pametuša šucmaņa (kurš turklāt nošāvis Voicehovska brāli). Savā ziņā te ir nodeva padomju laikiem, kad Rietumu latvieši lielākoties tika pasniegti kā no taisnās tiesas aizbēguši nacistu kolaboracionisti, taču te ir sarežģīti vērtēt - jā, skaidrs, ka lielākā daļa trimdā nonākušu latviešu tādi nebija, bet to, ka trimdas kopienā tādi bija sastopami, arī nevar noliegt. Raugoties uz šī spoguļattēlu - kad vācieši šeit nāca iekšā 1941. gadā, motivācija bēgt prom bija gan tiem ebrejiem, kas bija padomju laika noziedznieki (kā Simons Šustins), gan tādiem, kuru vienīgais grēks bija viņu tautība, un vienu eksistencei nekādi nevajadzētu ietekmēt viedokli par otriem. Lai vai kā - šī stāsta kodols ir tajā, ka bagātie arī raud un visu par naudu nopirkt nevar, kas atkal jau saskan ar padomju nostādnēm, bet vienlaikus - saskan arī realitāti. Turklāt arī šeit Ezera paliek uzticīga sev pašai - viņas tēli joprojām ir niansēti, viņi nerīkojas dažādās situācijās pēc viena un tā paša šablona, nepārvēršas par karikatūrām.
Visubeidzot, piektais lielais stāsts ir par sievietēm, kas mīl Voicehovska dēlu, un viņu atšķirīgajām ciešanām viņa prombūtnes apstākļos, mazliet arī par pašu Pēteri, bet viņā mums nebūs lemts ieskatīties pietiekami dziļi, lai varētu saprast, kas tieši viņu ir izveidojis par tādu, kāds viņš ir. Līdzīgi kā visi iepriekšējie stāsti, arī šis nav monotoni skumjš, tur ir ļoti daudz nianšu, lieliski balansējot starp absolūti ikdienišķām un reālistiskām situācijām un lieliem simboliem.
Un tad viss tiek savilkts kopā stāstā par Autori un viņas attiecībām ar kritiku, kā rezultātā tev vairs īsti nav skaidrs, vai jebkas no grāmatas pamatdaļā ir noticis, vai tā ir tikai fantasmagorija, un tas ir šīs grāmatas unikālais piesitiens - ka reāls (vismaz kaut kādā mērā) ir tikai tas, kas ir pagalam fantastisks, kamēr gaužām reālistiskais un brīžiem ikdienišķais saturs - tas ir fantāzijas auglis. Un, protams, ka Autore nav Regīna Ezera, bet tāpat kaut kādā mērā tā tomēr ir viņa vai vismaz variācija par sevi pašu. Ui, tur viss ir tiešām sarežģīti, bet ļoti interesanti, un bez pārmērīgas pietātes pret sevi un pret pasauli. Par to, ka šī grāmata pelnīti ir Kultūras kanonā, man vispār nav šaubu - patiešām viena no spožākajām latviešu literatūras pērlēm.
2024-01-18
comments powered by Disqus