Ručs un Norie
Par "Ručs un Norie" bija dzirdēts daudz - kaut kad kino redzējām treileri, vēlāk lasīju, ka tā tikusi pie "Lielā Kristapa", pēdējās dienās daudzi pauda sajūsmu soctīklos. Tad nu arī mēs ņēmām un noskatījāmies. Njā.
Man patīk Latvijas dokumentālais kino. Reizēm man pat patīk Latvijas mākslas kino. Bet gadās arī, ka kāda latviešu filma mani neuzrunā, un "Ručs un Norie" iekrita tieši šajā kategorijā.
Studente no Japānas (antropoloģijas studente, kā jau varētu nojaust) ierodas Latvijā, lai Alsungā pie vietējās tantes iepazītu suitu paražas un kultūru. Norie un Ručs (tāda ir tantes iesauka) izrādās dvēseliski radniecīgas un jaunā meitene Latvijas laukos jūtas ļoti dabiski un kā mājās, labi iemācās latviešu valodu, iepazīst suitu dziesmas un tautastērpus. Un tad viņai ir jāatgriežas mājās, lai gan varbūt tā īsti arī negribās, jo viņa ir ļoti pieķērusies vecajai sievietei, kura tagad paliek viena (un kuru viņas vietēji latviešu bērni un mazbērni varētu apciemot tā kā drusku biežāk).
Kāda manā skatījumā ir vaina šai filmai - ka tajā faktiski nav nekā vairāk kā šajā kopsavilkumā. Ir kaut kāds uzfilmēts materiāls, kas ir kaut kā samontēts kopā, veidojot kaut ko līdzīgu stāstam. Bet paša stāsta kā tāda īsti nav. Jā, pati par sevi situācija ir interesanta, bet ar to īsti nepietiek. Ja filmas spilgtākais personāžs ir Ruča suns, kurš no dobes zog burkānus (kā suņa īpašnieks varu labi identificēties), tad laikam jau kaut kas nav īsti lāga ar filmu. Proti, patiesībā jautājums te ir - kur tad īsti ir tā filma? Tā ir knapi stundu ilga, bet liela tās daļa ir vienkārši materiāls no kategorijas "šāds mums tas ir uzfilmēts".
Man nav iebildumu pret vispārcilvēciskām tēmām, un man patiešām ir prieks par to, ka cilvēki atrod viens otru - vai tā būtu mīlestība starp vīrieti un sievieti, cilvēku un suni (neseksuālā veidā, nevajag uzreiz saskatīt visādas perversijas!) vai emocionāla tuvība starp lauku tanti Latvijā un meiteni Japānā. Tas viss ir brīnišķīgi, skaisti un sirsnīgi. Bet ar apziņu, ka "tur notiek kas skaists", nepietiek. Jā, tajā ir sirsnīgas ainas. Reizēm - skaisti dabas skati. Bet tikpat labi šo pašu būtu varējusi ar savu mobilo telefonu uzfilmēt pati Norie (neesot kino profesionāle), un salikt filmiņā par tēmu "mans ceļojums uz Latviju".
Protams, iespējams, tieši šāds ir bijis Ināras Kolmanes mērķis - radīt kaut ko tādu, kas izskatās pēc melnraksta, nenoslīpēta dārgakmeņa, kas ir skaists savā pirmatnējumā. Bet man gluži vienkārši radās iespaids, ka šī nav sevišķi laba filma.
Man patīk Latvijas dokumentālais kino. Reizēm man pat patīk Latvijas mākslas kino. Bet gadās arī, ka kāda latviešu filma mani neuzrunā, un "Ručs un Norie" iekrita tieši šajā kategorijā.
Studente no Japānas (antropoloģijas studente, kā jau varētu nojaust) ierodas Latvijā, lai Alsungā pie vietējās tantes iepazītu suitu paražas un kultūru. Norie un Ručs (tāda ir tantes iesauka) izrādās dvēseliski radniecīgas un jaunā meitene Latvijas laukos jūtas ļoti dabiski un kā mājās, labi iemācās latviešu valodu, iepazīst suitu dziesmas un tautastērpus. Un tad viņai ir jāatgriežas mājās, lai gan varbūt tā īsti arī negribās, jo viņa ir ļoti pieķērusies vecajai sievietei, kura tagad paliek viena (un kuru viņas vietēji latviešu bērni un mazbērni varētu apciemot tā kā drusku biežāk).
Kāda manā skatījumā ir vaina šai filmai - ka tajā faktiski nav nekā vairāk kā šajā kopsavilkumā. Ir kaut kāds uzfilmēts materiāls, kas ir kaut kā samontēts kopā, veidojot kaut ko līdzīgu stāstam. Bet paša stāsta kā tāda īsti nav. Jā, pati par sevi situācija ir interesanta, bet ar to īsti nepietiek. Ja filmas spilgtākais personāžs ir Ruča suns, kurš no dobes zog burkānus (kā suņa īpašnieks varu labi identificēties), tad laikam jau kaut kas nav īsti lāga ar filmu. Proti, patiesībā jautājums te ir - kur tad īsti ir tā filma? Tā ir knapi stundu ilga, bet liela tās daļa ir vienkārši materiāls no kategorijas "šāds mums tas ir uzfilmēts".
Man nav iebildumu pret vispārcilvēciskām tēmām, un man patiešām ir prieks par to, ka cilvēki atrod viens otru - vai tā būtu mīlestība starp vīrieti un sievieti, cilvēku un suni (neseksuālā veidā, nevajag uzreiz saskatīt visādas perversijas!) vai emocionāla tuvība starp lauku tanti Latvijā un meiteni Japānā. Tas viss ir brīnišķīgi, skaisti un sirsnīgi. Bet ar apziņu, ka "tur notiek kas skaists", nepietiek. Jā, tajā ir sirsnīgas ainas. Reizēm - skaisti dabas skati. Bet tikpat labi šo pašu būtu varējusi ar savu mobilo telefonu uzfilmēt pati Norie (neesot kino profesionāle), un salikt filmiņā par tēmu "mans ceļojums uz Latviju".
Protams, iespējams, tieši šāds ir bijis Ināras Kolmanes mērķis - radīt kaut ko tādu, kas izskatās pēc melnraksta, nenoslīpēta dārgakmeņa, kas ir skaists savā pirmatnējumā. Bet man gluži vienkārši radās iespaids, ka šī nav sevišķi laba filma.
2015-11-19
comments powered by Disqus