Renoir
Pirms kāda laika skatījāmies filmu, kuru Žans Renuārs bija režisējis (La Grande Illusion), tagad pienāca kārta kādai filmai, kurā viņš ir viens no galvenajiem varoņiem. Tiesa, lai arī filmas nosaukums ir "Renuārs", primāri tā nav nedz par to Renuāru, kas kinorežisors, nedz par viņa tēti - slaveno impresionistu Pjēru Ogistu Renuāru. Centrālais tēls tajā ir sieviete - Renuāra vecākā pēdējā modele un Renuāra jaunākā pirmā sieva. Andrē (Katrīna) Heslinga paspēja iedvesmot abus divus izcilos franču mākslas dižgarus, lai arī viņas pašas liktenis kopumā sanāca diezgan skumjš un beidzās ar nāvi trūkumā un aizmirstībā, taču filma nav par viņas vecumdienām, bet gan par 1. Pasaules kara laiku, kad Renuārs tēvs pēdējiem spēkiem par spīti progresējošajam artrītam gleznoja, bet Renuārs jaunākais vēl nebija sevī atradis kino mīlestību, bet gan cīnījās frontē. Taču ārstējot ievainojumu viņš nonāk tēva mājās Francijas Dienvidu piekrastē un sastop tur Andrē.
Kopumā laikam jau filmas galvenā vērtība ir tās vizuālā puse - operatora Marka Lī Pinga Bina darbs, Renuāra gleznu inscinējumi un reprodukciju tapšana (filmas vajadzībām esot gleznojis kāds cietumsodu izsēdējis gleznu viltotājs), mazāk - varoņu savstarpējās attiecības. Kristai Terē, kas atveido Andrē, galvenā funkcija ir būt skaistai un ar šo uzdevumu viņa lieliski tiek galā. Arī Vensānam Rotjē (Žans Renuārs) loma kopumā nav no sarežģītajām, laikam jau interesantākais tieši kā tēls ir Mišels Bukē vecā Renuāra lomā, taču šī tiešām nav filma, kura paliek atmiņā aktierspēles dēļ. Noskaņa, skati (ar vairāk vai mazāk atkailinātām modelēm un bez), varbūt vēl viena-otra frāze (piemēram, Renuāra atbilde ārstam par to, kā viņš gleznos, kad būs pilnībā zaudējis kontroli pār savām rokām - ar pimpi). Kālab gan šī būtu viena no "filmu filmām", es tā īsti saprast nevaru - kaut kā man šķiet, ka franču kino katru gadu ir pārītis labāku kino lenšu un ne jau gluži nejauši "Renuārs" Francijas kino Cēzara balvās pat nebija nominēts gada filmas kategorijā un vienīgi Bokē saņēma nomināciju par aktierdarbu, kamēr pārējās nominācijas/balvas filma saņēma tā sauktajās tehniskajās kategorijās. Nav jau tā, ka tā būtu slikta vai bezvērtīga filma, bet labākajā gadījumā es to iekļautu grāmatā par 500 labākajām franču, nevis pasaules filmām.
Kopumā laikam jau filmas galvenā vērtība ir tās vizuālā puse - operatora Marka Lī Pinga Bina darbs, Renuāra gleznu inscinējumi un reprodukciju tapšana (filmas vajadzībām esot gleznojis kāds cietumsodu izsēdējis gleznu viltotājs), mazāk - varoņu savstarpējās attiecības. Kristai Terē, kas atveido Andrē, galvenā funkcija ir būt skaistai un ar šo uzdevumu viņa lieliski tiek galā. Arī Vensānam Rotjē (Žans Renuārs) loma kopumā nav no sarežģītajām, laikam jau interesantākais tieši kā tēls ir Mišels Bukē vecā Renuāra lomā, taču šī tiešām nav filma, kura paliek atmiņā aktierspēles dēļ. Noskaņa, skati (ar vairāk vai mazāk atkailinātām modelēm un bez), varbūt vēl viena-otra frāze (piemēram, Renuāra atbilde ārstam par to, kā viņš gleznos, kad būs pilnībā zaudējis kontroli pār savām rokām - ar pimpi). Kālab gan šī būtu viena no "filmu filmām", es tā īsti saprast nevaru - kaut kā man šķiet, ka franču kino katru gadu ir pārītis labāku kino lenšu un ne jau gluži nejauši "Renuārs" Francijas kino Cēzara balvās pat nebija nominēts gada filmas kategorijā un vienīgi Bokē saņēma nomināciju par aktierdarbu, kamēr pārējās nominācijas/balvas filma saņēma tā sauktajās tehniskajās kategorijās. Nav jau tā, ka tā būtu slikta vai bezvērtīga filma, bet labākajā gadījumā es to iekļautu grāmatā par 500 labākajām franču, nevis pasaules filmām.
2016-11-22
comments powered by Disqus