Kazhes pierakstu burtnīca

Vēls svētdienas vakars. Pēc intensīvas nedēļas nogales, kurā gan sešas stundas rogainingots Bauskā, gan daudz staigāts pa Āgenskalnu, novērtējot atdzimušo tirgu un pasaules čempionātu orientēšanās sportā, viņš vēlas tikai vienu - iedzert glāzi atdzesēta smiltsērkšķu vīna un baudīt silto, bet ne vairs karsto vakaru uz balkona. Sauksim viņu par Raimondu, pieņemsim, ka viņš ir orientējoši 35 gadus vecs vīrietis, rīdzinieks. Tam gan šajā stāstā nav pilnīgi nekādas nozīmes.

Tomēr tā uzreiz ķerties pie vīna nebūs lemts - vēl jāiziet vakara pastaigā ar suni, jo Prolam (tā mēs sauksim šo suni) vēl nav savākta nedēļas kilometrāža. Nevaicā, ko tas nozīmē! Plāns ir vienkāršs - pusejus, pusskriešus apkārt Botāniskajam dārzam. Summāri - mazliet virs diviem kilometriem un mazliet zem divdesmit minūtēm. Sākumā gan Raimonda kājas sūdzas, ka vakar pārāk daudz skriets, bet pamazām tās pamostas un pie pusotra kilometra atzīmes vidējais ātrums ir jau zem astoņām minūtēm uz kilometru. Vēl mazliet, un varēs finišēt un baudīt vīnu. Bet kas tas - pēkšņi priekšā viņš pamana divus lielus suņus bez saimnieka!

Raimonds nav cilvēks, kam būtu paniskas bailes no suņiem, bet vienlaikus viņš nav arī idiots. Pastaigājoties ar savu suni, sastapt lielus klaiņojošus lopus, galīgi nav patīkami. Bet ko darīt? Tā neko viņš arī neizlemj, kad suņi ir jau pavisam klāt. Par laimi - neizskatās, ka viņi būtu agresīvi. Un neizskatās, ka viņi ar klaiņošanu nodarbotos jau ilgāku laiku. Tādi labi kopti radījumi ar kaklasiksnām - gan jau aizlaidušies no mājām un tagad izbauda dzīvi brīvībā. Par laimi nekādi konflikti ar Prolu neveidojas, tikai interese. Tas labi, jo no šādiem dzīvniekiem atkauties galīgi nebūtu viegli. Ko darīt - dodas vien Raimonds tālāk māju virzienā, Prols pie pavadas, bet divi lielie suņi riņķo apkārt. Tā viņi aiziet līdz krustojumam ar Vīlipa ielu, kur suņi otrā ielas pusē ievēro sievieti ar rotaļu tipa sunīti (viens no tiem radījumiem, kam pamatoti vajadzētu baidīties no kaķiem). Un, daudz nedomājot, abi lopi metas pāri ielai, piespiežot autovadītājus strauji bremzēt, jo no suņu kotletēm tur nav tālu. Raimonds tikām var tik vien kā informēt sievieti, ka tie nav viņa suņi, ko viņa jau tāpat ir sapratusi. Tad nu tālāk kompānija dodas lielākā sastāvā - sieviete ar savu mazo sunīti rokās (un satraukumu, ka tam taču vajag čurāt), Raimonds ar Prolu pie pavadas un divi suņi brīvsolī. Tā viņi aiziet līdz pagalmam, kur Raimondam jādodas iekšā. Tā kā lielie vārti kārtējo reizi ir iesprūduši atvērtā veidā, tad Raimondam nav iespējas suņus nelaist sev līdzi, un tā nu vismaz sieviete ar sunīti tiek brīvībā, bet pārējie dodas iekšā pa vārtiem. Raimondam par patīkamu pārsteigumu pa durvīm iekšā suņi nemēģina tikt, tā nu viņš ar Prolu ieiet dzīvoklī.

Ar to šim stāstam varētu būt arī beigas, bet tādā gadījumā tas būtu gaužām neinteresants stāsts. Nē, Raimondam pilnīgi droši ir skaidrs, ka šie suņi ir jānogādā mājās - jo viņš ir atcerējies, kur viņi dzīvo. Un dzīvo viņi patiešām netālu - divarpus kvartālus no Raimonda, daudzas reizes redzēti kādas privātmājas pagalmā. Un nav jau labi tā atstāt suņus klaiņojam - viņi gan paši var zem auto pakļūt, gan kādā brīdī tomēr kļūt bīstami apkārtējiem. Adrese, no kurienes suņi ir nākuši, tiek noskaidrota, bet tas jau īsti nelīdz uzmeklēt saimniekus. Tāpat neko daudz nelīdz ziņas palaišana Āgenskalna Facebook forumā, jo to pat uzreiz neapstiprina - ir pusdivpadsmit un moderatori nesēž rindā pie datora, gaidot, kad Raimonds kaut ko jaunu ierakstīs. Loģiskākais, ko šajā brīdī darīt, šķiet aizbraukt ar riteni pašam un mēģināt uzmeklēt suņu saimniekus.

Tā Raimonds arī dara, piebrauc pie mājas - tur totāla tumsa, bet vaļā ir sānu vārtiņi - pa tiem domājams suņi arī aizlaidušies. Iepriekš bija pērkona negaiss, var gadīties, ka suņiem uznāca panika. Ja jau suņu tur nav, tad Raimonds izlemj doties iekšā pagalmā, lai piezvanītu pie durvīm un varbūt kādu pamodinātu. Vispār viņam gan nepatīk bāzties svešos pagalmos, bet kas jādara - jādara. Ātrs zvans un ātri atkal ārā no pagalma. Reakcijas nekādas. Raimonds mazliet uzgaida, vai neiedegsies gaisma, bet neiedegas. Varbūt suņi pa nakti atstāti vieni - mājā un tās dārzā notiek pamatīgi remontdarbi, nekur jau nav teikts, ka to laikā kāds tur arī nakšņo. Nu, kā teikt - ko viņš varēja, Raimonds ir izdarījis, un viņš brauc mājās. Stāsta beigas? Joprojām nē, jo nekā daudz no stāsta tur joprojām nav.

Turpat, kur iepriekšējā reizē, Raimonds atkal satiek suņus un nu jau tie viņu sveicina kā senu paziņu. Tad Raimonds iedomājas - varbūt varētu mēģināt viņus vienkārši pašam aizvest mājās? Suņi šķiet noskaņoti gana sabiedriski, lai varētu kaut kur doties arī Raimonda sabiedrībā. Tā nu viņš nokāpj no velosipēda un iet pareizajā virzienā, ik pa brīdim un uzsvilpdams un atkārtodams: "Suņi! Šurp!" Un suņi patiešām, kā šķiet, klausa. Nekur baigi no Raimonda neattālinās, skrien riksītī viņam pa priekšu. Bet tad priekšā ir Slokas iela, kur vajadzētu nogriezties pa labi un veikt vēl kādus 100 metrus. Raimonds izlemj, ka drošāk (ievērojot iepriekšējo pieredzi ar to, kā suņi metās pāri Vīlipa ielai) būtu vest viņus pa Hamaņa muižas aizmuguri, lai mazāk riska. Bet suņi tā nedomā, patiesībā nav skaidrs, vai viņi vispār domā, jo viņi itin glīti šajā brīdī no Raimonda atraujas un, izmantojot labvēlīgu sakritību zaļās luksoforas gaismas veidā, aizšauj Slokas ielā nepareizajā virzienā. Raimonds jūt bezcerību un vilšanos, un vairs viņiem neseko. Kā viņus tagad sasaukt, nav skaidrs. Bet tad viņš ievēro vīrieti suņu mājas durvīs. Steidz pie tā paziņot - jūsu suņi aizskrēja pa Slokas ielu. Vīrietis izskatās samiegojies (gan jau tomēr novēloti reaģējis uz zvanu pie durvīm), jautā: "Kur?" Raimonds aptuveni paskaidro, un tad nu viņi kopā metas pareizajā virzienā. Nav skaidrs, cik tālu un cik ātri suņi būs skrējuši, bet reāli viņi ir tikai pāris minūtes priekšā. Un kā izrādās - nebūt ne tālu. Nākamajā krustojumā ir apstājies auto, no tā izkāpuši trīs ārzemnieki un izklaidē suņus, nodrošinot, lai tie nekur tālāk neskrien. Droši vien, suņi bija mēģinājuši mesties zem auto (par laimi - nesekmīgi), tad nu šie skatījušies, ko tur var darīt. Saimnieks mēģina vienlaikus abus suņus turēt aiz kaklasiksnām (pavadu nav), bet tas neko diži nesanāk. Raimonds izlīdz ar palīglīdzekli, kas allaž pa rokai - iedod savu bikšu jostu, kas top par improvizētu pavadu, un tad nu kopā ar suņu saimnieku dodas līdz viņu mājai. Dabūjis atpakaļ jostu, Raimonds vēl aizbrauc mājai ap sānu galu, kārtīgi aizbultē vārtus un dodas mājās.

Tā beidzas stāsts ar Raimondu un suņu medībām, un viņš beidzot var doties pie savas glāzes vīna.