Boobieshooter
Sportpanka apvienība (kā tā pati sevi dēvē) pirms sava pirmā albuma izdošanas lielāko daļu repertuāra jau gadiem ilgi ir dreijājusi koncertos, līdz ar to tās cienītājiem beidzot klajā nākušais "Boobieshooter" kļuva par iespēju iecienītās kompozīcijas dzirdēt arī gana kvalitatīvā audio formātā, kas droši vien no fanu viedokļa ir ļoti labi. Jautājums - kas īsti ir "Rīta stienis", ja to vērtē ar neitrālu aci?
Tā ir enerģiska, ballītēm (tādām, kas trakas) lieliski piemērota mūzika, kas labi lietojama komplektā ar alkohola patēriņu - piedziedājumi ir super lipīgi, pūtēji ir dzīvesprieka pārpilni. Diezgan grūti iedomāties tās klausīšanos mājas apstākļos uz kvalitatīvas aparatūras, taču automašīnā tā varētu būt lieliska braucamā mūzika (it īpaši, ja tu stipri pārgurušā veidā brauc mājās no Pingvīneventa un vēlies neaizmigt pie stūres - šādos apstākļos Boobieshooter būtu īsti vietā).
Stilistiski radniecīgākā Latvijas grupa viņiem noteikti ir "Oranžās brīvdienas", kura gan albumos, gan koncertos cenšas radīt itin līdzīgu atmosfēru, taču Rīta stienis noteikti ir "netīrāks" (ko apliecina kaut vai tikai grupas nosaukums), viņu teksti galīgi nav saucami par stilistiski izsmalcinātiem vai vismaz pārdomas rosinošiem. Un tas jau arī īsti nebūtu loģiski - runa tomēr ir par ballīšu mūziku. Līdzīgi kā, piemēram, Gapoljeriem un Pupociklu vasarai repertuārā ir grupas tituldziesma, kas šādiem kolektīviem šķiet ļoti noderīga palīdzība (tiesa, jāatzīst, ka funkcijas šīm visām grupām ir itin atšķirīgas, un arī muzikālie katrai ir savi). Rīta stienis ir tiešs, vienkāršs un vulgārs, un tas šķiet itin loģiski, jo tas tomēr ir rīta stienis. Nu jau esmu albumu tik daudz reižu klausījies, ka pat īsti nevaru saprast - kuras dziesmas esmu dzirdējis iepriekš, kuras ne.
Skaidrs, ka šādas mūzikas kontekstā vienīgais, par ko īsti var izteikties, ir - cik labi tā pilda savas funkcijas. Lai gan Latvijā tev ir iespēja vienā nominācijā Zelta mikrofonam iesniegt Rīta stieni un Sniedzi Prauliņu, īsti viņus vienu ar otru salīdzināt nesanāks. Bet fakts ir tāds, ka "Baloži", "Sigit, neēd glāzi", "Rīta stienis", "Pilnmēness sonāte" un citi savus mērķus sasniedz ļoti labi (un pēc tam ir grūti šīs dziesmas izravēt no galvas, tik ļoti lipīgas tās ir), un vienīgais negatīvais WTF ierakstā ir tā pēdējais skaņdarbs "Kāpēc mani neviens nemīl", kas ir gan saturiski, gan muzikāli absolūti kopējā pasākumā neiederīgs, neadekvāti garš (septiņarpus minūtes! Rīta stienis taču nebūs pievērsies progrokam un daudzdaļīgiem skaņdarbiem?), drīzāk saucams par psiholoģisku portretu, nevis sviesta dzīšanu, un tas Rīta stienim galīgi nepiestāv. Vismaz ne līdzās citām albuma dziesmām. Būtu labāk vēl kaut ko par pupiem nodziedājuši.
Tā ir enerģiska, ballītēm (tādām, kas trakas) lieliski piemērota mūzika, kas labi lietojama komplektā ar alkohola patēriņu - piedziedājumi ir super lipīgi, pūtēji ir dzīvesprieka pārpilni. Diezgan grūti iedomāties tās klausīšanos mājas apstākļos uz kvalitatīvas aparatūras, taču automašīnā tā varētu būt lieliska braucamā mūzika (it īpaši, ja tu stipri pārgurušā veidā brauc mājās no Pingvīneventa un vēlies neaizmigt pie stūres - šādos apstākļos Boobieshooter būtu īsti vietā).
Stilistiski radniecīgākā Latvijas grupa viņiem noteikti ir "Oranžās brīvdienas", kura gan albumos, gan koncertos cenšas radīt itin līdzīgu atmosfēru, taču Rīta stienis noteikti ir "netīrāks" (ko apliecina kaut vai tikai grupas nosaukums), viņu teksti galīgi nav saucami par stilistiski izsmalcinātiem vai vismaz pārdomas rosinošiem. Un tas jau arī īsti nebūtu loģiski - runa tomēr ir par ballīšu mūziku. Līdzīgi kā, piemēram, Gapoljeriem un Pupociklu vasarai repertuārā ir grupas tituldziesma, kas šādiem kolektīviem šķiet ļoti noderīga palīdzība (tiesa, jāatzīst, ka funkcijas šīm visām grupām ir itin atšķirīgas, un arī muzikālie katrai ir savi). Rīta stienis ir tiešs, vienkāršs un vulgārs, un tas šķiet itin loģiski, jo tas tomēr ir rīta stienis. Nu jau esmu albumu tik daudz reižu klausījies, ka pat īsti nevaru saprast - kuras dziesmas esmu dzirdējis iepriekš, kuras ne.
Skaidrs, ka šādas mūzikas kontekstā vienīgais, par ko īsti var izteikties, ir - cik labi tā pilda savas funkcijas. Lai gan Latvijā tev ir iespēja vienā nominācijā Zelta mikrofonam iesniegt Rīta stieni un Sniedzi Prauliņu, īsti viņus vienu ar otru salīdzināt nesanāks. Bet fakts ir tāds, ka "Baloži", "Sigit, neēd glāzi", "Rīta stienis", "Pilnmēness sonāte" un citi savus mērķus sasniedz ļoti labi (un pēc tam ir grūti šīs dziesmas izravēt no galvas, tik ļoti lipīgas tās ir), un vienīgais negatīvais WTF ierakstā ir tā pēdējais skaņdarbs "Kāpēc mani neviens nemīl", kas ir gan saturiski, gan muzikāli absolūti kopējā pasākumā neiederīgs, neadekvāti garš (septiņarpus minūtes! Rīta stienis taču nebūs pievērsies progrokam un daudzdaļīgiem skaņdarbiem?), drīzāk saucams par psiholoģisku portretu, nevis sviesta dzīšanu, un tas Rīta stienim galīgi nepiestāv. Vismaz ne līdzās citām albuma dziesmām. Būtu labāk vēl kaut ko par pupiem nodziedājuši.
2018-01-20
comments powered by Disqus