Baigās piezīmes
Silvija Brice noteikti ir viena no zināmākajām mūsdienu Latvijas tulkotājām. Tā gan gluži nav, ka es, pirms izvēlēties grāmatu lasīšanai, noskaidroju, kas to tulkojis (protams, ja tā nav jau sākotnēji rakstīta latviešu valodā), taču itin bieži viņas vārdu lasītās grāmatās esmu redzējis. Un izrādās, ka viņa arī pati raksta. Šogad iznāca viņas otrā eseju grāmata "Piktais sentiments", bet pagaidām esmu iepazinies tikai ar tās priekšgājēju - "Baigās piezīmes".
Grāmata ir viegli strukturēta dažās nodaļās, kuru saturs ir tematiski vairāk vai mazāk saistīts, bet idejiski tās ir dažādas precīzāk vai vispārīgāk ieskicētas epizodes iz tulkotājas dzīves, gan privātās, gan profesionālās, kas vismaz kaut kādā mērā ļauj lasītājam saprast - kā tas ir, būt cilvēkam, kas savu mūžu veltī citu cilvēku rakstītu tekstu interpretācijai tavā valodā. Tiesa, man kā cilvēkam, kuram ar profesionālu tulkošanu nodarboties nav nācies (un kurš arī raksta, kā nu pagadās - pēc Interneta laikmeta standartiem salīdzinoši normāli, bet jebkura literatūras skolotāja, izlasot pāris rindkopas mana šī laikmeta teksta, vai nu nošautos vai nošautu), vairāk uztvēru sadzīviskākas epizodes. Piemēram, par kaķiem, kas saimnieku prombūtnes laikā atstāti pieskatīšanai radiem un kuri šajā laikā uzvedas kā pilnīgi citi dzīvnieki, nekā tie, ar kuriem tu pavadi savu ikdienu (mūsu nelaiķis kaķis citās mājās allaž bija nesalīdzināmi draudzīgāks un mīlīgāks, nekā savā pastāvīgajā dzīves vietā), vai par to, kā tas ir - kad tu pirmo reizi saņem komplimentu nevis pati par sevi, bet par glītu meitu (kura turklāt patiesībā nemaz nav tava meita, bet kolēģe). Brīžam te parādās ceļojumu aprakstu elementi, citkārt - iekšējās eksistenciālās krīzes sastāvdaļas un, protams, vairumam no mums tik tuvā prokrastinācijas tēma. Eh, cik tā ir skaista - un tev nav jābūt tulkotājam, lai to novērtētu. Citējot vienu no manām mīļākajām grupām: "Neatliec uz rītdienu, ko var darīt parīt" (vai manā interpretācijā - "ko var neizdarīt").
Grāmata ir īsa, patīkama gan turēšanai rokās, gan lasīšanai, "izraujama" vienā piegājienā un apstiprinoša pārliecību, ka labam tulkotājam ir jāmāk labi rakstīt arī pašam, jo citādi jau tu netiksi galā ar svešiem tekstiem. Vienlaikus nojaušu, ka rakstīšana kā tāda tulkotājam ir super smags uzdevums - jo tik ļoti nākas vērtēt sevi salīdzinājumā ar tiem autoriem, kuru tekstus tev sanācis iepazīt profesionālā veidā, ka diez vai tas nāk par labu pašvērtējumam. Bet "Baigās piezīmes" nudien ir itin labas, ja arī ne pielīdzināmas daudziem no tiem darbiem, kurus Silvija tulkojusi. Protams, autores pašironija nāk tikai par labu šādai grāmatai.
Grāmata ir viegli strukturēta dažās nodaļās, kuru saturs ir tematiski vairāk vai mazāk saistīts, bet idejiski tās ir dažādas precīzāk vai vispārīgāk ieskicētas epizodes iz tulkotājas dzīves, gan privātās, gan profesionālās, kas vismaz kaut kādā mērā ļauj lasītājam saprast - kā tas ir, būt cilvēkam, kas savu mūžu veltī citu cilvēku rakstītu tekstu interpretācijai tavā valodā. Tiesa, man kā cilvēkam, kuram ar profesionālu tulkošanu nodarboties nav nācies (un kurš arī raksta, kā nu pagadās - pēc Interneta laikmeta standartiem salīdzinoši normāli, bet jebkura literatūras skolotāja, izlasot pāris rindkopas mana šī laikmeta teksta, vai nu nošautos vai nošautu), vairāk uztvēru sadzīviskākas epizodes. Piemēram, par kaķiem, kas saimnieku prombūtnes laikā atstāti pieskatīšanai radiem un kuri šajā laikā uzvedas kā pilnīgi citi dzīvnieki, nekā tie, ar kuriem tu pavadi savu ikdienu (mūsu nelaiķis kaķis citās mājās allaž bija nesalīdzināmi draudzīgāks un mīlīgāks, nekā savā pastāvīgajā dzīves vietā), vai par to, kā tas ir - kad tu pirmo reizi saņem komplimentu nevis pati par sevi, bet par glītu meitu (kura turklāt patiesībā nemaz nav tava meita, bet kolēģe). Brīžam te parādās ceļojumu aprakstu elementi, citkārt - iekšējās eksistenciālās krīzes sastāvdaļas un, protams, vairumam no mums tik tuvā prokrastinācijas tēma. Eh, cik tā ir skaista - un tev nav jābūt tulkotājam, lai to novērtētu. Citējot vienu no manām mīļākajām grupām: "Neatliec uz rītdienu, ko var darīt parīt" (vai manā interpretācijā - "ko var neizdarīt").
Grāmata ir īsa, patīkama gan turēšanai rokās, gan lasīšanai, "izraujama" vienā piegājienā un apstiprinoša pārliecību, ka labam tulkotājam ir jāmāk labi rakstīt arī pašam, jo citādi jau tu netiksi galā ar svešiem tekstiem. Vienlaikus nojaušu, ka rakstīšana kā tāda tulkotājam ir super smags uzdevums - jo tik ļoti nākas vērtēt sevi salīdzinājumā ar tiem autoriem, kuru tekstus tev sanācis iepazīt profesionālā veidā, ka diez vai tas nāk par labu pašvērtējumam. Bet "Baigās piezīmes" nudien ir itin labas, ja arī ne pielīdzināmas daudziem no tiem darbiem, kurus Silvija tulkojusi. Protams, autores pašironija nāk tikai par labu šādai grāmatai.
2024-10-20
comments powered by Disqus