Rope
Perfektā slepkavība ir populāra tēma kino mākslā, un gandrīz vienmēr, cik labi lai šī slepkavība nebūtu saplānota, beidzas viss bēdīgi. Faktiski tas pats parasti kino notiek arī cita veida perfekta nozieguma gadījumā - būtu tā laupīšana, zādzība vai kāda cita veida blēdība, visbiežāk kino scenāristi vispirms uzbur izcili īstenotu noziegumu, bet pēc tam ļauj tam sabrukt kāda sīkuma vai piemirstas detaļas dēļ. Hičkoka filma “Virve” ir un nav vēl viens ieraksts šajā kategorijā.
Divi bagāti jauni vīrieši nožņaudz trešo. Šī slepkavība nav nedz aprēķins, nedz atriebība, nedz ar mērķi iedzīvoties, nedz neveiksmīga nejaušība, nedz vienkārša nežēlības izpausme. Vienīgais iemesls, kāpēc viņi to dara, ir izklaide un nervu kutināšana. Lai pasākums būtu glaunāks, slepkavībai komplektā nāk ballīte, kura norit tajā pat vietā, kur notikusi slepkavība, un uzaicināto vidū ir gan upura vecāki, gan viņa līgava (gan līgavas bijušais draugs). Un kā īpašais viesis šajā svinīgajā vakarā piedalās nogalinātais - lai arī pārējie to neapzinās, viņa līķis atrodas lādē, kura pilda vakariņu galda funkcijas. Un, lai pasākums būtu īpaši dramatisks, galvenais slepkavības plānotājs Brendons ir uzaicinājis viesos arī viņu visu (ieskaitot nogalināto čali) bijušo pasniedzēju Rupertu, par kuru ir zināms, ka viņam ir ļoti ass prāts un viņš teorētiski varētu atkost čaļu sastrādāto.
Plāns ir bezkaunīgs un absolūti neētisks, bet tas varētu itin labi izdoties, ja vien pastrādāto slepkavību mazāk pārdzīvotu Brendona līdzzinātājs Filips, kuram pēkšņi (mazliet par vēlu gan) ir pamodusies sirdsapziņa, un viņš nemaz neizbauda spēlēšanos ar uguni, kura tik ļoti patīk Brendonam. Līdzās pamata partijai - tai, kas attiecas uz līķi lādē - Brendons izspēlē triku ar Dženetu un Kenetu - viņi vēl nesen bija pāris, bet līdz dažu stundu pagātnei Dženetas līgavainis bija nogalinātais Deivids, un Brendons dara visu no sevis atkarīgo, lai kādreizējo pāri atkal savestu kopā. Kāpēc? Tālab, ka viņam tas šķiet izklaidējoši.
Vispār Brendons ir viens no biedējošākajiem Hičkoka personāžiem - atšķirībā no daža laba cita viņš nav traks šī vārda tradicionālajā nozīmē, viņam gluži vienkārši ir sveši tādi jēdzieni kā morāle un cilvēcība, un viņam ir itin grūti saprast, ka citiem (pat izcili ciniskajam Rupertam) pastāv atšķirība starp domu eksperimentiem, kuros pieļaujams jebkas, un reālu rīcību. Līdz ar to Džona Dala atveidotais Brendons manās acīs ir uzskatāms par vienu no biedējošākajiem ļaundariem, kādus kino nācies redzēt - viņš tev nebūs komiksu tipa ļaunais zinātnieks vai burvis, kas mēģina pakļaut pasauli, viņš pat nav maitasgabals standarta izpratnē - viņš vienkārši pieņem, ka normas uz viņu neattiecas.
“Virve” droši vien ir viena no pieticīgākajām Hičkoka filmām - visa tās darbība risinās vienā dzīvokli, faktiski - teju vai vienā istabā, arī aktieru nav sevišķi daudz, un vienīgais patiešām zināmais no viņiem ir Džeimss Stjuarts, kas atveido Rupertu (Stjuarts vēlāk piedalījās virknē par šo daudz nozīmīgāku Hičkoka filmu, tai skaitā “Rear Window” un “Vertigo”). Tomēr ierobežotā telpa ir drīzāk šīs filmas pluss - tās uzņemšanas maniere ar izcili garām ainām bez montāžas un darbību teju vai reālajā laikā mūsdienās izskatās ne mazāk svaiga kā pirms teju septiņdesmit gadiem, jautājumi par morāli tajā ir risināti nenovecojošā veidā un pat attiecības starp personāžiem te iztiek bez tipiskā sava laika kino banāluma.
Skaidrs, ka agrāk vai vēlāk kaut kam būs lemts uzpeldēt un Brendonam un Filipam neizdosies veiksmīgi izspēlēt savu spēli līdz galam, bet laikam jau skatītājs arī sevišķi nevēl viņiem panākumus - Hičkoks nemaz necenšas antivaroņiem (jo īpaši Brendonam) piešķirt kādas simpātiskas īpašības, tā vietā tu drīzāk vēli viņiem ātrāk iekrist. Kopumā man filma noteikti patika - tā atļaujas apšaubīt vērtības, tā ir spriedzes pārpilna un ar visu darbību vienā dzīvoklī tā ir dzīva un dinamiska (un, kas tā laika filmai manās acīs ir liels pluss - varoņi tajā nedzied, lai arī Filips laiku pa laikam spēlē klavieres).
Divi bagāti jauni vīrieši nožņaudz trešo. Šī slepkavība nav nedz aprēķins, nedz atriebība, nedz ar mērķi iedzīvoties, nedz neveiksmīga nejaušība, nedz vienkārša nežēlības izpausme. Vienīgais iemesls, kāpēc viņi to dara, ir izklaide un nervu kutināšana. Lai pasākums būtu glaunāks, slepkavībai komplektā nāk ballīte, kura norit tajā pat vietā, kur notikusi slepkavība, un uzaicināto vidū ir gan upura vecāki, gan viņa līgava (gan līgavas bijušais draugs). Un kā īpašais viesis šajā svinīgajā vakarā piedalās nogalinātais - lai arī pārējie to neapzinās, viņa līķis atrodas lādē, kura pilda vakariņu galda funkcijas. Un, lai pasākums būtu īpaši dramatisks, galvenais slepkavības plānotājs Brendons ir uzaicinājis viesos arī viņu visu (ieskaitot nogalināto čali) bijušo pasniedzēju Rupertu, par kuru ir zināms, ka viņam ir ļoti ass prāts un viņš teorētiski varētu atkost čaļu sastrādāto.
Plāns ir bezkaunīgs un absolūti neētisks, bet tas varētu itin labi izdoties, ja vien pastrādāto slepkavību mazāk pārdzīvotu Brendona līdzzinātājs Filips, kuram pēkšņi (mazliet par vēlu gan) ir pamodusies sirdsapziņa, un viņš nemaz neizbauda spēlēšanos ar uguni, kura tik ļoti patīk Brendonam. Līdzās pamata partijai - tai, kas attiecas uz līķi lādē - Brendons izspēlē triku ar Dženetu un Kenetu - viņi vēl nesen bija pāris, bet līdz dažu stundu pagātnei Dženetas līgavainis bija nogalinātais Deivids, un Brendons dara visu no sevis atkarīgo, lai kādreizējo pāri atkal savestu kopā. Kāpēc? Tālab, ka viņam tas šķiet izklaidējoši.
Vispār Brendons ir viens no biedējošākajiem Hičkoka personāžiem - atšķirībā no daža laba cita viņš nav traks šī vārda tradicionālajā nozīmē, viņam gluži vienkārši ir sveši tādi jēdzieni kā morāle un cilvēcība, un viņam ir itin grūti saprast, ka citiem (pat izcili ciniskajam Rupertam) pastāv atšķirība starp domu eksperimentiem, kuros pieļaujams jebkas, un reālu rīcību. Līdz ar to Džona Dala atveidotais Brendons manās acīs ir uzskatāms par vienu no biedējošākajiem ļaundariem, kādus kino nācies redzēt - viņš tev nebūs komiksu tipa ļaunais zinātnieks vai burvis, kas mēģina pakļaut pasauli, viņš pat nav maitasgabals standarta izpratnē - viņš vienkārši pieņem, ka normas uz viņu neattiecas.
“Virve” droši vien ir viena no pieticīgākajām Hičkoka filmām - visa tās darbība risinās vienā dzīvokli, faktiski - teju vai vienā istabā, arī aktieru nav sevišķi daudz, un vienīgais patiešām zināmais no viņiem ir Džeimss Stjuarts, kas atveido Rupertu (Stjuarts vēlāk piedalījās virknē par šo daudz nozīmīgāku Hičkoka filmu, tai skaitā “Rear Window” un “Vertigo”). Tomēr ierobežotā telpa ir drīzāk šīs filmas pluss - tās uzņemšanas maniere ar izcili garām ainām bez montāžas un darbību teju vai reālajā laikā mūsdienās izskatās ne mazāk svaiga kā pirms teju septiņdesmit gadiem, jautājumi par morāli tajā ir risināti nenovecojošā veidā un pat attiecības starp personāžiem te iztiek bez tipiskā sava laika kino banāluma.
Skaidrs, ka agrāk vai vēlāk kaut kam būs lemts uzpeldēt un Brendonam un Filipam neizdosies veiksmīgi izspēlēt savu spēli līdz galam, bet laikam jau skatītājs arī sevišķi nevēl viņiem panākumus - Hičkoks nemaz necenšas antivaroņiem (jo īpaši Brendonam) piešķirt kādas simpātiskas īpašības, tā vietā tu drīzāk vēli viņiem ātrāk iekrist. Kopumā man filma noteikti patika - tā atļaujas apšaubīt vērtības, tā ir spriedzes pārpilna un ar visu darbību vienā dzīvoklī tā ir dzīva un dinamiska (un, kas tā laika filmai manās acīs ir liels pluss - varoņi tajā nedzied, lai arī Filips laiku pa laikam spēlē klavieres).
2016-11-29
comments powered by Disqus