Kazhes pierakstu burtnīca

Kvadrifrona trupas jaunākais iestudējums "Pisties vai dzīvot" man kādu laiku raisīja pārdomas - gribu es to redzēt vai nē. Lai arī es lieliski apzinos, ka tēma "prostatas vēzis" ir viena no tām, par ko man kā 1983. gada izlaiduma vīrietim klātos domāt vairāk nekā to esmu darījis līdz šim, tas automātiski nenozīmē, ka es par to vēlos domāt un vēl jo vairāk, ka vēlos skatīties koncertizrādi par prostatas vēzi. Tomēr sadūšojos un pat aizgāju uz pirmizrādi, tagad varu droši teikt - bija vērts.

Izrādes anotācija vēsta sekojošo:

"Pisties vai dzīvot" ir multimediāls vēstījums par vienu no sarežģītākajām vīriešu veselības likstām. Prostatas vēzis, par spīti tā izplatībai, ir tabu tēma, kas var nogalināt jebkuru ballīti. Lai gan sarunas par vēzi sabiedrībā ir aktualizējušās, prostatas vēzis, kas ir izplatītākā onkoloģiskā saslimšana vīriešu vidū, joprojām ir reti apskatīts un apspriests temats - īpaši mākslā. Iespējams, tas saistīts ar novecojušajiem, bet joprojām aktuālajiem uzskatiem, ka vīrieši nedrīkst izjust sāpes, emocijas vai pārdzīvojumus, kas ir neizbēgamas cīņā ar vēzi. Bieži prostatas vēža saslimšanas un ārstēšanas sekas ir seksuālo funkciju un erekcijas traucējumi, kas pacientiem asociējas ar vīrišķības zaudējumu. Ar šo izrādi, kurā tiek atklāts gan slimības emocionālais, gan faktoloģiskais fons, vēlamies parādīt, ka vīrietis vienmēr var izvēlēties, kura rokās ir viņa dzīvība - vēža vai tomēr paša.

Tas diezgan labi izskaidro izrādes vēstījumu, bet ne to, ko tu tur redzēsi. Pirmkārt, tie ir dejotāji Valērijs Oļehno un Agate Bankava, kas ar savām kustībām izrādes saturu izstāsta bez vārdiem. Otrkārt, tā ir grupa "Tesa" (kuru man šokējošā kārtā līdz šim nekad nebija sanācis redzēt spēlējam, lai arī vairākkārt tam esmu bijis gana tuvu), kura veido "Pisties vai dzīvot" audiālo vēstijumu. Treškārt, tās ir projekcijas uz ekrāna (ekrāniem), kur būs gan "cilvēku no ielas" stāsti, gan dialogs starp Vīrieti un Pimpi, kurš atainots mēmā kino manierē. Tas viss kopumā sasaucas ar domu, ka par prostatas vēzi nav pieņemts runāt, un tālab uz skatuves neviens arī nerunā. Ok, varbūt izņemot Pimpi, kas dzied. Jā, tu mani saprati pareizi - uz skatuves parādās milzīgs loceklis, kuru atveido Valmieras teātra aktieris Uldis Sniķers. Sākotnēji loceklis ir erekts, pēc tam - vairs nē.

Stereotipiski, pazīstot sevi, es būtu teicis, ka dejas izrādes galīgi nav manā gaumē, bet šajā reizē varu teikt, ka man patika gan deja, gan viss pārējais. Lieliska, smaga mūzika (baisi skaļa, labi, ka skatītājiem izsniedza ausu aizbāžņus, to lietošana patiešām bija teju vai obligāta). Skaidrs vēstījums, kas, šķiet, mani nomotivēs nākamo nedēļu sākt ar asinsanalīžu veikšanu (proti, izrāde šādā veidā būs savu mērķi sasniegusi). Nezinu, vai uz vēl ko citu šī izrāde varēs pretendēt, bet nākamā gada "Spēlmaņu naktī" noteikti ceru sagaidīt Bankavas un Oļehno nomināciju horeogrāfijas kategorijā.

Nobeigumā - kas mani priecē "Kvadrifrona" darbos - ka viņi visu laiku turpina meklēt jaunas formas, jaunus risinājumus, radīt daudzveidīgu saturu, bet vienmēr - par būtiskiem jautājumiem. Protams, šis nav iestudējums gluži ikvienam, tāpēc nevaru teikt, ka - tev tas ir obligāti jāredz, bet man nudien patika!

P.S. Interesanti, vai izrādes nosaukums varētu raisīt iebildumus Twitter algoritmiem?