Kazhes pierakstu burtnīca

Šajā esejā ievērojams latviešu trimdas domātājs Roberts Mūks apskata rietumu pasaules filozofu centienus tuvoties tam, ko austrumos pazīst kā nirvānu un samsāru. Par grāmatas galvenajiem stūrakmeņiem var uzskatīt Karla Junga un Džeimsa Hīlmana rakstīto. Tāpat nozīmīgi, lai arī tie sāk otrā plāna varoņi, te ir Heidegers un Korbēns. Tikām Freidam un viņa visur saskatītajai seksualitātei Mūks oponē. Un tam visam vēl klāt nāk latviskā dzīvesziņa.

Īss kopsavilkums: eiropietim ar viņam vienmēr raksturīgo tieksmi uz materiālismu ceļš uz apskaidrību ir īpaši sarežģīts. Atbilstoši Mūka izpratnei mitoloģiskā laika cilvēkiem šajā ziņā bija vieglāk. Protams, ka sevišķi apskaidroti bija tieši senie latvieši.

Tā daļa, kas veltīta latviešiem, man raisīja zināmas pretenzijas. Es neesmu kategorisks progresa cildinātājs, kas uzskata, ka agrāk visi bija idioti un neko nesaprata (lai arī tieši šādi redzu lielu procentu savu laikabiedru), bet pagātnes idealizēšana un pieņēmumi, ka agrāk "viss bija atrisināts" mani arī kaitina. Un, lai arī es saprotu, ka sākotnēji grāmata tika izdota angļu valodā un starptautiskajai auditorijai mūsu vēsture nav interesanta, bet arī unāt par latviešu tautu pirms krustnešu invāzijas nav korekti, un kur nu vēl tautasdziesmu satura saistīšana ar senākiem laikiem kā Iliāda un Odiseja.

Līdz ar to varu teikt, ka šī grāmata man šķita interesanta, ciktāl Mūks pievērsās pasaulei (tai skaitā, ka mīti nav gluži vienkārši pasakas un fantāzijas, bet gan sava laikmeta cilvēki izpratne par realitāti), taču latviskā nirvāna man nav tuva, jo mans racionālais Es iebilst faktoloģiskām neprecizitātēm, kas laikam jau mani dara par neapskaidrojamu. Kam gan piekrītu, ka racionalizējot sapņu pasauli, tu zaudē lielāko daļu tās vērtības.