Kazhes pierakstu burtnīca

Rīts Stērlingā sākās ar Marinas skrējienu, kura devās mierīgā Stērlingas piepilsētas izpētē, mazliet apmaldoties gājēju tuneļos zem ceļa un apskatoties, kā skoti mostas no rīta. Tad gan devāmies uz pašu pilsētu.

Par pašu Stērlingu jāatzīst, ka šī pilsēta mūs patīkami pārsteidza. Sākās tās apskate gan ar tehniskām problēmām, proti, izrādījās, ka maksas stāvvietā ielas malā nav iespējams samaksāt, jo aparāti atsakās strādāt, taču tā kā vietējie šādā situācijā vienkārši aiz vējstikla lika zīmītes, ka aparāts nestrādā, tāpēc viņi par stāvvietu nemaksā, mēs izlēmām rīkoties tāpat kā viņi, un ar to šī problēma bija atrisināta. Stērlingas ievērojamākais apskates objekts ir Stērlingas pils, viena no lielākajām un nozīmīgākajām pilīm Skotijā, astoņas reizes piedzīvojusi aplenkumu, tajā kronēti vairāki Skotijas karaļi un karalienes. Netālu no Stērlingas atrodas vēl kāda vēsturiska vieta - Bennokberna (Bannockburn), kur norisinājās izšķirošā kauja Skotu cīņā par neatkarību Roberta Brūsa vadībā 1314.gadā (skat. filmu "Braveheart"), kas tikai apliecina to, ka vēsturiski šī vieta noteikti bija daudz nozīmīgāka nekā tagad, kad pat sakarīgas futbola komandas pilsētā nav. Jāatzīst, ka mēs pilī iekšā neiegājām, gadās arī tā. Vismaz līdz tās vārtiem uzkāpām, kas pats par sevi bija cienījams sasniegums, jo šajā reizē mugursoma bija atstāta mašīnā un Estere sēdēja man uz pleciem, kas ir daudz nogurdinošāka pieredze, nekā viņas nešana soma. Pils nav vienīgais vēsturiskais objekts pilsētā - tās centrālā daļa ir labi saglabājusies no 17.-18. gadsimta, līdz ar to tās atmosfēra ir patīkami senatnīga, un attiecība apskates objekti pret cilvēku skaitu Stērlingā šķiet visnotaļ laba (proti, tā nav pārmērīgi tūristiska).


Pēc Stērlingas beidzot mūsu ceļā pienāca mana galvenā svētvieta visā šajā braucienā - Doune castle! No visām daudzajām Skotijas pilīm tā noteikti nav pati arhitektoniski izcilākā, apveltītākā ar spožāko vēsturi vai skaistākā, taču tai ir viens milzīgs trumpis - tajā ir uzņemtas daudzas ainas vienai no manā personīgajā prizmā visu laiku izcilākajām filmām - "Montī Paitonam un Svētajam grālam". Filmā šī viena pati pils ir izpaudusies daudzos dažādos veidos - kā Swamp Castle, kā Castle Anthrax, kā pils filmas sākumā, kur skatītāji uzzina to, kāpēc bezdelīgas nevar pārnēsāt kokosriekstus pat tad, ja tie ir iesieti striķītī un gan jau vēl arī dažas citas pilis, kas šajā konkrētajā brīdī man nenāk prātā. Savulaik skatījos dokumentālu filmu par to, kā daži no kādreizējiem Monty Python dalībnikiem apciemoja ar šo filmu saistītās vietas un tur viņi sev pašiem par pārsteigumu uzzināja, ka Doune castle suvenīru centrā ir iespējams iegādāties kokosriekstu čaumalas, un arī man vajadzēja pārliecināties, vai tās joprojām ir pārdošanā.

Vispār gan šobrīd pils suvenīru stendā lietas, kas ir saistītas ar Monty Python neieņem centrālo vietu, jo šeit ir filmēta arī (kā gan citādāk) - Outlander. Pilī ir pieejams audiogids, kurš pastāsta par katras telpas pielietojumu filmas kontekstā, taču tik lieli fanātiķi arī mēs neesam. Un man jau vispār par Outlander nekā sakāma nav, cita lieta par:
"- One day, lad, all of this will be yours."
"- What, the curtains?"
un
"- He killed my auntie!"
"- Please! Please! This is supposed to be a happy occasion! Let's not bicker and argue about who killed who. We are here today to witness the union of two young people in the joyful bond of the holy wedlock. Unfortunately, one of them, my son Herbert, has just fallen to his death."

Īsi sakot, katrs kaktiņš šajā pilī man atgādināja kādu melnu joku un es jūtos ļoti priecīgs, ka man tika tas prieks paviesoties šajā pilī. Protams, mazliet žēl, ka tajā šobrīd notiek rekonstrukcijas darbi, kuru dēļ pils ir jāfotografē ļoti uzmanīgi, lai kadrā neiekļūtu kaut kas laikmetam neatbilstīgs. Toties patika, ka rekonstrukcijas aprakstā ir teikts, ka nākotnes labā jaunajos akmeņos, kuri tiek likti pils konstrukcijas stiprināšanai, ir iekalts to iemūrēšanas gads, lai pēcāk nebūtu neskaidrību, kas nāk no kura laika.


Estere bija uz šo brīdi stipri miegaina un mēs pat apsvērām domu, ka varētu iet pastaigā ar ratiem pa mazpilsētu, kurā šī pils atrodas, bet izlēmām, ka tā būs diezgan tukša laika nosišana, jo cik gan daudz apskates vērta varētu būt tādā miestā ar vienu tūkstoti iedzīvotāju. Un, domājams, rīkojāmies pareizi, jo arī vēlāk neuzzinājām, ka būtu tur palaiduši garām kaut ko izcilu.

Tad mums atlika vairs tikai vienas pilsētas apmeklējums - toties visai ievērojamas pilsētas. Patiesībā kaut kad ceļojuma laikā mēs bijām rēķinājuši, ka laika taupīšanas nolūkos mēs varētu Glāzgovu no mūsu maršruta izslēgt, tomēr beigu beigās tā tajā atkal atgriezās. Un tīri idejiski jau tai maršrutā patiešām varētu ietilpt. Lai arī kultūras un administrācijas ziņā Skotijas galvaspilsēta ir Edinburga, tās finanšu centrs nenoliedzami ir tieši Glāzgova. Ne velti pilsētā bāzējas arī divi slavenākie un bagātākie Skotijas futbola klubi - Celtic un Rangers (vai Rangers un Celtic, ja tev ir šādas prioritātes), un titulēti futbola klubi parasti dzīvo pilsētās ar spēcīgām finansēm.

Glāsgovā mēs realizējām jau Edinburgā izmēģināto stratēģiju - pilsētas apskati veikt, atstājot mašīnu Park&Ride ārpus pašas pilsētas. Izbraucām ar metro un nonācām dzīvības epicentrā. Ko es varu teikt par Glāsgovu? Protams, tā nav Edinburga. Kamēr Edinburgas slavenākie objekti ir pils un universitāte, Glāsgovā tūristu obligātajos plānos ietilpst lorda Velingtona statuja ar ceļa konusu uz galvas. Stāsts gan patiesībā ir gana interesants - kā izrādās, šāds dekors uz slavenā karavadoņa statujas esot sācis parādīties pirms vairākiem gadu desmitiem, pašvaldības pārstāvji to atkal un atkal ņēmuši nost, bet tas vienmēr atgriezies savā vietā, līdz pilsētas vadība pieņēmusi, ka tas ir kļūvis par Glāsgovas kultūras obligātu sastāvdaļu un pārstājusi ar to cīnīties. Mums tālab radās joks, ka mūsdienās droši vien, ja vandāļi nolaupa konusu, pašvaldības sētnieks vietā uzliek jaunu - jo kārtībai taču ir jābūt! Dzīvības ziņā Glasgova ir patīkama pilsēta - ir liela cilvēku plūsma, bet vienlaikus tā nav netīra un nepatīkama. Ar ko gan Glāsgovā situācija nav izcila - tas ir ar soliņiem parkā.




Pastaigas gaitā, kad Estere ratos bija iemigusi, vēlējāmies uzmeklēt kādu vietu, kur varētu mierīgi pasēdēt. Pirmais mūsu mēģinājums parku jomā bija vispār totāls fiasko - kamēr kartē Townhead izskatās pēc parku zonas, realitātē tā ir vienkāršs apbūves rajons ar lielāku daudzumu koku nekā pilsētas centrā, bet parkam tur pat nekā līdzīga nav. Tad sapratām, ka īstais pilsētas parks atrodas pie Klaida vārdā sauktās upes (vēl paspējam noiet par citu zaļo zonu - Glāsgovas nekropoli, bet tajā neapsveram domu paviesoties). Šis parks teritorijas ziņā gan ir plašs, bet lielākoties to raksturo tieši izmērs, nevis kaut kas apskates vērts. Un tur nav soliņu, vai pareizāk, to ir tik maz, ka pāris reizes zaudējām sacensību par vietu uz soliņa ar vietējiem iedzīvotājiem, bet beigās vienīgais brīvais soliņš, ko atradām, atradās pretī kaut kam tādam, ko mēs sākotnēji novērtējām kā smirdīgu rūpnīcu, bet tad deguni mums pavēstīja, ka nē - situācija bija daudz labāka, tas bija viskija destilētava. Tad jau varēja kādu brīdi tur patiešām pasēdēt.


Turpat netālu no parka uzgājām lielisku vegānu kafejnīcu, kur ieēdu līdz šim pārliecinošāko viltus gaļas burgeri, kādu man ir gadījies nobaudīt. Un, tā kā veikals bija apvienots ar vinila bodi, tiku arī pie jaunas plates - "Sparks" un vietējo Glāsgovas zēnu "Franz Ferdinand" kopīgā ieraksta "FFS". Pēc ēšanas devāmies ar sabiedrisko atpakaļ pēc auto un tad jau uz mūsu rezervēto dzīvokli. Te bija mazliet sarežģītāka sistēma ar tikšanu dzīvoklī iekšā un arī auto novietošanu. Proti, dzīvokļa atslēga bija atstāta kastītē pilnīgi citā adresē, mašīnas novietošanai vietu atradām vēl citā ielā, bet beigās viss saslēdzās kopā. Vieta, kur bijām apmetušies, bija gana jauka - jaunbūvē upes krastā, protams, pastāvīgai dzīvošanai tāds dzīvoklītis būtu nomācošs šaurības dēļ, bet vienai nakti bija gluži labs.

Tad pienāca mūsu pēdējais rīts Skotijā. Es to izmantoju savam pēdējam skrējienam, kurā sev biju uzstādījis ļoti konkrētu mērķi - aizskriet līdz stadionam. Varianti, protams, bija divi - Rangers vai Celtic, taču atbilstoši kartei līdz Celtic stadionam bija pārāk tālu, kamēr Rangers mājas atradās tieši optimālā attālumā, lai tās iekļautu 10 kilometru skrējienā. Pie stadiona bija izlikts liels daudzums piemiņas atribūtikas, jo pirms pāris dienām bija nomiris bijušais Rangers (un Nīderlandes izlases) futbolists Fernando Riksens. Žēl, protams, ka man nesanāca Ibrox stadionā aiziet uz kādu futbola spēli, bet vismaz pašu stadionu redzējis esmu. Vajadzētu jau kādreiz mēģināt realizēt braucienu uz Skotiju ar uzdevumu aiziet uz Old Firm derbiju - Rangers pret Celtic, kas noteikti viens no leģendārākajiem dueļiem Eiropas futbolā. Tā jau šaubu nav, ka uz Skotiju vēlreiz būs jābrauc, jo tur ir vēl ļoti daudz tāda, ko šajā reizē mums nesanāca apskatīt. Pēc mana skrējiena paēdām dzīvoklī brokastis un tad kāpām auto, lai brauktu Edinburgas virzienā, jo mums bija vēl atlicis viens plāna punkts pirms mašīnas nodošanas lidostā.


Jau turpceļā, kad bijām Edinburgā, mums bija doma, ka vajadzētu apmeklēt pilsētas zoodārzu, taču pārdomu rezultātā izlēmām, ka atceļā apstākļi būs piemērotāki - lidojums uz Rīgu bija vēlā pēcpusdienā un šķita, ka zoodārzs varētu būt nepieciešamā laika ziņā pietiekami prognozējams veids, kā pavadīt pēdējās stundas pirms došanās mājās. Arī tā novietojums izrādījās mums labvēlīgs - tas atrodas ārpus Edinburgas centra virzienā uz Glāsgovu un arī lidostu. Dažas jūdzes garām lidostai gan nācās pabraukt tā virzienā, bet tas bija optimālākais variants, uz ko varējām cerēt.

Protams, jārēķinās ar to, ka tas nav pats lētākais prieks, kādu var iedomāties - biļetes cena vienam pieaugušajam ir ap divdesmit mārciņām, bet bērnam biļete vajadzīga jau no trīs gadu vecuma (tiesa, vismaz sākotnēji ne par pilnu cenu), un pat par auto stāvvietu ir jāmaksā atsevišķi. Taču zoodārzi noteikti ir viens no tiem apskates objektiem, kur tev nerodas ne mazākie jautājumi par tēmu "kam tā nauda aiziet". Uzturēšanas izmaksas tur varētu būt diezgan kosmiskas.

Katrā zoodārza apmeklējumā ir tā, ka tu redzi daudz dzīvniekus, bet spilgtākie iespaidi ir daži. Tad te būs tas, ar ko mums paliks atmiņā Edinburgas zoodārzs. Pirmkārt, tā ir pingvīnu parāde. Dīvainā kārtā, šķiet, ka tā ir populāra prakse itin daudzos zoodārzos, kur ir sastopami pingvīni lielos daudzumos, ka reizi dienā viņi tiek izvesti pastaigā. Pingvīnu skaits, kas piedalās parādē, katru dienu ir cits, jo pingvīni pasākumā piedalās uz brīvprātības principie. Reizēm gadās, ka kāds mēģina arī aizlaisties, kas gan, ievērojot pingvīnu lidotprasmi un ierobežoto veiklību uz sauszemes, iespējams būtu tikai multfilmās. Skatīties uz šo pasākumu gan ir interesanti arī tad, ja tu zini, ka Kovaļskim un kompānijai izlaušanās neizdosies. Arī ārpus pastaigas pingvīni bija droši vien interesantākie zoodārza iemītnieki - viņu tur ir daudz, viņi ir dažādu veidu (ieskaitot imperatorpingvīnus).



Nākamais saistošais elements bija tīģera pusdienas. Šobrīd Edinburgas zoodārzā mīt tikai viena tīģeru meitene, bet mēs ļoti veiksmīgs uztrāpījām uz viņas pusdienām, kuras, kā izrādījās, bija pirmā publiskā ēdienreize vairāku nedēļu laikā (un kopēja esot jau tāpat dažas stunds pavadījusi, pievilinot tīģeri uz gardo maltīti, bet mēs perfekti nācām garām ēdienreizes sākumā). Kas attiecas uz tīģera mītni, tā ir kolosāli plaša un ar teorētisku iespēju, ka tīģeris varētu iet virs apmeklētāju galvām (zonai pa vidu ir stiklots gājēju tunelis), taču reāli jau burtiski dažas minūtes pēc pusdienu beigām mēs redzējām, ka jaukundze bija iekārtojusies uz diendusu un nekādas izklaides vairs sarūpēt negrasījās.

Vēl mēs redzējām koalas, par kurām dzirdējām stāstījumu, ka Edinburgas zoodārza koalu ciltsmāte esot ar nereāli pretīgu raksturu, toties esot laba māte. Vēl patika tas, ka vairākas dzīvnieku zonas vispār nekādi nebija nodalītas no apmeklētāju zonām, piemēram valabijus gandrīz vai varētu apčamdīt. Nosacīti redzējām lielo pandu, bet nudien nosacīti - panda arī gulēja diendusu, turklāt vēl aiz labi atspīdoša stikla, līdz ar to reālāk būtu teikt, ka mēs to nojautām, nevis redzējām.

Ar zoodārza apmeklējumu mūsu Skotijas ceļojums principā bija cauri. Auto nomas kantoris atradās desmit minūšu brauciena attālumā, un tad vairs atlika tikai pāris stundu pasēdēšana, gaidot lidmašīnu, lidojums un mājas. Kārtējo reizi - Paldies Raitim, kurš mūs atbrauca sagaidīt visai dramatiski lietainā Rīgas vakarā! Tā bija noslēdzies mūsu otrais šī gada brauciens uz britu salām, kas bija ļāvis mazliet plašāk iepazīt Lielbritāniju ārpus pāris iepriekš redzētajām lielpilsētām.