Rēzeknes pusmaratona iespaidi
Manā 2015.gada izaicinājumu sarakstā ir atrodama rindiņa "noskriet pusmaratonu (sacensībās)". Pērn man Rīgas maratonā sanāca savas spējas pārvērtēt, piesakoties pilnajai maratona distancei un pie 23 veiktiem kilometriem izkarot balto karogu. Šogad Rīgas maratons man ietu secen jebkurā gadījumā, jo tā laikā plānoju malkot vīnu Francijā pie Vidusjūras, un par pilno maratonu arī vairs nedomāju, jo tā veikšanai nepieciešams trenēties daudz vairāk, nekā man ir vēlēšanās, laika un vajadzības. Bet pusīti noskriet gan vajadzēja, un kur gan labāk tas izdarāms kā Rēzeknē?
Treniņplāns man bija no vienas puses diezgan intensīvs, no otras - pilnīgi nesistemātisks. Izmantojot to, ka ziemas šogad īsti nebija, skriet varēja arī janvārī un februārī (attiecīgi veikti 50 un 70 km), bet īstā gatavošanās notika martā. Šajā mēnesī man bija divi būtiski apņemšanās kritēriji:
1) pāris reizes treniņā uzskriet pusmaratonu;
2) visu laiku skriet "mērķa" tempā.
Ar mērķa tempu saprotu to, ka jebkurā skrējienā katrs atsevišķs kilometrs ir jāveic, iekļaujoties atvēlētajā limita laikā - un šis limits ir noteikts kā 5 minūtes. Vienīgā reize, kad sanāca šo mazliet pārkāpt, bija dīvainā skrējienā uz darbu, kur gan kā attaisnojumu varu izmantot nepierasto skriešanu ar mugursomu, un vispār tas īsti nebija treniņa skrējiens, bet velns viņu zina kas. Visas citas reizes gan viss notika pēc pilnas programmas. Veiktās distances - pārmaiņus 10, 15 km un pusmaratons. Ar pusmaratona skrējieniem bija tā, ka tos veicu divas reizes, rezultāti abās bija gandrīz identiski - nedaudz zem stundas un 42 minūtēm, bet atšķirība bija tajā, ka vienu reizi skriet bija viegli, bet otru - nomācoši smagi. Secinājums - otrā skrējiena dienā bija ēstas pārāk sātīgas pusdienas. Piefiksēts un atzīmēts iedomātajā blociņā, ka pirms skrējiena labāk ieēst mazāk, nekā vairāk. Vēl viena manu treniņu īpatnība - skrienot (vēsajā sezonā) līdzi neņemu ne ūdeni, ne kādus citus palīglīdzekļus. Pieņemu, ka pusmaratonu jāvar noskriet tāpat, padzerties varēs arī pēc finiša. Martā veicu 130 kilometrus, kas šķita pietiekams daudzums, lai par finiša sasniegšanu Rēzeknē nebūtu sevišķi jāraizējas.
Un tā pienāca Otrās Lieldienas. Nakti bijām pavadījuši viesu namā 20km attālumā no Rēzeknes (Meirānu krasts - jauka vieta, vēl jaukāka tā būs vasarā, kad varēs peldēties dīķī un ezerā) un devāmies uz atbildīgo pasākumu. Marinai bija atbildīgs pienākums just man līdzi (un hakot Rēzeknes Ingress portālus), man - noskriet ar rezultātu robežās starp 1:40:00 un 1:45:00. Apskatot trases profilu, mazliet satrauca tas, ka tas bija stipri paugurains, katrā ziņā daudz pauguraināks par Rīgas-Jūrmalas veloceliņu, uz kura rit vairums manu treniņu, bet pieņēmu, ka gan jau galā tikšu. Pētot citus skrējiena dalībniekus, pārsteidza tas, cik daudzi no viņiem bija silti ģērbušies. Jā, es arī biju ievērojis, ka gaisa temperatūra bija vien pāris grādus virs nulles, bet par skriešanu viens ir zināms droši - auksts nebūs. Pats es gan arī biju piesardzīgs - izvēlējos tomēr skriet kreklā ar garajām rokām, bet - plānā kreklā. Varbūt piecus kilometrus vēl siltā jakā vai džemperī ir iespējams noskriet, bet tālāk jau sākas pārākā svīšana (jo īpaši, ja zināms, ka daudz jāskrien pret kalnu). Skaidrs, ka par mani nopietnākie sportisti vilnas svīteros neskrēja.
Starts bija skarba padarīšana - tā kā distancē vienlaikus devās pusmaratonisti, 10 un 5 kilometru skrējēji un starta koridors bija diezgan šaurs, starta līniju šķērsoju iedams, nevis skriedams. Turklāt piecu kilometru distancē dalībnieku vidū bija daudz skolēnu vecumā tā ap 10 gadiem un mazliet uz augšu, kuri dabiski centās starta koridorā ieņemt vietas tuvāk priekšai. Zināms taču, ka gala rezultātā tam būs izšķiroša nozīme. Līdz ar to es, būdams visai ražena auguma eksemplārs, jutos diezgan pamatīgi bērnu ielenkts, un šo gados jauno skrējēju neparedzamība mazliet skriešanas ievadā traucēja. Jaukākā epizode bija, kad apmēram pusotru kilometru no starta kāds knēvelis, kas līdz šim bija pamatīgi nesies, vismaz pietiekami pamatīgi, lai atrastos man tieši priekšā, ņēma un vienkārši apstājās. Jā, apstājās, nevis pārgāja uz iešanu, un nebija tālu no tā, lai es viņu būtu nonesis no kājām, knapi paspēju apskriet šim apkārt. Skaidrs, ka mazo skrējēju vidū bija arī ātri žiperi, kas savus piecus kilometrus veica labā laikā, bet vairums galvenokārt specializējās uz traucēšanu. Bet tur tomēr viss ir skaidrs - tajos gados pareizi sarēķināt savus spēkus tā, lai pietiktu visai distancei ir grūti (es jau vispār pirmo reizi 5km un garāku distanci veicu aptuveni 25 gados, ja ne vēl vēlāk), bet mazliet pārsteidza vīrieši aptuveni manā vecumā, kuri arī uzsāka kā vējš, bet lielākajā pirmā apļa (nezinu, cik kurš no viņiem bija paredzējis skriet) kalniņā jau gāja, nevis skrēja.
Pusmaratona distance bija sadalīta 4 apļos. Lai iekļautos 1:40:00 grafikā, man aplis bija jāveic 25 minūtēs, kas kopumā šķita diezgan paceļams rezultāts, jo īpaši tāpēc, ka pirmajā kilometrā valdošajā drūzmā tomēr sevišķi daudz laika pazaudējis nebiju. Pirmo un otro apli cītīgi sekoju priekšā redzamajam orientierim - puišiem ar ziliem baloniem, kas marķēja rezultātu uz manu mērķa kontrollaiku - stunda četrdesmit. Tas, ja kas ir ļoti noderīgs risinājums un tev skaidri parāda, cik labi tu izpildi vai neizpildi savu mērķi. Startā neveiksmīgas pozīcijas dēļ no baloniem biju tā pavairāk iepalicis, bet tad pamazām lēnām un neatlaidīgi tiem tuvojos. Un pašas otrā apļa beigās aizgāju baloniem garām. Nē, man nebija ilūziju, ka spēšu no tiem atrauties - bija skaidrs, ka trešajā un ceturtajā aplī kalniņi kļūs tikai grūtāki un grūtāki, bet pieņēmu, ka skrienot kopā ar baloniem es kādā brīdī piedzīvošu "viss, es vairs neturu viņiem līdzi" sajūtu un noplīsīšu, un gala rezultāts sanāks visai nekāds. Tikām skrienot nedaudz, bet pa priekšu, būs papildu motivācija iespējami ilgāk nelaist balonvīrus sev garām, tādējādi sasniedzot savu maksimālo rezultātu.
Pirmajos divos apļos nemaz neizmantoju dzirdināšanas punktu pakalpojumu, trešajā mēģināju mazliet ūdens iedzert, bet sapratu, ka neko daudz mutē no tā dabūt tāpat nav iespējams, tāpēc pēdējā aplī ūdeni paņēmu nevis dzeršanai, bet uzliešanai uz galvas. Jā, gaisam esot itin vēsam, tāpat bija karsts, un jau pirmajā aplī biju aizsviedis Marinai savu lakatu - karsēties galīgi nebija vajadzības. Ceturtajā aplī sapratu, ka man ir cerības iekļauties stundas četrdesmit grafikā, jo baloni joprojām bija savus 50 metrus man aiz muguras, tik vien kā jāiztur līdz finišam. Neteikšu, ka bija viegli, bet savu tempu līdz pat beigām noturēju, un finišēju ar savam līmenim ļoti labu rezultātu 1:39:17. Iepriekš nekur nedeklarēts, bet pašam noteikts mērķis bija iekļauties visu skrējēju vidū pirmajos 50%, un tas tika ļoti sekmīgi paveikts - no 384 finišētājiem tiku 116.vietā (proti - pirmās trešdaļas beigās). Priecē, ka izdevās turēt ļoti stabilu tempu visā distances garumā: apļu laiki man bija sekojoši: 25:19, 24:32, 24:49, 24:37, ne miņas no salūšanas distances beigās. Vai varēju labāk? Gan jau, ka mazliet ātrāk būtu bijis iespējams noskriet, bet diez vai būtiski. Turklāt svarīgāko paveicu - plānoto kontrollaiku mazliet pārspēju, un paspēju finišēt pirms sāka snigt sniegs. Tieši tā, kā man patīk!
Noguris, bet laimīgs, devos uz auto pārģērbties, neizmantojot dušas pakalpojumus, līdz ar to nebūtu vietā joks ar nedaudz piedauzīgu atbildi uz Elhanas-Bizenāja Twittera diskusiju pirms šī skrējiena.
Vai es skriešu vēl? Gan jau, ka skriešu, bet noteikti ne Biķerniekos 26.aprīlī, kur būs "Skrien Latvija" nākamais posms, jo man tuvākajā laikā ir arī svarīgāki plāni par skriešanu. Vienīgais skaidrs ir tas, ka citreiz man droši vien nebūs mērķa uzlabot iepriekšējās reizes rezultātu, jo tik ļoti azartisks es neesmu un jūtos gandarīts arī tāpat. Tādos kolektīvajos skrējienos tomēr foršākais ir gan kopības sajūta, gan adrenalīna līmenis, kas treniņos galīgi izpaliek.
P.S. Mazliet darvas karotes beigās: no organizatoriskās puses pusmaratons bija diezgan viduvējs - satiksme maratona norises zonā nebija īsti līdz galam nobloķēta un kaut kur ārpus centra aizvirzīta, bet vienkārši mašīnas laida garām no skrējējiem brīvākajos brīžos un dažviet bija tā, ka pa vienu ielas pusi skrēja sportisti, pa otru pretī brauca mašīnas. Sajūtas skrienot kaut kā no tā nebija optimālas. Nav jau Rēzekne tāda metropole, lai nevarētu uz skrējiena laiku uzlikt pagaidu ceļazīmes un mašīnas šajā zonā nelaist (nemaz nerunājot par ielu, kurā ielas vidū šur tur bija noparkoti auto, kuriem bija jāskrien garām). Un tas pats par startu - koridors prasījās platāks vai arī 5 kilometru skrējējus varēja palaist distancē kādas nedaudzas minūtes pirms pārējiem, lai startā būtu mazāk drūzmas (salīdzinoši Rīgas maratonā cilvēku bija dramatiski vairāk, bet starts kopumā bija dinamiskāks).