Kazhes pierakstu burtnīca

Britu rakstnieks - humorists Ričards Gordons savā otrajā profesionālajā dzīvē bija ārsts, un līdz ar to nebija pārsteidzoši, ka arī rakstniecībā viņš itin daudz pievērsās medicīnas tēmai. Savos pirmajos darbos daiļliteratūrā viņš arī literāro varoni dēvēja par Ričardu Gordonu un, kā tiek apgalvots, sava deva autobiogrāfiska satura šajās grāmatās ir. Šī konkrētā grāmata ir pirmā no daudzajām sērijā, ko sauc par "Doctor novels", kopumā šādu grāmatu ir astoņpadsmit, un patlaban neredzu nopietnus iemeslus, kālab lai mana pazīšanās ar šo rakstnieku turpinātos pēc pirmās grāmatas. Lai lieta būtu vēl mazliet dīvaināka, šo romānu lasīju tulkojumā vācu valodā (kas gan diez vai ietekmēja iespaidus par pašu grāmatu).

Stāsts ir par jaunu ārstu, kas nupat beidzis augstskolu un tagad sapņo kļūt par ķirurgu. Tomēr karjera medicīnā nav tik vienkārša lieta, lai kaut kur tiktu uz priekšu, nākas iziet cauri arī mazāk prestižiem posmiem, līdz ar to Ričards Gordons spiests kļūt par palīgu dažādiem vairāk vai mazāk dīvainiem pieredzējušākiem ārstiem, vienlaikus mēģinot kaut ko sasniegt arī privātās dzīves frontē (un reizēm - mēģinot izvairīties no katastrofām šajā pašā lauciņā). Kolorītākā grāmatas daļa ir tuvāk tās sākumam - kad Gordons kļūst par asistentu kādam lauku ārstam, kura skopumam nav robežu (cita starpā viņš ir apprecējis savu bijušo mājkalpotāju, lai vairs nebūtu viņai jāmaksā alga), tāpat ir sava deva iesmiešanas par aprīkojuma izmantošanu tikai "ponta pēc" (kas rada asociācijas ar slaveno mašīnu, kas taisa "Ping!" skaņu) un par tēmu, ka laukos ārstam bieži svarīgākā funkcija ir uzklausīt cilvēku ikdienas raizes, nevis pildīt medicīniskos pienākumus. Itin asprātīgi Gordons arī apraksta sava varoņa gandrīz saderināšanos un laimīgo izglābšanos no laulības ostas. Līdz ar to sanāk, ka grāmatai ir vesela virkne plusu, tomēr par perfektu komiskās literatūras paraugu es to arī nesaukšu - brīžiem tās teksts šķiet stiepts, iestarpinājumi (varoņa drauga stāsti, lai izvairītos no parādu atdošanas) ir pārāk gari un nepietiekami asprātīgi. Kaut kādā mērā var teikt, ka Gordons seko Vudhausa skolas principiem (arī šī grāmata saturiski patiesībā ir diezgan nevainīga), tomēr spējā atkal un atkal trāpīt naglai uz galvas viņam (vismaz savā debijas romānā) līdz Vudhausam ir tālu. Varu teikt - neko ļoti vērtīgu tu neiegūsi, šo grāmatu izlasot, bet vismaz tajā ir gana smieklīgas nianses, kuras varēsi kādam atstāstīt.