Koncerts Cēsu koncertzālē
Mākslas festivāla "Cēsis 2025" atklāšanas koncertā baudījām Filipa Glāsa un grupas "Sigma" mūziku. Te uzreiz jāuzsver, ka "Sigma" - tā ir Marinas pēdējā laika aizraušanās, kura, kā jau tādām aizraušanām gadās, sākās kādā karaoke ballītē. Precīzāk, izrādē Love Is a Stranger, kurā piedalās arī "Sigmas" solists Jānis Ozoliņš. Jā, tā tas ir - vienu no jaudīgākajiem mūsdienu latviešu dziedātājiem Marina vispirms iepazina, šķībi dziedot Krisa Aizaka "Wicked Game" un Madonnas "Material Girl". Izrādes apmeklējums rezultējās drusku detalizētākā "Sigmas" iepazīšanā, Marina bija arī grupas 20 gadu jubilejas koncertā un, tā nu mēs abi piektdienas vakarā bijām koncertzālē "Cēsis".
Koncerta pirmajā daļā Jānis Ozoliņš vienpersoniski izpildīja Filipa Glāsa klaviermūziku. Kā izrādās, Ozoliņš ir pamatīgs Glāsa daiļrades cienītājs un savulaik jau ir devies Latvijas tūrē ar Glāsa mūziku. Interesanti, ka angliskajā Wikipedia apgalvots, ka Glāsa senči bijuši no Latvijas, tomēr šķiet, ka šī informācija nav pārliecinoša - teju visi citi avoti Latvijas vietā raksta Lietuvu, līdz ar to šķiet, ka saukt Glāsu par "mūsējo" īsti pamata nav.
No koncerta anotācijas: "Koncerta pirmajā daļā izskanēs Filipa Glāsa klaviermūzikas pērles no dažādiem cikliem: I un II etīžu grāmatas, mūzikas filmai “Stundas”, kā arī meditatīvie klavierdarbi “Opening” un “Mad Rush”." Manas zināšanas par Glāsa mūziku nav pietiekamas, lai es varētu identificēt šos skaņdarbus pats (vai gadījumā, ja tomēr būtu spēlēts kaut kas cits, ziņot par neprecīzu anotāciju). Kā jau to varētu gaidīt, šī koncerta daļa bija ļoti apcerīga. Pats Glāss noliedzot savu piederību minimālismam, taču nav šaubu, ka viņa mūzikā milzīga loma ir fragmentiem, kas atkārtojas. Līdz ar to - šis priekšnesums nebija elpu aizgrābjošs, aizraujošs un pārsteigumu pilns, bet gan vairāk tāds pasākums noskaņai un pārdomām. Vīrietis blakus Marinai (ne es, otrā pusē) tik ļoti pievērsās savas iekšējās pasaules pētniecībai, ka galvenokārt klanījās un gan jau, ka izbaudīja arī kādas vizualizācijas līdzās liegajai mūzikai. Man negāja gluži tik traki, bet nevaru noliegt - reizēm mana apziņa nebija gluži pilnībā iedarbināta. Un šajā reizē to pat nenosaukšu par kritisku vērtējumu - tāda gluži vienkārši ir Glāsa mūzikas daba.
Tikām otrā koncerta daļa bija daudz enerģiskāka - skatuve bija kļuvusi daudz plašāka. Kamēr pirmajā daļā atvērts bija vien pirmais priekškars un uz skatuves bija Jānis Ozoliņš ar flīģeli, tad otrajā daļā skatuve un mūziķu sastāvs būtiski paplašinājās. Līdzās pašas "Sigmas" dalībniekiem: taustiņniekam/solistam Jānim Ozoliņam, basistam Kasparam Lastovskim (enerģijas bumba!) un sitaminstrumentu pārvaldniekam Uģim Eihvaldam tur bija arī Vidzemes kameroķestra stīgu un pūšaminstrumentu grupa. Kas mani pārsteidza: parasti kombinācija grupa + simfoniskais orķestris (ok, te ne bija gluži vesels orķestris, bet divas tā grupas) nozīmē rokmūzikas simfonizēšanu pēc standarta šnites - tā, lai izklausās smuki, bez sevišķi smalkas aranžēšanas un līdz ar to - bez baigās domas, kāpēc tieši šādi. Tikām šajā reizē daļā dziesmu orķestra mūziķi vispār nepiedalījās, kamēr citās piedalījās vai nu stīgu vai pūšaminstrumentu mūziķi, bet ne abi kopā. Kālab tā? Jo "Sigmas" studijas ierakstos arī spēlē vai nu vieni vai otri. Un ne tāpat vien šķita, ka aranžijas ir nopietnākas, nekā šādos pasākumos ierasts - jo tās jau tapa albuma vajadzībām, un divos no trim "Sigmas" studijas albumos orķestra aranžijas veidojis Platons Buravickis - proti, akadēmiski izglītots komponists (kurš gan nevairās arī no dažādām laikmetīgās mūzikas formām). Protams, no vienas puses tas nozīmē - tad jau sanāk, ka koncertā neskanēja nekas jauns un nezināms, bet no otras - dziesmas koncertā skanēja tādā veidā, kā grupa vēlas, lai tās skanētu, bez tradicionālā dzīvā izpildījuma ierobežojumiem.
Manas zināšanas par "Sigmu" lielākoties aprobežojas ar tās otro albumu "Mitoloģijas" (no kura nāk divas slavenākās tās dziesmas - "Aiz naida" un "Kūku Marija"), kamēr abus pārējos varbūt esmu kādu reizi dzirdējis, bet drošs par to nebūtu. Skaidrs, ka arī no koncerta man labāk atmiņā palika tieši zināmās dziesmas (un pietrūka "Histērijas"), bet arī tas saturs, ko nepārzinu, šķita gana labs. Skaidrs, ka "Sigmā" manai gaumei ir drusku par daudz no "Keane", bet šī koncerta ietvaros varēju noverētēt - ne tikai no viņiem, bet arī no Glāsa, kas lika drusku citādi paskatīties uz šo mūziku. Vokālists Jānis Ozoliņš tiešām ir satriecošas kvalitātes (un, kā apliecināja koncerta pirmā daļa - arī jaudīgs pianists), tāpat izbaudīju to, cik ļoti līdzi spēlētajai mūzikai līdzi dzīvo grupas basists. Tomēr par vienu šaubu nav - visvairāk koncertu izbaudīja, ievērojot lielisko vietu, no kurienes viņa to vēroja, viena kameroķestra dalībniece (saksofoniste), viņas sejā prieku par šo pieredzi varēja redzēt visā koncerta garumā. No savas puses tikām varu teikt - ne mirkli nenožēloju, ka piekritu Marinas ierosinājumam apmeklēt šo koncertu, bija forši. Jā, vienatnē uz "Sigmu" diez vai ietu - kā jau teikts, tā nav tieši "mana" mūzika, bet koncerts bija jaudīgs, "Sigmas" mūzika ir inteliģenta (par labu nāk arī dzejnieku teksti grupas dziesmām, ne velti publikā bija Kārlis Vērdiņš) un varu teikt - vakars bija labi pavadīts!
Koncerta pirmajā daļā Jānis Ozoliņš vienpersoniski izpildīja Filipa Glāsa klaviermūziku. Kā izrādās, Ozoliņš ir pamatīgs Glāsa daiļrades cienītājs un savulaik jau ir devies Latvijas tūrē ar Glāsa mūziku. Interesanti, ka angliskajā Wikipedia apgalvots, ka Glāsa senči bijuši no Latvijas, tomēr šķiet, ka šī informācija nav pārliecinoša - teju visi citi avoti Latvijas vietā raksta Lietuvu, līdz ar to šķiet, ka saukt Glāsu par "mūsējo" īsti pamata nav.
No koncerta anotācijas: "Koncerta pirmajā daļā izskanēs Filipa Glāsa klaviermūzikas pērles no dažādiem cikliem: I un II etīžu grāmatas, mūzikas filmai “Stundas”, kā arī meditatīvie klavierdarbi “Opening” un “Mad Rush”." Manas zināšanas par Glāsa mūziku nav pietiekamas, lai es varētu identificēt šos skaņdarbus pats (vai gadījumā, ja tomēr būtu spēlēts kaut kas cits, ziņot par neprecīzu anotāciju). Kā jau to varētu gaidīt, šī koncerta daļa bija ļoti apcerīga. Pats Glāss noliedzot savu piederību minimālismam, taču nav šaubu, ka viņa mūzikā milzīga loma ir fragmentiem, kas atkārtojas. Līdz ar to - šis priekšnesums nebija elpu aizgrābjošs, aizraujošs un pārsteigumu pilns, bet gan vairāk tāds pasākums noskaņai un pārdomām. Vīrietis blakus Marinai (ne es, otrā pusē) tik ļoti pievērsās savas iekšējās pasaules pētniecībai, ka galvenokārt klanījās un gan jau, ka izbaudīja arī kādas vizualizācijas līdzās liegajai mūzikai. Man negāja gluži tik traki, bet nevaru noliegt - reizēm mana apziņa nebija gluži pilnībā iedarbināta. Un šajā reizē to pat nenosaukšu par kritisku vērtējumu - tāda gluži vienkārši ir Glāsa mūzikas daba.
Tikām otrā koncerta daļa bija daudz enerģiskāka - skatuve bija kļuvusi daudz plašāka. Kamēr pirmajā daļā atvērts bija vien pirmais priekškars un uz skatuves bija Jānis Ozoliņš ar flīģeli, tad otrajā daļā skatuve un mūziķu sastāvs būtiski paplašinājās. Līdzās pašas "Sigmas" dalībniekiem: taustiņniekam/solistam Jānim Ozoliņam, basistam Kasparam Lastovskim (enerģijas bumba!) un sitaminstrumentu pārvaldniekam Uģim Eihvaldam tur bija arī Vidzemes kameroķestra stīgu un pūšaminstrumentu grupa. Kas mani pārsteidza: parasti kombinācija grupa + simfoniskais orķestris (ok, te ne bija gluži vesels orķestris, bet divas tā grupas) nozīmē rokmūzikas simfonizēšanu pēc standarta šnites - tā, lai izklausās smuki, bez sevišķi smalkas aranžēšanas un līdz ar to - bez baigās domas, kāpēc tieši šādi. Tikām šajā reizē daļā dziesmu orķestra mūziķi vispār nepiedalījās, kamēr citās piedalījās vai nu stīgu vai pūšaminstrumentu mūziķi, bet ne abi kopā. Kālab tā? Jo "Sigmas" studijas ierakstos arī spēlē vai nu vieni vai otri. Un ne tāpat vien šķita, ka aranžijas ir nopietnākas, nekā šādos pasākumos ierasts - jo tās jau tapa albuma vajadzībām, un divos no trim "Sigmas" studijas albumos orķestra aranžijas veidojis Platons Buravickis - proti, akadēmiski izglītots komponists (kurš gan nevairās arī no dažādām laikmetīgās mūzikas formām). Protams, no vienas puses tas nozīmē - tad jau sanāk, ka koncertā neskanēja nekas jauns un nezināms, bet no otras - dziesmas koncertā skanēja tādā veidā, kā grupa vēlas, lai tās skanētu, bez tradicionālā dzīvā izpildījuma ierobežojumiem.
Manas zināšanas par "Sigmu" lielākoties aprobežojas ar tās otro albumu "Mitoloģijas" (no kura nāk divas slavenākās tās dziesmas - "Aiz naida" un "Kūku Marija"), kamēr abus pārējos varbūt esmu kādu reizi dzirdējis, bet drošs par to nebūtu. Skaidrs, ka arī no koncerta man labāk atmiņā palika tieši zināmās dziesmas (un pietrūka "Histērijas"), bet arī tas saturs, ko nepārzinu, šķita gana labs. Skaidrs, ka "Sigmā" manai gaumei ir drusku par daudz no "Keane", bet šī koncerta ietvaros varēju noverētēt - ne tikai no viņiem, bet arī no Glāsa, kas lika drusku citādi paskatīties uz šo mūziku. Vokālists Jānis Ozoliņš tiešām ir satriecošas kvalitātes (un, kā apliecināja koncerta pirmā daļa - arī jaudīgs pianists), tāpat izbaudīju to, cik ļoti līdzi spēlētajai mūzikai līdzi dzīvo grupas basists. Tomēr par vienu šaubu nav - visvairāk koncertu izbaudīja, ievērojot lielisko vietu, no kurienes viņa to vēroja, viena kameroķestra dalībniece (saksofoniste), viņas sejā prieku par šo pieredzi varēja redzēt visā koncerta garumā. No savas puses tikām varu teikt - ne mirkli nenožēloju, ka piekritu Marinas ierosinājumam apmeklēt šo koncertu, bija forši. Jā, vienatnē uz "Sigmu" diez vai ietu - kā jau teikts, tā nav tieši "mana" mūzika, bet koncerts bija jaudīgs, "Sigmas" mūzika ir inteliģenta (par labu nāk arī dzejnieku teksti grupas dziesmām, ne velti publikā bija Kārlis Vērdiņš) un varu teikt - vakars bija labi pavadīts!
2025-07-18
comments powered by Disqus