Kazhes pierakstu burtnīca

Grūti man sanākt saņemties rakstīt par šo grāmatu, kuru izlasīju jau pirms laba laiciņa. Iespējams, tādēļ, ka man pašam nav skaidra formulējuma tēmā - patika man šī grāmata vai nē. "Lūka un dzīvības uguns" ir turpinājums divdesmit gadus iepriekš tapušajam Rušdi romānam bērniem Harūns un stāstu jūra, kuru autors rakstīja savam vecākajam dēlam, kamēr "Dzīvības uguns" veltīta jaunākajai atvasei (dēlus šķir 18 gadi, romānus - 20). Es "Stāstu jūru" lasīju pirms 15 gadiem, proti, arī man pauze starp šīm abām daļām sanākusi paliela, un lieki teikt, ka nekādas detaļas no "tās" grāmatas neatceros, līdz ar to "Lūku un dzīvības uguni" lasīju kā patstāvīgu darbu.

Grāmata vēsta par kādu zēnu, kuram sanāk aizkaitināt ļaunu cirka īpašnieku (pie reizes atbrīvojot viņa dzīvniekus: suni vārdā Lācis un lāci vārdā Suns), taču par to nākas samaksāt - neilgu laiku vēlāk letarģiskā miegā ieslīgst Lūkas tēvs Rašīds, un, lai tēvu no šī stāvokļa atpestītu, Lūkam būs jādodas iekšā Rašīda radītajā burvju valstībā, lai no turienes nolaupītu Dzīvības uguni (kas nevienam iepriekš, protams, nav izdevies). Par ceļabiedru viņam līdzi dodas Netētuks jeb Nerašīds - neesamības nebūtne, kura pamazām pārņem īsto Rašīdu, un, protams, pa ceļam viņš tiks vēl pie virknes dažādu palīgu.

Tā kā šī grāmata tapusi jau izteikti digitālajā ērā, nav brīnums, ka Rušdi to ir veidojis daļēji datorspēles stilistiskā - burvju pasaulē Lūkam ir dzīvības, kuras iespējams sakrāt lielākā daudzumā, taču brīžam tās nākas tērēt, lai tiktu uz priekšu, savu progresu ir iespējams saglabāt un arī pirms viņa nonākšanas šajā vidē datorspēļu līnija grāmatā parādās vairākkārt. Tas pats par sevi nav ne pluss, ne mīnuss, bet varu teikt, ka veids, kādā Rušdi kombinē realitāti ar "Prince of Persia" un līdzīgām pasaulēm, manuprāt, strādā itin labi. Mazāk labi strādā tas, ka šī grāmata pati par sevi ir visnotaļ smagnēja - tās teksts uz priekšu raisās ar grūtībām un, lai arī tam visam apakšā it kā ir neierobežotas fantāzijas stāstu jūra, man vismaz radās iespaids, ka autorām tās radīšana sagādāja pamatīgas mocības. Ja man vajadzētu raksturot recepti, pēc kuras izgatavota šī grāmata, tad es teiktu - pamatsastāvdaļa te ir Mihaela Endes "Bezgalīgais stāsts", kas papildināts ar Dena Simonda mitoloģijas izgriešanu uz otru pusi diloģijā Ilium / Olympos, pa virsu uzkaisot mazliet Harija Potera. Mīnuss šim visam ir tas, ka grāmata ir erudīta, bet bez odziņas. Un, kas attiecas uz sižetu, nezinu, vai tur ir pie vainas datorspēles režīms vai kas cits, bet pārāk daudz galvenā varoņa progresa notiek caur Deus ex Machina gājieniem - nevis Lūka pats kaut īsti iemācās un sekmīgi atrisina sev priekšā nolikto problēmu, bet autors mazliet piekoriģē pasauli un tad jau viss saiet pats no sevis, līdz ar to man tā īsti nevienā brīdī paša Lūkas stāsts nekļuva gana personīgs (protams, varbūt es gluži vienkārši esmu par vecu šai grāmatai, bet kaut kas man tajā visā nešķita pareizi). Kopumā varu teikt - man patīk pasaule, kuru Rušdi šajā grāmatā veido, tā realitāte, no kuras paralēlajā pasaulē nonāk Lūka, ir gana mīklaina, lai mani ieintriģētu, man patīk uzsvars uz kreiliskumu, kas mājo šajā grāmatā (kā nu es varētu šādai detaļai paiet garām klusēdams!), bet es nevaru līdz galam šo grāmatu ieteikt - man tā šķiet pārāk nopietna bērnu literatūrai, bet pārāk bērnišķīga, lai to lasītu pieaugušais, nu, nav tur kaut kas kārtībā.