Zapa, Emersons un Šnē. No roka arēnas līdz koncertzālei
Nav nekāds noslēpums, lai gan to pārmērīgi arī neafišēju, ka Frenks Zapa, kura uzvārdā latviešu valodā acīmredzami pietrūkst viena burta P, ir viens no manis visvairāk cienītajiem, ja ne obligāti - visvairāk mīlētajiem - rokmūziķiem. Vīrs ar milzīgām darbaspējām, nevaldāmu radošumu, satriecošu ģitārspēli un ļoti stingriem principiem vārda brīvības jautājumos, kurš turklāt vēl arī bija kategoriski pret narkotiku lietošanu - Zapa bija fenomens, leģenda un tā tālāk. Cita lieta, ka, kā jau tas raksturīgs drosmīgiem māksliniekiem, kas strādā idejas, nevis dolāru vārdā, ne viss viņa radītais ir paredzēts visu (proti, manām) ausīm. Taču laist garām koncertu, kur Sinfonietta Rīga Normunda Šnē vadībā izpildīs Zapas mūziku, noteikti man nešķistu prātīgi.
Te gan vajadzētu piebilst, ka par spīti koncerta plakātos redzamajai Zapas sejai, patiesībā viņa mūzika bija tikai ceturtā daļa no koncerta satura. Sākās viss ar Platonu Buravicki un viņa variācijām par Kīta Emersona no Emerson, Lake and Palmer daiļradi. ELP (ja nu gadījumā nepieciešams paskaidrojums) bija viens no pompozākajiem un odiozākajiem progresīvā roka kolektīviem, kas aizrāvās arī ar klasisko mūziku, ne velti viens no viņu zināmakajiem ierakstiem ir Musorgska "Izstādes gleznu" aranžējums. Līdz ar to, lai arī video uzrunā pirms koncerta Buravickis stāstīja par sev netipisko progresīvā roka žanru, te vērts atcerēties, ka Emersons nebija Roberts Frips un viņa progroks varētu nepadarīt sirmu arī rūdītu klasikas mīļotāju. Bet labi, kā lai arī nebūtu, Buravicka skaņdarbā EmersoniLaPa progroka pieskāriens nudien bija jūtams.
Pirmās daļas otrajā daļā notika skatuves pārkārtojumi, atrodot vietu arī flīģelim, pie kura sēdās Dainis Tenis, lai izpildītu Kīta Emersona pirmo klavierkoncertu. Kā jau var nojaust, lai arī to ir izpildījuši ievērojami pianisti, Emersona klavierkoncerts netiek uzskatīts par kaut ko izcilu no kompozīcijas viedokļa un (prognozējami) iespaidīgākā tā daļa ir tieši klavieru partija (kas arī pašam autoram kā taustiņinstrumentālistam bija tuvākā), taču vērot, kā Dainis Tenis ar šo nebūt ne triviālo mūziku tika galā, bija īsts baudījums.
Sekoja pauze un bufetes apmeklējums, bet koncerta otro daļu aizsāka visa vakara muzikāli nepieradinātākais nogrieznis. Džeikins Pusons (kura vārds man pirms koncerta neko neizteica) Latvijā ir nonācis studiju laikā un, kā rādās, viņam šeit ir gana iepaticies, lai savu muzikālo darbību viņš turpinātu šeit. Cik var saprast, viņa interešu lokā ir mijiedarbība starp mūziku un modernajām tehnoloģijām un arī viņa skaņdarba "Tropos" izpildījumā tehnoloģijām bija nozīme - pats komponists sēdēja pie bungām un viņa galvai bija pieslēgti devēji, kas uz ekrāna pārraidīja Pusona smadzeņu impulsus koncerta laikā. Neņemos teikt, kāda tam bija nozīme, bet varu atzīt, ka viņa mūzika patiešām bija atšķirīga no tā, ko man ir gadījies iepriekš klausīties, ne miņas no tradicionāla melodiskuma. Lielos daudzumos es tādu diez vai varētu klausīties, bet šajā koncertā bija gana interesanti.
Visubeidzot koncerta noslēgumā pienāca laiks Zapam. No Zapas šeit skanēja "Revised Music for Low Budget Symphony Orchestra" un "The Dog Breath Variations / Uncle Meat", kas jau sākotnēji ir radīta kā mūzika, ko paredzēts izpildīt klasikās un nevis rokmūzikas pasaulē, un par Zapas motivāciju rakstīt klasisko mūziku jāatzīst, ka tā noteikti atšķīrās no tās, kas dzina uz priekšu Emersonu. Kamēr Emersonam bija svarīgi pierādīt kritiķiem, ka viņš nav tikai tas čalis, kas ieraksta rokmūzikas manierē klasiskās mūzikas tēmas, bet pats neko radīt nespēj (un īsti viņam to arī neizdevās atspēkot), tad Zapa vienkārši mēdza darboties dažādos stilos, un bija zināms, ka viņš apbrīnoja Edgara Varēzes daiļradi, un šo savu mīlestību viņš pauda arī mūzikā.
Vispār jāatzīst, ka man ir gaužām grūti jebko rakstīt par klasisko mūziku, jo es galīgi neesmu kompetents, bet varu pateikt, ka koncertu no sirds izbaudīju, un patīkami bija arī tas, ka tā materiāls nebija vienkārši variācijas par tēmu "simfoniskais orķestris izpilda rokmūziku", kas ir diezgan balagānisks pasākums, bet spēlētā mūzika bija tāda, ko jau sākotnēji ir bijis paredzēts izpildīt akadēmiskam sastāvam. Neapšaubāmi apmeklēšanas vērts koncerts.
Te gan vajadzētu piebilst, ka par spīti koncerta plakātos redzamajai Zapas sejai, patiesībā viņa mūzika bija tikai ceturtā daļa no koncerta satura. Sākās viss ar Platonu Buravicki un viņa variācijām par Kīta Emersona no Emerson, Lake and Palmer daiļradi. ELP (ja nu gadījumā nepieciešams paskaidrojums) bija viens no pompozākajiem un odiozākajiem progresīvā roka kolektīviem, kas aizrāvās arī ar klasisko mūziku, ne velti viens no viņu zināmakajiem ierakstiem ir Musorgska "Izstādes gleznu" aranžējums. Līdz ar to, lai arī video uzrunā pirms koncerta Buravickis stāstīja par sev netipisko progresīvā roka žanru, te vērts atcerēties, ka Emersons nebija Roberts Frips un viņa progroks varētu nepadarīt sirmu arī rūdītu klasikas mīļotāju. Bet labi, kā lai arī nebūtu, Buravicka skaņdarbā EmersoniLaPa progroka pieskāriens nudien bija jūtams.
Pirmās daļas otrajā daļā notika skatuves pārkārtojumi, atrodot vietu arī flīģelim, pie kura sēdās Dainis Tenis, lai izpildītu Kīta Emersona pirmo klavierkoncertu. Kā jau var nojaust, lai arī to ir izpildījuši ievērojami pianisti, Emersona klavierkoncerts netiek uzskatīts par kaut ko izcilu no kompozīcijas viedokļa un (prognozējami) iespaidīgākā tā daļa ir tieši klavieru partija (kas arī pašam autoram kā taustiņinstrumentālistam bija tuvākā), taču vērot, kā Dainis Tenis ar šo nebūt ne triviālo mūziku tika galā, bija īsts baudījums.
Sekoja pauze un bufetes apmeklējums, bet koncerta otro daļu aizsāka visa vakara muzikāli nepieradinātākais nogrieznis. Džeikins Pusons (kura vārds man pirms koncerta neko neizteica) Latvijā ir nonācis studiju laikā un, kā rādās, viņam šeit ir gana iepaticies, lai savu muzikālo darbību viņš turpinātu šeit. Cik var saprast, viņa interešu lokā ir mijiedarbība starp mūziku un modernajām tehnoloģijām un arī viņa skaņdarba "Tropos" izpildījumā tehnoloģijām bija nozīme - pats komponists sēdēja pie bungām un viņa galvai bija pieslēgti devēji, kas uz ekrāna pārraidīja Pusona smadzeņu impulsus koncerta laikā. Neņemos teikt, kāda tam bija nozīme, bet varu atzīt, ka viņa mūzika patiešām bija atšķirīga no tā, ko man ir gadījies iepriekš klausīties, ne miņas no tradicionāla melodiskuma. Lielos daudzumos es tādu diez vai varētu klausīties, bet šajā koncertā bija gana interesanti.
Visubeidzot koncerta noslēgumā pienāca laiks Zapam. No Zapas šeit skanēja "Revised Music for Low Budget Symphony Orchestra" un "The Dog Breath Variations / Uncle Meat", kas jau sākotnēji ir radīta kā mūzika, ko paredzēts izpildīt klasikās un nevis rokmūzikas pasaulē, un par Zapas motivāciju rakstīt klasisko mūziku jāatzīst, ka tā noteikti atšķīrās no tās, kas dzina uz priekšu Emersonu. Kamēr Emersonam bija svarīgi pierādīt kritiķiem, ka viņš nav tikai tas čalis, kas ieraksta rokmūzikas manierē klasiskās mūzikas tēmas, bet pats neko radīt nespēj (un īsti viņam to arī neizdevās atspēkot), tad Zapa vienkārši mēdza darboties dažādos stilos, un bija zināms, ka viņš apbrīnoja Edgara Varēzes daiļradi, un šo savu mīlestību viņš pauda arī mūzikā.
Vispār jāatzīst, ka man ir gaužām grūti jebko rakstīt par klasisko mūziku, jo es galīgi neesmu kompetents, bet varu pateikt, ka koncertu no sirds izbaudīju, un patīkami bija arī tas, ka tā materiāls nebija vienkārši variācijas par tēmu "simfoniskais orķestris izpilda rokmūziku", kas ir diezgan balagānisks pasākums, bet spēlētā mūzika bija tāda, ko jau sākotnēji ir bijis paredzēts izpildīt akadēmiskam sastāvam. Neapšaubāmi apmeklēšanas vērts koncerts.
2019-11-29
comments powered by Disqus