Sēklis
Pat neatceros, kad pēdējo reizi biju uz kino, taču pagājušajā nedēļā man bija izsniegta brīva sestdiena (ar Marinu bija vienošanās, ka viņai ir brīvsolis svētdienā, man sestdienā), un, tā kā pēdējā brīdī nevarēja tikt ne uz vienu tādu teātra izrādi, kādu man attiecīgajā dienā gribētos skatīties, aizgāju uz kino "Bize", lai noskatītos JRT jaunās paaudzes aktieru veidoto filmu "Sēklis", kurā vēl turklāt bija solīta tikšanās ar filmas režisoru Tomu Harjo.
Filmas apraksts vēsta sekojošo: "Atmosfēriski nospriegots mīlas serpentīns, kur trīs savstarpēji nepazīstamus pārus saista atšķirīgās stadijās esošas romantiskas attiecības. Laulāta pāra trīs pēdējās kopdzīves dienas, jauna pāra pirmie kopīgie soļi jutekliskumā, un kolēģi, kuri dara visu iespējamo, lai neiemīlētos. Katrs pāris atrodas attiecību lūzuma punktā, un viennozīmīga risinājuma nav." Šī gan būtu tā reize, kur ar šādu anotāciju būs par maz, jo tas it nemaz nepastāsta to, kāda ir šī filma. Proti, tā galīgi necenšas izstāstīt kādu konkrētu stāstu, bet gan nodot sajūtas. Un tā vairāk līdzinās kustīgai fotogrāfijai nekā filmai (vismaz ne komercfilmai).
Lai arī filmas varoņiem ir vārdi (kurus es gan necentos iegaumēt), viss šajā filmā ir ļoti nosacīts - citi personāži, izņemot sešus aktierus (neskaitot fināla ainu) nav redzami, papīri, ar kuriem strādā varoņi un grāmatas viņu rokās ir bez teksta. Ne vienmēr man ir skaidrs, kādas ir robežas starp to, kas ir un to, kā nav, bet sajūtu līmenī šī ir tāda kā greizā "Dogvila", un - pilnīgi noteikti "anti-dogma", ko īpaši uzsver Krista Auznieka mūzika, kura ne tikai nav dabiski fonā skanoša, bet pat disonējoša ar attēlu.
Es noteikti neesmu šīs filmas mērķauditorija - pārāk vecs, pārāk cinisks, veids, kā Toms Harjo un viņa kolēģi redz attiecību galu, šķiet dzīves pieredzes neapgrūtināts. Jā, kas attiecas uz filmas trim pāriem, vienīgais, kura aktierspēlei es spēju noticēt, bija "zaļais pāris", proti, Krista Anna un Matīss Ozols, kuri atveido attiecību sākumu. Lai arī šis viss ir ar abstrakcijas momentu, viņu atveidotajā pārī es spēju saskatīt kaut ko no jaunāka un mazāk ciniska sevis, un es spēju noticēt, ka tie ir īsti cilvēki. Tikām paša Toma Harjo un Martas Lovisas tēlojums... nu, nē - tas nav precēts pāris uz šķiršanās robežas. Vārdi, ko viņi runā, varbūt pat brīžiem ir īsti, bet kustības, skatieni, viss pārējais - nu, nē, tas ir falši, maksimums, ko tas atklāj, ir tas, kā viņi iztēlojas precētu pāri, kas šķiras. Un tajā visā manai gaumei ir par daudz simbolisma. No vienas puses - es cienu Toma Harjo un viņa biedru ambīcijas radīt kaut ko vairāk par vienkāršu studentu lenti no kategorijas, kā mēs labi pavadījām laiku pie jūras, bet... nu, nē - es šo nevaru uztvert citādāk kā videoklipu Krista Auznieka mūzikai. Pārāk absrakti, pārāk atsevšināti manai gaumei.
Filmas apraksts vēsta sekojošo: "Atmosfēriski nospriegots mīlas serpentīns, kur trīs savstarpēji nepazīstamus pārus saista atšķirīgās stadijās esošas romantiskas attiecības. Laulāta pāra trīs pēdējās kopdzīves dienas, jauna pāra pirmie kopīgie soļi jutekliskumā, un kolēģi, kuri dara visu iespējamo, lai neiemīlētos. Katrs pāris atrodas attiecību lūzuma punktā, un viennozīmīga risinājuma nav." Šī gan būtu tā reize, kur ar šādu anotāciju būs par maz, jo tas it nemaz nepastāsta to, kāda ir šī filma. Proti, tā galīgi necenšas izstāstīt kādu konkrētu stāstu, bet gan nodot sajūtas. Un tā vairāk līdzinās kustīgai fotogrāfijai nekā filmai (vismaz ne komercfilmai).
Lai arī filmas varoņiem ir vārdi (kurus es gan necentos iegaumēt), viss šajā filmā ir ļoti nosacīts - citi personāži, izņemot sešus aktierus (neskaitot fināla ainu) nav redzami, papīri, ar kuriem strādā varoņi un grāmatas viņu rokās ir bez teksta. Ne vienmēr man ir skaidrs, kādas ir robežas starp to, kas ir un to, kā nav, bet sajūtu līmenī šī ir tāda kā greizā "Dogvila", un - pilnīgi noteikti "anti-dogma", ko īpaši uzsver Krista Auznieka mūzika, kura ne tikai nav dabiski fonā skanoša, bet pat disonējoša ar attēlu.
Es noteikti neesmu šīs filmas mērķauditorija - pārāk vecs, pārāk cinisks, veids, kā Toms Harjo un viņa kolēģi redz attiecību galu, šķiet dzīves pieredzes neapgrūtināts. Jā, kas attiecas uz filmas trim pāriem, vienīgais, kura aktierspēlei es spēju noticēt, bija "zaļais pāris", proti, Krista Anna un Matīss Ozols, kuri atveido attiecību sākumu. Lai arī šis viss ir ar abstrakcijas momentu, viņu atveidotajā pārī es spēju saskatīt kaut ko no jaunāka un mazāk ciniska sevis, un es spēju noticēt, ka tie ir īsti cilvēki. Tikām paša Toma Harjo un Martas Lovisas tēlojums... nu, nē - tas nav precēts pāris uz šķiršanās robežas. Vārdi, ko viņi runā, varbūt pat brīžiem ir īsti, bet kustības, skatieni, viss pārējais - nu, nē, tas ir falši, maksimums, ko tas atklāj, ir tas, kā viņi iztēlojas precētu pāri, kas šķiras. Un tajā visā manai gaumei ir par daudz simbolisma. No vienas puses - es cienu Toma Harjo un viņa biedru ambīcijas radīt kaut ko vairāk par vienkāršu studentu lenti no kategorijas, kā mēs labi pavadījām laiku pie jūras, bet... nu, nē - es šo nevaru uztvert citādāk kā videoklipu Krista Auznieka mūzikai. Pārāk absrakti, pārāk atsevšināti manai gaumei.
2022-10-05
comments powered by Disqus