Kazhes pierakstu burtnīca

Sen nav klausīts Sēržs Geinsbūrs! Kaut kā radās vēlme nobaudīt kaut ko no viņa vēlīnajiem ierakstiem, un tā pienāca "Love on the Beat" kārta. Kā jau tas Geinsbūra daiļradei raksturīgs, lielāko ažiotāžu šis ieraksts nesacēla skaņdarbu kompozicionālā satura dēļ, bet mazliet citādi.
Viss sākas gana kolorīti - tituldziesmā "Love on the Beat" fonā visai izteikti kliedz sieviete, un šajā gadījumā nav šaubu, ka Geinsbūrs nav vēlējies radīt vienkārši seksuālās ekstāzes ilūziju, kā tas bija "Je t&39;aime (moi, non plus)" gadījumā, bet gan šo vēl dabūt komplektā ar vardarbību. Kā teikt, ar stenēšanu ierakstos uz šo laiku jau gana daudzi un daudzas bija nodarbojušies (piem., Donna Summer ar "Love to love you baby"), un Geinsbūrs jau nu galīgi nebija viens no tiem čaļiem, kam patika iet pa iestaigātām takām.
Taču "Love on the beat" ir nekas salīdzinoši ar skaņdarbu, kas ierakstu noslēdz - dziesma "Lemon Incest" ir Sērža duets ar viņa meitu Šarloti Geinsbūru, kur 12 gadus vecā meitene kopā ar tēti dzied par citrona mizu un citrona incestu (kas tas tāds lai arī nebūtu). It kā Šarlote nav apgalvojusi, ka viņas tētis būtu reālajā dzīvē bijis pedofīls, taču kolorīts personāžs viņš gan bija.
Vispār, kas šim ierakstam ir raksturīgs, tie ir angliski piedziedājumi - piemēram, "Harley David, Son of a Bitch", kamēr pārējie teksti ir franču valodā. Jāatzīst, ka man kaut kā ir slinkums iedziļināties, par ko tieši Geinsbūrs dzied, bet kopējais iespaids par šo ierakstu ir tāds, ka tas ir pārāk bouncey un elektronisks - dziļi gremdējies astoņdesmito gadu sintezatoru skaņās, kur nav vietas dzīvajiem instrumentiem un kur velti meklēt atmiņā paliekošas melodijas. Protams, nekādi sintezatori nevar nomākt to, ka visa Geinsbūra daiļrade ir viens vienīgs sekss, viņš ir neķītrs un netīrs, un ar savu nenoliedzamu šarmu, bet nē - šis noteikti nevar pretendēt uz man labāk tīkošā viņa albuma statusu.