LV vs RU
Jautājums par latviešiem un krieviem Latvijā noteikti nav viens no tiem, par kuriem varētu teikt: par šo tēmu nav runāts pietiekami daudz, šo problēmu visi izliekas neredzam. Līdz ar to Kvadrifrona izrāde "LV vs RU" nav sabiedriski nozīmīga tikai tāpēc, ka tā skar šo būtisko tēmu. Būtiski ir - vai izrāde par šo tēmu var pateikt kaut ko tādu, kam būtu kāda pievienotā vērtība? To devos noskaidrot uz kādreizējo Cirka ēku.
Izrādē piedalās divi aktieri, kuriem uz abiem ir viens treniņtērps - vienam ir uzvilkta tā augša, otram apakša. Viņi ir Igors Nazarenko no Liepājas un Jānis Kronis no Rēzeknes rajona (lai gan vairāk tomēr - no Rīgas). Nepilnas pusotras stundas garumā viņi viens latviešu, otrs krievu valodā tev izstāstīs to, kā viņi ir nonākuši līdz tam, ka abi tev rāda šo izrādi. Droši vien nav grūti nojaust, ka izrādes pamatdoma ir tāda, ka atšķirības, kas pastāv starp viņiem, nav būtiskas. Lieki teikt, ka man nav problēmu ar šādu vadmotīvu, jo:
1) neesmu "национально озабоченный"
2) pazīstu itin daudz gan "tautiešu", gan "cittautiešu"
3) šis ir tas gadījums, kad es apgalvotu, ka tautība bieži ir "sociāls konstrukts" un ka patiesībā te darīšana ir ar spektru, nevis ar bināru definīciju.
Izrādes formāts, kā jau tas Kvadrifronam ir raksturīgs, ir daudzdaļīgs un ar muzikālām pauzēm. Katrā izrādes daļā ir vieni un tie paši segmenti: spēle "mums bija tik sūdīgi" (ar tulkojumu), jautājumu/atbilžu sesija, dziesma. Spēles kārtai seko skatītāju balsojums par to, kuram no varoņiem attiecīgajā posmā ir gājis sūdīgāk (ievērojot saturu, visticamākais gandrīz vienmēr uzvaru-zaudējumu secība ir viena un tā pati, labprāt dzirdētu kādu komentāru, ka gadās cits variants nekā Igors - Jānis - Jānis), kas tad arī nosaka to, kāda skanēs dziesma. Kas attiecas uz dziesmu daļu, par to izrādei viens no lielākajiem plusiem, kādus vispār varu piešķirt: šī ir pirmā reize, kad no skatuves esmu dzirdējis skanam ansambli "Manta". Kā izrādās - Jānis Kronis ir nopietns Šubrovska un kompānijas daiļrades cienītājs.
Kopumā par izrādi varu teikt, ka tās formāts ir visnotaļ veiksmīgs un labi piemērots raibai auditorijai (tādu manīju arī tajā reizē, kad pats skatījos izrādi). Vienīgi vērts ievērot, ka tiem skatītājiem, kuri gana labā līmenī pārvalda gan latviešu, gan krievu valodu, pirms izrādes skatīšanās tās uzskates materiālus drīzāk nevajadzētu iepazīt - citādi viņi lielu izrādes teksta daļu būs iepazinuši vēl pirms tās sākuma. Un arī kopumā - jo cilvēks ir tālāks no "otras puses", jo viņam šajā izrādē būs vairāk atklāsmju. Man nekā daudz jauna tur principa pēc nevarēja būt - gan vecums man ir tāds, ka izrādē apskatītais laikmets (no deviņdesmito sākuma līdz aptuveni 2010.gadam) man ir ļoti labi pazīstams, gan pietiekami daudz zinu par to, ko "otra puse jūt", taču nojaušu, ka ir daudz cilvēku, kuriem šī izrāde būtu noderīga tieši kā izzinošais materiāls. Izrādes forma ir pietiekami vienkārša, taču efektīva, un izrāde ir ļoti viegli pielāgojama izrādīšanai citās telpās (ko, kā saprotu, Kvadrifrons arī pietiekami aktīvi praktizē). Gana smagas tēmas tiek pasniegtas relatīvi vieglā formā, izrāde necieš no aizraušanās ar stereotipiem vai, ja tādi parādās, tie nav bezjēdzīgi stereotipi. Noteikti šo var rekomendēt vidusskolēnu auditorijai, vai viņu vecākiem - neesmu drošs. Bet vienlaikus vecākiem izrāžu jau tāpat pietiek un visu cieņu "Kvadrifronam" par satura radīšanu tādiem potenciālās auditorijas segmentiem, par kuriem visbiežāk teātros nedomā neviens.
Izrādē piedalās divi aktieri, kuriem uz abiem ir viens treniņtērps - vienam ir uzvilkta tā augša, otram apakša. Viņi ir Igors Nazarenko no Liepājas un Jānis Kronis no Rēzeknes rajona (lai gan vairāk tomēr - no Rīgas). Nepilnas pusotras stundas garumā viņi viens latviešu, otrs krievu valodā tev izstāstīs to, kā viņi ir nonākuši līdz tam, ka abi tev rāda šo izrādi. Droši vien nav grūti nojaust, ka izrādes pamatdoma ir tāda, ka atšķirības, kas pastāv starp viņiem, nav būtiskas. Lieki teikt, ka man nav problēmu ar šādu vadmotīvu, jo:
1) neesmu "национально озабоченный"
2) pazīstu itin daudz gan "tautiešu", gan "cittautiešu"
3) šis ir tas gadījums, kad es apgalvotu, ka tautība bieži ir "sociāls konstrukts" un ka patiesībā te darīšana ir ar spektru, nevis ar bināru definīciju.
Izrādes formāts, kā jau tas Kvadrifronam ir raksturīgs, ir daudzdaļīgs un ar muzikālām pauzēm. Katrā izrādes daļā ir vieni un tie paši segmenti: spēle "mums bija tik sūdīgi" (ar tulkojumu), jautājumu/atbilžu sesija, dziesma. Spēles kārtai seko skatītāju balsojums par to, kuram no varoņiem attiecīgajā posmā ir gājis sūdīgāk (ievērojot saturu, visticamākais gandrīz vienmēr uzvaru-zaudējumu secība ir viena un tā pati, labprāt dzirdētu kādu komentāru, ka gadās cits variants nekā Igors - Jānis - Jānis), kas tad arī nosaka to, kāda skanēs dziesma. Kas attiecas uz dziesmu daļu, par to izrādei viens no lielākajiem plusiem, kādus vispār varu piešķirt: šī ir pirmā reize, kad no skatuves esmu dzirdējis skanam ansambli "Manta". Kā izrādās - Jānis Kronis ir nopietns Šubrovska un kompānijas daiļrades cienītājs.
Kopumā par izrādi varu teikt, ka tās formāts ir visnotaļ veiksmīgs un labi piemērots raibai auditorijai (tādu manīju arī tajā reizē, kad pats skatījos izrādi). Vienīgi vērts ievērot, ka tiem skatītājiem, kuri gana labā līmenī pārvalda gan latviešu, gan krievu valodu, pirms izrādes skatīšanās tās uzskates materiālus drīzāk nevajadzētu iepazīt - citādi viņi lielu izrādes teksta daļu būs iepazinuši vēl pirms tās sākuma. Un arī kopumā - jo cilvēks ir tālāks no "otras puses", jo viņam šajā izrādē būs vairāk atklāsmju. Man nekā daudz jauna tur principa pēc nevarēja būt - gan vecums man ir tāds, ka izrādē apskatītais laikmets (no deviņdesmito sākuma līdz aptuveni 2010.gadam) man ir ļoti labi pazīstams, gan pietiekami daudz zinu par to, ko "otra puse jūt", taču nojaušu, ka ir daudz cilvēku, kuriem šī izrāde būtu noderīga tieši kā izzinošais materiāls. Izrādes forma ir pietiekami vienkārša, taču efektīva, un izrāde ir ļoti viegli pielāgojama izrādīšanai citās telpās (ko, kā saprotu, Kvadrifrons arī pietiekami aktīvi praktizē). Gana smagas tēmas tiek pasniegtas relatīvi vieglā formā, izrāde necieš no aizraušanās ar stereotipiem vai, ja tādi parādās, tie nav bezjēdzīgi stereotipi. Noteikti šo var rekomendēt vidusskolēnu auditorijai, vai viņu vecākiem - neesmu drošs. Bet vienlaikus vecākiem izrāžu jau tāpat pietiek un visu cieņu "Kvadrifronam" par satura radīšanu tādiem potenciālās auditorijas segmentiem, par kuriem visbiežāk teātros nedomā neviens.
2020-01-26
comments powered by Disqus