Kazhes pierakstu burtnīca

eturto gadu pēc kārtas augusta sākumā devāmies uz Valmieru, lai apmeklētu Valmieras vasaras teātra festivālu. Šis bija pirmais gads, kurā arī mūsu jaunā paaudze tika pie kādas izrādes noskatīšanās, un šī izrāde bija tieši Hamoka komūna. Jāatzīst gan, ka šogad arī diži daudz variantu, kurp vest bērnus festivālā nebija - VVTF pārmaiņus ir gadi, kad vairāk izrāžu ir vairāk domātas bērnie, un gadi, kad vairāk domā par pieaugušajiem. Šis nebija bērnu gads, bet vienlaikus - viņiem jau uzreiz arī nevajag sākt ar četrām izrādēm vienā nedēļas nogalē, iesim šo ceļu pamazām un prātīgi. Protams, ar labu gribēšanu bērnus varēja aizvest arī uz citām izrādēm, taču "Hamoka komūna" patiešām bija viņiem domāta.

"Hamoka komūna" tika pasniegta kā "klejojoša izrāde", lai gan patiesībā neko daudz klejošanas tajā nav - kā visi skatītāji tiek sadalīti pulciņos un katrs tiek aizvests uz konkrētu vietu Valmiermuižā, tā tur arī izrāde risinās, nekādas apkārt klīšanas tās laikā nav. No otras puses - par to jau arī ir šis stāsts - par jaunu cilvēku, kurš it kā dzīvo aktīvu pārgājiena dzīvi, bet savā būtībā ir ne vairāk kā noenkurojies klaidonis. Izrādes varonis gan nav viņš, bet viņa lietas. Te vēl jāpiebilst, ka diezgan nejaušā veidā skatītāji izvēlējās, kuram tieši no aktieriem viņi sekos (lai gan patiesībā viņi seko nevis aktierim, bet pavadonei, un jau tikai uz vietas uzzina, kurš tad būs tas aktieris), mūsu gadījumā tas bija Matīss Millers, kurš ikdienā strādā Leļļu teātrī, un tā kā šī principā ir uzskatāma par leļļu izrādi, tad te viņš bija ļoti vietā. Nu, jā, tad tas Matīss (tā sauc arī viņa varoni, kā gan citādi) ir savā šūpuļtīklā jeb hamokā palicis dzīvot jau kopš Jāņiem, viņa krājumā esošajiem priekšmetiem uzsākot dzīvi komūnā, mazliet pat līdzīgu kā tajā "Komūnā", kas skatāma Nacionālajā teātrī. Lietas te ir dažādas - ieskaitot pašu hamoku vārdā Hanga (nezinu, vai vārdi katra aktiera komplektā ir vienādi vai atšķirīgi), mugursomu, guļammaisu Gustiņu, jogas paklāju ar sāpošo muguru, pensijā prasošos zobubirsti, džentlmenisko nazi un proletāriskajām bļodiņu, krūzīti un karoti, un tā tālāk un tā joprojām.

Ņemot vērā, ka izrāde bija paredzēta vecuma grupai 5+, pieaugušajiem tāpat bija tīri jautri. Kā nekā kempingošanas tēmas joki pieaugušajiem lielākoties ir labāk saprotami, bet arī bērniem patika, kas, protams, bija galvenais. Pat Jurģis skatījās ar zināmu interesi, noteikti labāk, nekā mēs to no viņa būtu gaidījuši. Mūsu pieredzi gan ne visai labvēlīgi ietekmēja izrādes laikā uznākušais pamatīgais gāziens, kas Esterei pamatīgi nosita nost prieku par teātri, bet kopumā arī viņa bija apmierināta. Izrādes nobeigums un varoņu satikšanās ar dejojošajiem lietusmēteļiem un "It's Raining Men" - pavisam labs!