Kazhes pierakstu burtnīca

Sen nebija būts kino - kopš mājās uzradies projektors vajadzība pēc lielā ekrāna sarukusi. No otras puses, arī filmu skatīšanās drusku ierobežota, jo laiks, laiks, laiks. Taču šīs Lieldienu brīvdienas izceļas ar diezgan nožēlojamiem laikapstākļiem, līdz ar to filmām ir dota iespēja. Un man jau pirms kāda laika bija ienākušās divas biļetes uz Rīgas lielāko kino kompleksu pēc kādām darbā uzvarētām derībām. Atlasījām piedāvāto, un izvēlējāmies filmu par Alanu Tjūringu.

Skatoties šo filmu, vērts ņemt vērā, ka tā nav simtprocentīgi atbilstoša vēsturiskajai patiesībai. Skaidrs, ka Alans Tjūrings teju vienpersoniski neuzlauza vācu “Engimas” kodus. Skaidrs, ka Enigma nebija vienīgā kodēto ziņojumu pārraides sistēma, ko izmantoja vācieši, bet tikai - lielāko mediju rezonansi guvusī. Bet nenoliedzami - britu kriptogrāfu darbam bija ļoti, ļoti liela loma Sabiedroto uzvarā Otrajā Pasaules karā (un tikpat nenoliedzami jebkādu gan britu, gan amerikāņu ieguldījumu uzvarā pār nacistisko Vāciju un tās draugiem uz Austrumiem no Latvijas cenšas pasniegt kā nebūtisku).

Filmas darbība risinās dažādos Tjūringa īsās dzīves posmos - nelaimīgajos skolas gados, izaicinājumu ziņā laimīgajos kara gados un šaušalīgajā pēckara laikā, kad Tjūrings tika notiesāts par vissmagāko noziegumu, kas vien iedomājams - homoseksuālismu. Kas attiecas uz pēdējo, angļi līdz nesenam laikam sekoja principiem, par kuriem jūsmo miljoniem cilvēku Krievijā un itin daudzi “tradicionālo vērtību” aizstāvji arī Latvijā, ka valstij ir jāiejaucas cilvēku personīgajā dzīvē un iespējami ātrāk kapā jāaizdzen tādi cilvēki kā Oskars Vailds un Alans Tjūrings. Laika ziņā gan lielākā filmas daļa ir veltīta tomēr Enigmas problēmai un mašīnas, kurai Enigmas kods bija jāuzlauž, būvei. Tjūrings, kuru šeit atveido Benedikts Kamberbačs, filmā ir sociāli diezgan nepieņemams cilvēks ar (pamatoti) ļoti augstu pašvērtējumu un kritisku skatījumu uz apkārtējiem, kura rakstura īpatnības viņu nedara sevišķi populāru nevienā vidē, tomēr ar laiku cilvēkiem nākas atzīt viņa izcilību un taisnību vairumā jautājumu. Plus Tjūrings dzīvo pastāvīgos melos, būdams spiests slēpt no apkārtējiem savu homoseksuālismu. Diezgan centrāla loma filmā ir viņa attiecībām ar Džoanu Klārku - kolēģi, kuru Tjūrings pat tika bildinājis un kuru sevišķi nesatrauca Alana iztrūkstošā interese par sievietēm. Klārku filmā atveido Keira Naitlija, kurai daudzi pārmet, ka viņa esot pārāk smuka un vēsturei neatbilstoša. Dīvaini pārmetumi, ja kas, manuprāt.

Nopietnu tēmu filmā ir daudz - te ir gan jau minētais homoseksuālisma jautājums, gan ētikas jautājumi par dažādu lēmumu pieņemšanu (kā nekā britu valdībai bieži nācās izlemt, cik lielu daļu no atkodētajiem ziņojumiem izmantot, lai neradītu vāciešiem aizdomas par viņu kodu uzlaušanu), par Tjūringa testu (par tēmu, vai mašīnas spēj domāt), minimāli - arī par Tjūringa mašīnām, par mīlestību bez kaisles (un bez Jēzus mīlestību), par dubultaģentiem, par vardarbības atkarību no cietēja puses pretošanās un tā tālāk, un tā joprojām. Jā, vēsturiski filma nav 100% patiesa, bet vienlaikus tā ir ļoti patiesa un vērtīga. Diezgan droši manās acīs augstāk vērtējama gan par “Putncilvēku”, gan “Starp zvaigznēm”, gan “Whiplash”. Tiesa, kāpēc Hjū Aleksandrs te bija jādēvē par divkārtēju Lielbritānijas čempionu šahā, ja otro titulu viņš izcīnīja daudzus gadus pēc 2.Pasaules kara beigām, to gan es nezinu.