Es lauzu, tu lauzi, mēz lauzām. Viņi lūza
Jāatzīst, ka Sandras Kalnietes autobiogrāfiskā vēstījuma par Latvijas Tautas fronti lasīšana no manas puses nebija plānots solis - biju gribējis las.am nopirkt vienu Bankovska romānu, taču tajā brīdī izrādījās izlādējies mans telefons, līdz ar to netiku pie bankas aplikācijas un izlēmu apskatīties, ko tad piedāvā bez maksas. Līdzās citiem izdevumiem tur atradās šī grāmata. Tad nu padomāju - lai arī neuzskatu sevi par Sandras Kalnietes cienītāju (vai es vispār sevi uzskatu par kāda Latvijas politiķa cienītāju?), varētu būt interesanti izlasīt grāmatu, ko par Atmodas notikumiem uzrakstījis kāds no tās aktīvistiem, turklāt tāds, kas pēcāk nav grimis pārmērīgā aizmirstībā, līdz ar to varētu nebūt apvainojies uz visiem un par visu (piem., Īvāns).
Grāmata ir tapusi deviņdesmito gadu beigās, proti, drusku citādā Latvijā, nekā tā ir šodien, līdz ar to tagad arī Kalnieti - grāmatas autori - var vērtēt kā vēsturisku personāžu, līdzīgi kā Kalnieti - Atmodas darbinieci. Tolaik viņa vēl nebija bijusi Ārlietu ministre, nestrādāja Eiropas Parlamentā, bet gan bija "tikai" Latvijas vēstniece Francijā. Tiesa, mazliet sarežģījot šo pasākumu, jāatzīst, ka manis lasītais grāmatas izdevums šķita esam drusku papildināts un pārlabots - ar elementiem, kas šķiet pievienoti vēlāk (arī Toma Grēviņa komentārs priekšvārdā diez vai deviņdesmito beigās būtu bijis pievienots).
Vispār, kas attiecas uz aculiecinieku vēstījumiem, zināms, ka tie ir gaužām neprecīzi, plus vēl šajā konkrētajā situācijā tu saproti, ka autorei gan jau ir pietiekami argumenti kaut ko uzsvērt vairāk un kaut ko mazāk, šo to piepušķot un šo to nobīdīt zem tepiķa. Un nenoliedzami iespaidu par grāmatu var ietekmēt tas, cik ļoti tev kā lasītājam pati Kalniete šķiet simpātiska vai nesimpātiska. Man nekādas īpašas attieksmes iepriekš nebija, kas droši vien nāk tikai par labu. Vairums centrālo grāmatā aprakstīto notikumu man, protams, ir zināms - šis tas no personīgajām atmiņām, vairāk no vecāku stāstītā un paša lasītā, bet Kalnietes grāmata itin labi ieliek Tautas frontes vēsturi sakarīgos rāmjos un paskaidro, kāpēc tas notika tā, bet kas cits - šā. Uzrakstīts ir gana saistoši (lai arī noteikti varētu būt īsāk), un gana meistarīgi, lai es kā lasītājs varētu pieņemt autores pozīciju, proti, grāmata ir pārliecinoša. Viņas attieksme pret laikabiedriem lielākoties šķiet pamatota, lai gan tur ir tā, ka otru stāsta pusi jau tu neredzi.
Kas priecē - grāmatā netrūkst kritikas attiecībā uz sevi pašu (tiesa, lielākoties mēģinot sevi tomēr aizstāvēt, bet atzīstot savas vājās vietas un neveiksmes), ir pat drusku nokasīts virsslānis ne gluži spoži veiksmīgajam stāstam "Sandras Kalnietes privātā dzīve", vismaz ārēji šķiet, ka viņa māk gan slavēt, gan pelt (attiecībā uz citiem cilvēkiem netrūkst nedz cieņpilnas apbrīnas, gan skarbas žults). Līdzās politiskajām norisēm - pietiekams uzsvars arī uz sievietes lomu padomju un postpadomju sabiedrībā. Veiksmīga izvairīšanās no procesu primitizēšanas "labie latvieši - sliktie krievi" sistēmā. Un ļoti specīgas grāmatas beigas.
Ievērojot to, ka grāmata ir diezgan apjomīga un brīžiem man šķita, ka par kādu konkrēto tēmu varēja rakstīt mazāk vai nemaz, lasījās tā ātri un ar azartu, bija grūti nolikt to malā. Līdz šim man bija pamatīgi aizspriedumi un es nebiju gatavs pat apsvērt domu izlasīt viņas otro grāmatu - par balles kurpēm Sibīrijā, bet kas zina - varbūt arī tā man spēs sagādāt patīkamu pārsteigumu?
Grāmata ir tapusi deviņdesmito gadu beigās, proti, drusku citādā Latvijā, nekā tā ir šodien, līdz ar to tagad arī Kalnieti - grāmatas autori - var vērtēt kā vēsturisku personāžu, līdzīgi kā Kalnieti - Atmodas darbinieci. Tolaik viņa vēl nebija bijusi Ārlietu ministre, nestrādāja Eiropas Parlamentā, bet gan bija "tikai" Latvijas vēstniece Francijā. Tiesa, mazliet sarežģījot šo pasākumu, jāatzīst, ka manis lasītais grāmatas izdevums šķita esam drusku papildināts un pārlabots - ar elementiem, kas šķiet pievienoti vēlāk (arī Toma Grēviņa komentārs priekšvārdā diez vai deviņdesmito beigās būtu bijis pievienots).
Vispār, kas attiecas uz aculiecinieku vēstījumiem, zināms, ka tie ir gaužām neprecīzi, plus vēl šajā konkrētajā situācijā tu saproti, ka autorei gan jau ir pietiekami argumenti kaut ko uzsvērt vairāk un kaut ko mazāk, šo to piepušķot un šo to nobīdīt zem tepiķa. Un nenoliedzami iespaidu par grāmatu var ietekmēt tas, cik ļoti tev kā lasītājam pati Kalniete šķiet simpātiska vai nesimpātiska. Man nekādas īpašas attieksmes iepriekš nebija, kas droši vien nāk tikai par labu. Vairums centrālo grāmatā aprakstīto notikumu man, protams, ir zināms - šis tas no personīgajām atmiņām, vairāk no vecāku stāstītā un paša lasītā, bet Kalnietes grāmata itin labi ieliek Tautas frontes vēsturi sakarīgos rāmjos un paskaidro, kāpēc tas notika tā, bet kas cits - šā. Uzrakstīts ir gana saistoši (lai arī noteikti varētu būt īsāk), un gana meistarīgi, lai es kā lasītājs varētu pieņemt autores pozīciju, proti, grāmata ir pārliecinoša. Viņas attieksme pret laikabiedriem lielākoties šķiet pamatota, lai gan tur ir tā, ka otru stāsta pusi jau tu neredzi.
Kas priecē - grāmatā netrūkst kritikas attiecībā uz sevi pašu (tiesa, lielākoties mēģinot sevi tomēr aizstāvēt, bet atzīstot savas vājās vietas un neveiksmes), ir pat drusku nokasīts virsslānis ne gluži spoži veiksmīgajam stāstam "Sandras Kalnietes privātā dzīve", vismaz ārēji šķiet, ka viņa māk gan slavēt, gan pelt (attiecībā uz citiem cilvēkiem netrūkst nedz cieņpilnas apbrīnas, gan skarbas žults). Līdzās politiskajām norisēm - pietiekams uzsvars arī uz sievietes lomu padomju un postpadomju sabiedrībā. Veiksmīga izvairīšanās no procesu primitizēšanas "labie latvieši - sliktie krievi" sistēmā. Un ļoti specīgas grāmatas beigas.
Ievērojot to, ka grāmata ir diezgan apjomīga un brīžiem man šķita, ka par kādu konkrēto tēmu varēja rakstīt mazāk vai nemaz, lasījās tā ātri un ar azartu, bija grūti nolikt to malā. Līdz šim man bija pamatīgi aizspriedumi un es nebiju gatavs pat apsvērt domu izlasīt viņas otro grāmatu - par balles kurpēm Sibīrijā, bet kas zina - varbūt arī tā man spēs sagādāt patīkamu pārsteigumu?
2017-08-17
comments powered by Disqus