Before and After
Roselena Brauna nekādi nav 20. gadsimta otrās puses amerikāņu literatūras pīlārs, taču pēc ieielgušās ekskursijas literatūras klasikā (Dikensa darbos) izlēmu, ka var pievērsties arī mazāk nozīmīgai literatūrai, un tā pie izlasīšanas tika grāmatu plauktā atrastais romāns "Before and After". Grāmatas vāks jau liecina, ka šis romāns galvenokārt ir ievērojams savas ekranizācijas dēļ - pēc tā motīviem tapusi tāda pat nosaukuma filma, kuru režisēja Barbets Šrēders (režisors ar ļoti bagātīgu filmogrāfiju gan Eiropā, gan Holivudā, tomēr vienīgā viņa filma, ko esmu redzējis, ir "More", kuru skatījos tikai Pink Floyd mūzikas dēļ), bet galvenajās lomās tur ir Merila Strīpa un Laiems Nīsons.
Izlasījis grāmatu, galīgi nealkstu noskatīties tās ekranizāciju, ko neveicina apstāklis, ka šī filma tika kritiķu pelta, un, piemēram, Vulture.com rakstā ar Merilas Strīpas filmu vērtējumiem tā atzīta par otro sliktāko darbu aktrises ilgajā karjerā. Nebūšu laikam arī tik drosmīgs, lai teiktu, ka tas ir piemērs tam, kā ekranizācija sačakarē grāmatu jo nākas atzīt, ka arī romāns ir labākajā gadījumā viduvējs. Teorētiski kaut kur visā šajā darbā ir potenciāls - stāsts par vecākiem, kuriem nākas sadzīvot ar to, ka viņu dēls ir pastrādājis noziegumu (brutālu slepkavību), taču, kā jau vecāki, viņi nespēj pilnībā nostāties pret zēnu, lai arī katram no viņiem ir savi tarakāni galvā, tur nenoliedzami varētu būt bijis potenciāls maķenīt labākai grāmatai, taču Roselenai Braunai tādu uzrakstīt neizdevās.
Īsumā grāmatas sižets ir sekojošs: mazpilsētā, kurā nekad nenotiek smagi noziegumi, ir notikusi brutāla slepkavība. Ārste, kurai slimnīcā nākas saskarties ar nogalināto - sava dēla klasesbiedreni - pārbraukusi mājās, uzzina, ka tā ir bijusi viņas dēla draudzene un uz dēlu gulstas aizdomas kā slepkavu. Tikām viņas vīrs - savdabīgu darbu tēlnieks - atklājis savas mašīnas bagāžniekā lietiskos pierādījumus, kas skaidri apliecina - jā, tas ir viņu puikas darbs, tos iznīcina. Pats puika tikām ir pazudis, lielu grāmatas daļu notiek viņa meklēšana, tad viņš tiek atrasts, pamazām noskaidrojas viņa versija tam, kas novedis līdz nogalināšanai, un tad rodas plaisa starp vecākiem, kuriem ir atšķirīga izpratne par to, ko var un ko nevar teikt tiesas priekšā. Varoņu rīcībā (ieskaitot, protams, stulbo puiku) te lielākoties ir diezgan stulba un bezatbildīga, kas, protams, ir kaitinoši, un gan grāmatas, gan filmas anotācijās visur uzpeldošais teksts par to, ka nozieguma sakarā ir "nemitīga šaubu ēna" ir totālas muļķības, nav tur nekādu šaubu, izņemot, protams, rēķināšanos ar variantu, ka autore būs bezkaunīgi iekabinājusi kādu pilnīgi pretdabisku sižeta pavērsienu un beigās atklāsies, ka visam pamatā ir viens milzīgs pārpratums. Par laimi, vismaz tā neizrādās, taču tas nemaina apstākli, ka nekā diža no šī romāna nav - tā ir lasāmviela lidmašīnai, vilcienam vai sēdēšanai rindā, un pēc tam šo grāmatu vari droši atstāt, aizmirst vai pazaudēt, par tās likteni raizējoties ne vairāk kā slepkavas tēvs šajā grāmatā par bojā gājušo meiteni un viņas ģimeni.
Izlasījis grāmatu, galīgi nealkstu noskatīties tās ekranizāciju, ko neveicina apstāklis, ka šī filma tika kritiķu pelta, un, piemēram, Vulture.com rakstā ar Merilas Strīpas filmu vērtējumiem tā atzīta par otro sliktāko darbu aktrises ilgajā karjerā. Nebūšu laikam arī tik drosmīgs, lai teiktu, ka tas ir piemērs tam, kā ekranizācija sačakarē grāmatu jo nākas atzīt, ka arī romāns ir labākajā gadījumā viduvējs. Teorētiski kaut kur visā šajā darbā ir potenciāls - stāsts par vecākiem, kuriem nākas sadzīvot ar to, ka viņu dēls ir pastrādājis noziegumu (brutālu slepkavību), taču, kā jau vecāki, viņi nespēj pilnībā nostāties pret zēnu, lai arī katram no viņiem ir savi tarakāni galvā, tur nenoliedzami varētu būt bijis potenciāls maķenīt labākai grāmatai, taču Roselenai Braunai tādu uzrakstīt neizdevās.
Īsumā grāmatas sižets ir sekojošs: mazpilsētā, kurā nekad nenotiek smagi noziegumi, ir notikusi brutāla slepkavība. Ārste, kurai slimnīcā nākas saskarties ar nogalināto - sava dēla klasesbiedreni - pārbraukusi mājās, uzzina, ka tā ir bijusi viņas dēla draudzene un uz dēlu gulstas aizdomas kā slepkavu. Tikām viņas vīrs - savdabīgu darbu tēlnieks - atklājis savas mašīnas bagāžniekā lietiskos pierādījumus, kas skaidri apliecina - jā, tas ir viņu puikas darbs, tos iznīcina. Pats puika tikām ir pazudis, lielu grāmatas daļu notiek viņa meklēšana, tad viņš tiek atrasts, pamazām noskaidrojas viņa versija tam, kas novedis līdz nogalināšanai, un tad rodas plaisa starp vecākiem, kuriem ir atšķirīga izpratne par to, ko var un ko nevar teikt tiesas priekšā. Varoņu rīcībā (ieskaitot, protams, stulbo puiku) te lielākoties ir diezgan stulba un bezatbildīga, kas, protams, ir kaitinoši, un gan grāmatas, gan filmas anotācijās visur uzpeldošais teksts par to, ka nozieguma sakarā ir "nemitīga šaubu ēna" ir totālas muļķības, nav tur nekādu šaubu, izņemot, protams, rēķināšanos ar variantu, ka autore būs bezkaunīgi iekabinājusi kādu pilnīgi pretdabisku sižeta pavērsienu un beigās atklāsies, ka visam pamatā ir viens milzīgs pārpratums. Par laimi, vismaz tā neizrādās, taču tas nemaina apstākli, ka nekā diža no šī romāna nav - tā ir lasāmviela lidmašīnai, vilcienam vai sēdēšanai rindā, un pēc tam šo grāmatu vari droši atstāt, aizmirst vai pazaudēt, par tās likteni raizējoties ne vairāk kā slepkavas tēvs šajā grāmatā par bojā gājušo meiteni un viņas ģimeni.
2022-04-10
comments powered by Disqus