Roman Holiday
Interesanti, ka divas aktrises, kuras Holivudā uzskata par teju visu laiku izcilākajām, dzīvojušas visai līdzīgā periodā, ar vienu uzvārdu, ne tikai nebija radinieces, bet pat nebija no vienas valsts. Amerikāniete Ketrīna Hepbērna un angliete Odrija. Joprojām sekojot savam klasiskā kino projektam (kas patiesībā nav nekāds projekts, bet vienkārši nevēlēšanās sekot kino aktualitātēm), tagad pienākusi kārta vienai no pirmajām Odrijas filmām.
Šī patiesībā ir itin laba filma, ko šobrīd skatīties - lai arī mūžīgā pilsēta, kura prominenti atainota šajā filmā, ne tuvu nav mana iecienītākā pilsēta pasaulē, filma ļoti labi strādā ceļotgribas radīšanā.
Odrija Hepbērna šajā filmā atveido princesi Annu - vārdā nenosauktas Eiropas valsts troņmantinieci, kas ieradusies Romā savas "tūres" ietvaros un kurai ir pamatīgi apnikusi viņas allaž saplānotā un etiķetei pakļautā dzīve. Iespējams, vēl drusku jautrāk būtu, ja šī filma būtu tapusi dažus gadus vēlāk, kad rokenrols jau bija sācis savu uzvaras gājienu, bet arī piecdesmito gadu sākums ir pietiekami interesants periods. Apstākļu sakritības rezultātā princes nonāk kāda žurnālista dzīvoklī. Žurnālistu Džo Bredliju atveido Gregorijs Peks (vēl viens absolūti klasisks kino vārds) - viņš strādā amerikāņu laikrakstā Romā, ir smagi parādos un viņam rodas doma, ka ekskluzīva intervija ar princesi (kura neatklāj Džo, ka ir princese, bet to ir viegli atklāt viņam pašam, kamēr viņam noslēpt savu žurnālista dabu ir vieglāk) varētu darīt galu viņa trūkumam un dot viņam iespēju atgriezties Štatos. Lieki teikt, ka tik skaisti viss nesanāk un, protams, žurnālists iemīlas princesē.
Ko mēs rezultātā iegūstam? Vieglu, bet ne pārmērīgi vieglu komēdiju ar brīnišķīgiem Romas skatiem (kuru vajadzībām tolaik droši vien vēl nebija nepieciešams novākt McDonalds izkārtnes un arī tūristu vēl bija drusku mazāk). Protams, atkal jau tu jūti, ka tā ir amerikāņu filma - attiecības starp personāžiem ir naivas un lielākoties aseksuālas, kā jau tolaik bija pieņemts, bet vienlaikus - šī filma izvairās no pārmērīgām banalitātēm un vismaz vienu pluspunktu no manis tā saņem par nobeigumu. Un Odrijai Hepbērnai lieliski piestāv īsi mati šajā filmā.
Šī patiesībā ir itin laba filma, ko šobrīd skatīties - lai arī mūžīgā pilsēta, kura prominenti atainota šajā filmā, ne tuvu nav mana iecienītākā pilsēta pasaulē, filma ļoti labi strādā ceļotgribas radīšanā.
Odrija Hepbērna šajā filmā atveido princesi Annu - vārdā nenosauktas Eiropas valsts troņmantinieci, kas ieradusies Romā savas "tūres" ietvaros un kurai ir pamatīgi apnikusi viņas allaž saplānotā un etiķetei pakļautā dzīve. Iespējams, vēl drusku jautrāk būtu, ja šī filma būtu tapusi dažus gadus vēlāk, kad rokenrols jau bija sācis savu uzvaras gājienu, bet arī piecdesmito gadu sākums ir pietiekami interesants periods. Apstākļu sakritības rezultātā princes nonāk kāda žurnālista dzīvoklī. Žurnālistu Džo Bredliju atveido Gregorijs Peks (vēl viens absolūti klasisks kino vārds) - viņš strādā amerikāņu laikrakstā Romā, ir smagi parādos un viņam rodas doma, ka ekskluzīva intervija ar princesi (kura neatklāj Džo, ka ir princese, bet to ir viegli atklāt viņam pašam, kamēr viņam noslēpt savu žurnālista dabu ir vieglāk) varētu darīt galu viņa trūkumam un dot viņam iespēju atgriezties Štatos. Lieki teikt, ka tik skaisti viss nesanāk un, protams, žurnālists iemīlas princesē.
Ko mēs rezultātā iegūstam? Vieglu, bet ne pārmērīgi vieglu komēdiju ar brīnišķīgiem Romas skatiem (kuru vajadzībām tolaik droši vien vēl nebija nepieciešams novākt McDonalds izkārtnes un arī tūristu vēl bija drusku mazāk). Protams, atkal jau tu jūti, ka tā ir amerikāņu filma - attiecības starp personāžiem ir naivas un lielākoties aseksuālas, kā jau tolaik bija pieņemts, bet vienlaikus - šī filma izvairās no pārmērīgām banalitātēm un vismaz vienu pluspunktu no manis tā saņem par nobeigumu. Un Odrijai Hepbērnai lieliski piestāv īsi mati šajā filmā.
2013-11-11
comments powered by Disqus