Histoire de Melody Nelson
Septiņdesmito gadu sākumā bija ļoti moderni ierakstīt ambiciozus konceptierakstus, un arī Sēržs Geinsbūrs nespēja palikt malā. Tiesa, viņš sev raksturīgā manierē gāja drusku citā virzienā nekā tobrīd tik ļoti respektablie progroka pārstāvji un "Melodijas Nelsones stāsts" it ne maz nelīdzinās tādiem konceptierakstiem, ko radīja Genesis, Yes, Jethro Tull, Magma, Aphrodite`s Child un sazin kas vēl ne. Sāksim kaut vai ar to, ka kamēr citi savus ambiciozos konceptus parasti izvērsa garus un plašus, parasti - pa divām platēm, tad Geinsbūram pietiek ar 28 minūtēm vienā platē.
Tāpat varētu pieminēt, ka Geinsbūrs neizvēlas nevienu no diviem standarta piegājieniem, kas parasti raksturo progroka ierakstus - šajā albumā centrālais mūzikas instruments nav ne elektriskā ģitāra, ne elektriskās ērģeles (klavieres, Moog sintezators vai kas no šīs operas), pat ne flauta, bet bass. Jap, tieši bass, un man ir visai grūti definēt, kas tas ir par mūzikas stilu, kas dzirdams šajā ierakstā. Tas noteikti nav tipisks franču šansons, bet gan... patiešām nesaprotu, kas tieši. Fanks ar klasiskās mūzikas elementiem? Avangardiska popmūzika? Skaņu celiņš neeksistējošai filmai?
Ieraksta vēstījums ir visai tipisks perversajam ēbrejam Geinsbūram - stāsts par pusmūža vīrieša sakaru ar piecpadsmitgadīgu meiteni. Tās nedaudzās frāzes, kas ierakstā pieder meitenei, gan ierunājusi Džeina Bērkina, kura par laimi tolaik nebija nepilngadīga.
Ierakstu no abām pusēm ieskauj divas tā garākās kompozīcijas - "Melody" un "Cargo Culte", katra septiņu ar pusi minūšu garumā, viena ievada šo vienas nakts sakaru, otra - noslēdz. Šajā ierakstā Geinsbūrs lielākoties nedzied, bet runā savā pavedinātāja balsī (izņemot ieraksta popsīgāko skaņdarbu "Ballade de Melody Nelson").
Šo ierakstu parasti sauc par teju labāko Geinsbūra karjerā, bet jāatzīst, ka tas ir klausāms tikai īpašos apstākļos, turklāt man nav skaidrs, kādos tieši. Proti - kura ir tā situācija, kad šis tumšais (vai varbūt ne tumšais) pedofīlijas stāsts būtu vietā? Protams, var izlikties, ka tu nezini franču valodu, bet tā būtu īpatnēja stratēģija. Un droši vien es būtu salīdzinoši pārsteigts, ja nākamnedēļ dejošanas nodarbībās kā viens no valšiem izskanētu "Valse de Melody". Līdz ar to es nevaru saprast, kādā mērā tas man patīk vai nepatīk.
Ja kas - var patiešām teikt, ka šis ir skaņu celiņš filmai:
Ar to vien īpatnību, ka filma patiesībā ir video celiņš albumam.
Tāpat varētu pieminēt, ka Geinsbūrs neizvēlas nevienu no diviem standarta piegājieniem, kas parasti raksturo progroka ierakstus - šajā albumā centrālais mūzikas instruments nav ne elektriskā ģitāra, ne elektriskās ērģeles (klavieres, Moog sintezators vai kas no šīs operas), pat ne flauta, bet bass. Jap, tieši bass, un man ir visai grūti definēt, kas tas ir par mūzikas stilu, kas dzirdams šajā ierakstā. Tas noteikti nav tipisks franču šansons, bet gan... patiešām nesaprotu, kas tieši. Fanks ar klasiskās mūzikas elementiem? Avangardiska popmūzika? Skaņu celiņš neeksistējošai filmai?
Ieraksta vēstījums ir visai tipisks perversajam ēbrejam Geinsbūram - stāsts par pusmūža vīrieša sakaru ar piecpadsmitgadīgu meiteni. Tās nedaudzās frāzes, kas ierakstā pieder meitenei, gan ierunājusi Džeina Bērkina, kura par laimi tolaik nebija nepilngadīga.
Ierakstu no abām pusēm ieskauj divas tā garākās kompozīcijas - "Melody" un "Cargo Culte", katra septiņu ar pusi minūšu garumā, viena ievada šo vienas nakts sakaru, otra - noslēdz. Šajā ierakstā Geinsbūrs lielākoties nedzied, bet runā savā pavedinātāja balsī (izņemot ieraksta popsīgāko skaņdarbu "Ballade de Melody Nelson").
Šo ierakstu parasti sauc par teju labāko Geinsbūra karjerā, bet jāatzīst, ka tas ir klausāms tikai īpašos apstākļos, turklāt man nav skaidrs, kādos tieši. Proti - kura ir tā situācija, kad šis tumšais (vai varbūt ne tumšais) pedofīlijas stāsts būtu vietā? Protams, var izlikties, ka tu nezini franču valodu, bet tā būtu īpatnēja stratēģija. Un droši vien es būtu salīdzinoši pārsteigts, ja nākamnedēļ dejošanas nodarbībās kā viens no valšiem izskanētu "Valse de Melody". Līdz ar to es nevaru saprast, kādā mērā tas man patīk vai nepatīk.
Ja kas - var patiešām teikt, ka šis ir skaņu celiņš filmai:
Ar to vien īpatnību, ka filma patiesībā ir video celiņš albumam.
2013-02-14
comments powered by Disqus