Rīga 2038
Kad 2033. gadā ar jaunu vērienu atsākās Eiropas Savienības struktūrfondu slauktuve, mums, profesionālajiem projektu iesniedzējiem, sākās īsts pļaujas laiks. Naudas iekšā nāca teju vai kosmiskas, nācās strādāt vaigu sviedros, lai apgūtu visus pieejamos līdzekļus. Un mēs strādājām, ai, kā mēs strādājām!
Dažu gadu laikā no Ukrainas ievestie simt septiņdesmit tūkstoši celtnieku un melnstrādnieku bija pilnībā saveduši kārtībā ne vien Barona ielas bruģi, bet ar jaunu asfalta un asfaltbetona segumu bija noklāti visi valsts autoceļi līdz pat vietējas nozīmes ceļiem. Bija sakopti skvēri, labiekārtoti parki, izbūvētas neskaitāmas strūklakas, uzbūvētas koncertzāles ne vien Rīgā un Ventspilī, bet pat Aiviekstē un Zosēnos. Padomju laikā būvētās daudzstāvu mājas bija nosiltinātas vai nojauktas un to vietā uzbūvētas jaunas - modernas, ergonomiskas un gatavas uzņemt simtiem tūkstošu islāmistu bēgļu, kurus Latvijā gaidīja ierodamies kuru katru gadu. Tautsaimniecība plauka un, protams, it īpaši plauka tie, kam no struktūrfondiem atleca vistreknākie gabali, proti, valsts un pašvaldību vadītāji. Un arī mēs, mazie projektu pieteicēji, iesniedzēji un ierosinātāji, arī netikām apdalīti. Taču visam labajam reiz pienāk gals, un arī mūsu zelta laikmetam pēkšņi tāds pienāca.
Nē, Eiropas ekonomika pārsteidzošā kārtā nebija sabrukusi, bija atgadījies kas cits, mazāk paredzams. Proti, vienā brīdī atklājās, ka ne vien Rīga beidzot ir gatava, bet arī visā Latvijā vairs īsti nebija nekā tāda, kur vajadzētu ieguldīt pamatīgus līdzekļus, kuru procents pienācās arī mums. Kādreiz tik biedējošie latvāņu lauki bija iznīdēti. Degradētās pilsētvides bija sakoptas. Un pat veloceliņš no Rīgas uz Dārziņiem bija pabeigts. Ko darīt tālāk?
Vairākus mēnešus es sēdēju pilnīgi bez darba, un tas pamazām sāka kļūt nomācoši. Es necietu badu, drīzāk otrādi, taču tas šķita vienkārši neizturami - tepat garām plūst nauda, pa ūsām tek, bet mutē netiek. Tīri sporta pēc dažus sīkus projektiņus tomēr iesniedzu - piemēram, nosiltinājām desmit tūkstošus putnubūru, bet kaut kā tas nedeva gandarījumu. Nekad dzīvē tas man nebija raksturīgs, bet es arvien dziļāk grimu depresijā un sāku dzert, lai gan iepriekš biju bijis gandrīz pilnīgs atturībnieks, neskaitot reizēm ballītēs iešņaukto kokaīnu. Pamēģināju nomainīt mīļāko, bet pat jaunais draugs - informācijas tehnoloģiju students Mamadū no Kotdivuāras ar savu milzīgo locekli nespēja manī atgriezt dzīvesprieku. Nelīdzēja ne meditācija, ne medus procedūras, ne izlaidīgs dzīvesveids - es biju pazaudējis ceļu. Reizē ar mani šīs problēmas mocīja arī citus projektu autorus, taču mēs katrs savas problēmas mēģinājām risināt individuāli un viens otram sevišķi nepalīdzējām.
Un tad kādu dienu pār mani nāca atklāsme. Nezinu, kā tas notika - vai manas lūgšanas pēc jauniem projektiem beidzot bija sadzirdējis Allāhs, palīdzēja mans iedzimtais talants vai tā bija gluži vienkārša nejaušība, bet es beidzot iedomājos to, kas Latvijā joprojām nebija sakopts un pacelts no degradācijas līmeņa. Tie, protams, bija cilvēki. Tie parastie latvieši, krievi, čigāni un albāņi, kuri ne nieka nebija saņēmuši no lielajām Eiropas naudām vai arī saņemto sen jau bija nodzēruši vai nospēlējuši azartspēlēs. Un visvairāk degradētas bija divas sociālās grupas - bomži un gopņiki (tautas valodā saukti arī par urlām, kepkām un Dinamo faniem).
Iedomājies tādu smalku kungu kā mani - iebraucu es ar kādu no savām jahtām Āgenskalna līcī, vēlos piestātnes restorānā nobaudīt astoņkāji, bet ieraugu otrā ielas pusē netīru, smirdīgu bomzi caurās kurpēs dzeram tosolu. Vai tas uzlabos manu apetīti? Nebūt nē! Un ja man nebūs ēstgribas, tad es nepasūtināšu astoņkāji un šampanieti. Cietīs restorāna saimnieka maciņš un cietīs valsts ekonomika. Un kas pie vainas - kāds nodzēries zilgansarkans purns, kuram viss vienalga.
Sākotnēji es izpētīju, vai struktūrfondi neparedz kādu īpaši dārgu un humānu nebrīvprātīgās eitanāzijas programmu, bet neko tamlīdzīgu man atrast neizdevās. Tad nu nācās vien, sekojot senajai anekdotei par čigānu bērniem, mazgāt tos pašus, nevis taisīt jaunus. Proti, es pieteicu (un tas tika ar ovācijām apstiprināts) Eiropā pirmo degradēto pilsētvides iedzīvotāju sakopšanas projektu.
Protams, vēl pirms gadiem divdesmit, kad uzplaukumu piedzīvoja tā dēvētā hipsteru subkultūra, bija bieži novērojama situācija, ka bezpajumtnieku no SEO speciālista varēja atšķirt vien pēc aromāta, taču tieši aromāts šajā ziņā ir teju vai pats nozīmīgākais. Un patiesībā jau tas bija drīzāk ļauns joks par hipsteriem - īstu bomzi tu nekad ne ar vienu nesajauksi, jo arī pats alternatīvākais hipsters nekad nelietoja maisiņus zeķu vietā un vakariņas neieturēja izgāztuvē aiz Āgenskalna tirgus. Protams, līdz ar pilsētvides sakopšanu izgāztuve aiz tirgus vairs nebija atrodama, taču bomži nekur nepazuda. Un līdzīgi kā viena karote darvas var sabojāt katlu ar visgardāko čili, arī viens smirdīgs bomzis spēj sabojāt visskaistāko apkaimi.
Es nekad neesmu pretendējis uz to, ka man rūpētu tas, kas cilvēkiem darās galvā. Kas darās viņu kabatās, tā ir cita lieta, jo īpaši - ja ir iespēja, ka no viņu kabatām kāda daļa labuma varētu pārceļot uz manējām. Bet tas, vai viņi atbalsta Eiropas pidarizāciju un islamizāciju, fano par Kanterstraiku vai futbolu, uz mani īsti neattiecās. Līdz ar to projektu es nepieteicu tēmā "bezpajumtnieku reintegrācija patērētāju sabiedrībā", bet gan paredzēju tikai vienu - viņu ārējo sakopšanu.
Tas taču nav tik ļoti būtiski, ka cilvēks, kas sēž uz soliņa otrā ielas pusē, ir ar zemāku apziņas līmeni kā sunim, galvenais - lai viņš labi izskatās un smaržo. Un ar dažādām ķermeņa procedūrām, profesionāla stilista iesaistīšanu un pamatīgām rūpēm var panākt daudz. Jā, tu nekad nevarēsi garantēt, ka šis glītais solārijā un floutingā pabijušais kungs, kuram veiktas vairākas plastiskās operācijas, lai padarītu viņa seju neitrālam vērotājam tīkamāku, kādā brīdī publiskā vietā nenovilks bikses un nesāks visiem izrādīt savu metamo, to pavadot ar paviāna pārošanās dejas skaņām, taču tu vismaz vari nodrošināt, ka šis metamais nesmirdēs tā, ka būs nepieciešams izsaukt ugunsdzēsējus.
Un tā Rīga kļuva par pirmo pilsētu Eiropā, kur pat uz bomžiem ir patīkami skatīties. Viņi vairs neklīda ielās, pārnēsādami smakojošus Maxima maisiņus, pilnus ar atkritumos salasītiem mēsliem. Nē, viņi visi tika apgādāti ar labāko zīmolu maisiņiem (ja kas - pie savas tiesas tiku arī, ļaujot konkursā kārtā maisiņu reklāmas vietas kontrolpaketi iegūt United Colors of Benetton tīklam), un arī maisiņos vairs nebija paša bomža salasīti krāmi, bet gan stilista atlasīts mūsdienīga bomža komplektiņš. Ja viņi joprojām vēlējās dzert odekolonu "Saša", tagad viņi to publiskās vietās darīja no Starbucks termokrūzēm.
Vai šādā veidā pasaule kļuva labāka? Neņemos teikt, kā jau teicu, cilvēku psiholoģija nav mana stiprā puse. Man pašam noteikti kļuva labāk. Ušakova kungam kļuva labāk. Lemberga kungam kļuva labāk. Vēl dažam kungam un kundzei, kuru vārdus te neminēšu, jo viņi nav atbalstījuši šī teksta tapšanu, arī kļuva labāk. Pārfrāzējot amerikāņu astronauta Nīla Ārmstronga spārnoto frāzi: tā ir tīrā sīknauda cilvēcei, bet normāls piķis vienam čalim. Un tas taču ir labi, ka es esmu tas viens čalis.