Kazhes pierakstu burtnīca

Nākamais rīts Invernesā sākas ar vidēji dramatisku un ne pārāk patīkamu atklāsmi, kur gan pats biju galvenais vaininieks. Šajā ceļojumā biju saskāries ar vienu izteikti kaitinošu problēmu naktsmāju rezervēšanā. Proti, tā kā Airbnb ārpus lielākajām pilsētām (un Invernesa nav ļoti liela) Skotijā nav sevišķi izplatīts, nācās palikt viesnīcās un parastajos B&B, ko rezervē caur Booking.com. Un Booking'ā, ja tu norādi, ka vēlies istabu 3 cilvēkiem, no kuriem viens ir divgadnieks (vai kaut vai zīdainis), tev standartā piedāvās trīsvietīgu numuru, kuru jau pēc noklusējuma nav sevišķi daudz, turklāt arī to cena ir izteikti dārgāka kā divvietīgajam. Un tu lieliski zini, ka tavs divgadnieks savu atsevišķo gultu neizmantos. Itin daudzviet turklāt trīsvietīgu numuru nav nemaz, un tev vienkārši nebūs variantu, kur nakšņot. Ko šādā situācijā dara "latvietis praktiskais"? Rezervējot istabiņu, viņš bērnu vienkārši nenorāda. Kamēr tev ir darīšana ar lielākām viesnīcām, nevienu tas īsti arī neinteresē - gan jau, ka viņu numuros itin bieži apmetas arī pieaugušie daudz lielākā skaitā kā norādīts un tāds viens divgadnieks neko nemaina. Bet ja tu izmanto Bed&Breakfast, situācija ir gluži citāda. Tikai es par to nebiju iedomājies. Un, kad mēs vācāmies ārā no šīs nakts B&B, vīrs, kuram tas piederēja teica, ka ar šādu taktiku Skotijā ir jāuzmanās, ka tu nepaziņo par bērnu. Viņš pats vēl nekas, bet citur varot sanākt sūdi. Atvainojos viņam, paskaidroju situāciju, bet nešķita, ka viņam būtu ticība, ka mums ir kāda cita motivācija, kā tikai viņu apkāst.

Un tad es sapratu, ka nākamajai naktij mums arī ir rezervēts B&B, norādot, ka esam divi cilvēki. Ko es tagad varēju darīt? Nosūtīju atvainošanās pilnu epastu, izskaidrojot to, ka esmu nepareizi rezervējis un ka ceru, ka tā nav pārmērīgi liela problēma. Rēķinājos, ka atbildē saņemšu, ka man būs par bērnu jāpiemaksā vai kaut ko tamlīdzīgu. Bet nē - atbilde bija mazliet niknāka: "Tātad jūs domājat, ka varat maksāt par diviem cilvēkiem, bet ierasties trijatā? Nekā nebūs! Ja jūs šādi parādīsieties pie mūsu durvīm, mēs jūs vienkārši izsviedīsim ārā!" Ok. Ko lai saka - labi, ka vismaz uzrakstīju viņiem epastu, nevis reāli tur ieradāmies. Un patiesībā nebija tik ļauni - epasta nobeigumā bija teikts, ka viņi nāks mums pretī un ja 2 stundu laikā mēs atcelsim rezervāciju, viņi naudu no mums neņems. To mēs, protams, arī izdarījām (godīgi sakot, gan tā arī nepārliecinājos, paņēma viņi no manis naudu vai nē, neko jau vairs ietekmēt nevarēju). Un vairs šādus izgājienus ar bērna nenorādīšanu nemēģinājām. Kā jau teicu - paši vainīgi, bet teikt, ka skoti būtu ļoti draudzīgi un pretimnākoši arī nevar (tas gan vispār bija novērojums visa ceļojuma laikā, ka skoti nav dāsnākā un draudzīgākā nācija pasaulē). Un tāpat nevar teikt, ka mums bija labs noskaņojums dažas tuvākās stundas. Labi, ka visai ātri izdodas atrast sakarīgu (un legālu variantu), kur pavadīt nākamo nakti.

Patiesībā lielākā daļa šīs drāmas risinājās, mums jau esot prom no Invernesas (jo epastu sarakste jau nav zibenīga), galvenokārt - kamēr apmeklējām St. Mary's Well. Ja nosaukums tev liek domāt, ka ir darīšana ar aku (tā arī es būtu domājis), patiesībā tā gluži nav. "Clootie wells" (man nav ne mazākās nojautas, vai to jebkādā veidā var latviskot) ir īpatnējas svētvietas Skotijā, kurās ir pieņemts, ka tu koku/krūmu zaros iesien kādu drēbes gabalu, domājot par kādu cilvēku, kuram tu vēlies izveseļošanos (iespējams, arī kādi citi laba vēlējumi ir paredzēti, bet veselība šķiet pirmā prioritāte), un kad vējš un lietus būs šo drēbes skrandu sadalījuši reizinātājos, cilvēks atlabs. Vai kaut kā tamlīdzīgi, neesmu drošs, ka ir ļoti svarīgi saprast, kā tieši šī maģija strādā. Kā tiek uzsvērts informācijas stendā pie St.Mary's Well, šī būs tā reize, kad sintētiska apģērba gabala atstāšana nebūs labākais risinājums, jo tas galīgi nesadalās. Raugoties no praktiskās puses, arī varu saprast stenda uzstādītāju domu - kam viņiem vajag tādu ilgtermiņa meža piemēslojumu kā sintētikas skrandas? Turklāt lupatiņu tur patiešām ir ļoti daudz, arī ar visu ātro sadalīšanās laiku man kā stipri ciniskam cilvēkam šī svētvieta mazliet atgādina bomžu midzeni. Bet - vismaz tas ir kaut kas jauns un neredzēts, kas arī ir labi. Neko ilgi tur gan neuzkavējamies (jo nekā ilgas apskates vērta tur arī nav).


Blakus Invernesai atrodas vēl kāda cita zīmīga vieta, kura ir ļoti nozīmīga Skotijas vēsturē un, pateicoties šī apraksta gaitā jau vairākkārt piesauktajam seriālam, Outlander, arī Marina to vēlējās apmeklēt. Runa ir par vietu, kur risinājās "The Battle of Culloden". Tā noslēdza skotu aktīvos mēģinājumus atgūt savu neatkarību (līdz tam laikam, kad viņi piesmēja savu tieksmi pēc brīvības, nobalsojot pirms dažiem gadiem referendumā, ka viņu lielākā vēlme ir mūžīgi atrasties Lielbritānijas sastāvā) un bija arī līdz šim laikam pēdējā atklātā kauja, kas norisinājusies britu salās. Skoti tajā piedzīvoja skarbu sakāvi, stundas laikā ievainoti vai krituši bija 1500-2000 jakobītu karavīri, kamēr britu pusē šis skaitlis bija ap 300. Mūsdienās kaujas lauka vietā ir ierīkots interaktīvs muzejs un ir iespējams apskatīt arī pašu lauku, kurā risinājās asiņainais slaktiņš. Tā kā Estere bija paspējusi iemigt līdz tam brīdim, kad mēs sasniedzām šo vietu, izlēmām, ka vispirms uz muzeju dosies Marina, un tad mēs izlemsim, vai arī man ir vērts to apskatīt (ne pirmo reizi ceļojuma laikā likām lietā šo stratēģiju). Kā izrādījās - nebija vērts. Muzeja cena īsti neatbilstot tā saturam un, kas ir pats būtiskākais - kaujas lauku var apskatīt bez jebkādas biļešu iegādes, vienkārši ejot muzejam garām pa vārtiņiem. Tā kā man īpašas intereses par to, ko varētu uzzināt muzejā nebija, tad tā arī izdarīju. Nojaušu, ka manu iespaidu par šo vietu ietekmēja tas, ka manas priekšzināšanas par Culloden galīgi nebija emocionālas, līdz ar to varu teikt - ir interesanti, kā tur ir izvietoti karogi, atzīmējot armiju novietojumu. Smuka zālīte un skumja vēsture komplektā ar pārdomām, kā tas sanāca, ka tik ļoti savu brīvību mīlošie skoti no tās varēja brīvprātīgi atteikties. Proti, nekad iepriekš es tā īsti nebiju aizdomājies par to, cik daudz asiņu viņi bija savulaik izlējuši, nevēlēdamies būt britu impērijā un ka "leave / stay" jautājumā viņiem droši vien neviena atbilde nebija laba, raugoties no mūsdienu pasaules reālijām.



Abās vietās (clootie well un Kalodenas kaujas piemiņas vietā) mums nemaz nevajadzēja nonākt, ja mēs būtu uzreiz pareizi uzsākuši ceļu no Invernesas uz Fortviljamu (nākamo paredzēto nakšņošanas vietu) pareizā veidā. Proti, kā izrādās, Google navigācija mūs spītīgi mēģina uz Fortviljamu vest pa Lohnesa ezera Austrumu krastu, kamēr vairums interesantāko vietu ir Rietumu krastā, turklāt atbilstoši kartei tajā arī ir labāks un ātrāk braucams ceļš, kamēr navigācija mums atkal un atkal apgalvoja, ka būs jāgriež riņķi, jo mēs tur cauri netiksim. Kāpēc - tā arī nesapratām, jo dienas gaitā (caur visādām pieturvietām braucot) mēs tā arī nesastapsim nekādus nepārvaramus šķēršļus, kas liktu atzīt, ka mūsu ceļa izvēle būtu bijusi nepareiza. Kārtējo reizi tikai pārliecinājāmies, ka auto navigācija un modernās tehnoloģijas, protams, ir ļoti laba lieta, bet ir vērts domāt un sekot līdzi arī pašiem.

Mūsu plāns bija iziet kādu taku Glen Affric dabas parkā, kas atrodas netālu no Lohnesa. Par pašu ezeru runājot, jāsaka, tas izskatās diezgan "jūrīgs" (kas gan ezeriem Skotijā vispār ir raksturīgi) un gleznains, kā to varētu gaidīt. Ezera forma ir Skotijai raksturīga - tas ir ļoti garš un tievs, uz aci kartē izskatās, ka garumā tas ir 40 kilometri, bet platumā nekur nepārsniedz divu kilometru atzīmi. Nevienu briesmoni neredzējām, bet ar to kaut kā bijām jau rēķinājušies. Ezera krasts ir visai stāvs un triviālus variantus, kā tajā nopeldēties,'' neredzējām. Lai tiktu uz Glen Affric, pirms Urquhart pils griezāmies pa labi "iekšzemē" (ja tā var nosaukt nogriešanos nost no ezera). Ar apdzīvotām vietām šajā galā ir pašvaki (līdz ar to - arī ēstuvju nav), un vienīgā ievērības cienīgā vieta piestāšanai ir Lohnesa ezera TIC, bet pie tā izvēlējāmies neapstāties. Paskaidrošu, kāpēc.



Man šķiet, ka es esmu diezgan iecietīgs, kas attiecas uz tūristiskām vietām. Es saprotu cilvēku vēlmi nopelnīt, ja ir šāda iespēja, un es netiecos vienmēr apmeklēt tikai tādas vietas, kur neviens tūrists nekad nav spēris savu kāju, jo tas bieži noved pie tā, ka, runājot vietējās analoģijās, Rīgā tu apskati tikai Ķengaragu un Mūkupurvu, jo tur ofic nav nekā pārāk tūristiska. Taču visam ir arī kaut kādas robežas, un viena no šīm robežām ir Lohness. Ar populāriem tūrisma objektiem ir tā, ka lielākoties tie ir izcilas vietas, kuras tiek izmantotas komerciāliem mērķiem, bet gadās arī tādi tūrisma objekti, kas ir komerciālas blēņas, kas tiek izmantotas naudas smelšanai. Un, ar visu manu mīlestību pret visādām muļķīgām leģendām, stāsts par Lohnesa briesmoni man nešķiet tā vērts, lai par to maksātu jebkādu naudu. Nav šaubu, ka ezers ir izteiksmīgs, bet tas ne ar ko īpaši neatšķiras no daudziem citiem Skotijas "lohiem", bet Lohnesa infocentrs jau pa gabalu izskatījās pēc standarta tūristu lamatām un atļāvāmies to ignorēt, lai arī tur bija vienīgā tuvējās apkārtnes kafejnīca. Iespējams, mēs nebūtu bijuši tik kategoriski, ja visas atsauksmes par šo kafejnīcu nebūtu no kategorijas "sūds pēdējais".

Ar noskatīto Glen Affric maršrutu arī mums izgāja salīdzinoši interesanti. Iebraucām nelielā meža placītī, kur paredzēts atstāt mašīnas, lai noskaidrotu, ka par stāvvietu ir jāmaksā. Mēs jau arī labprāt samaksātu, bet stāvvietas aparāts prasīja monētas, un mums monētu nebija nemaz. Paļauties uz to, ka arī šādā nekurienē pārdesmit minūšu laikā neuzpeldēs kādi policistiem līdzīgi vīri galīgi nevarējām - britu salas ir izslavētas ar to, ka tās algo milzīgu daudzumu parkošanās sodu iekasētāju, līdz ar to jau šķita, ka nekādas pastaigas mums nebūs. Taču tad stāvvietā iebrauca vēl viens auto. Aizgāju aprunāties ar pusmūža britu pāri, kas tajā bija atbraucis, lai noskaidrotu, ka arī viņiem ar monētām bija pašvaki, taču izrādījās, ka vienu mārciņu viņi mums iedot varēja, jo mūsu problēma viņiem bija skaidra un saprotama (milzīgs Paldies viņiem par to!). Tā mums deva tiesības takā uzturēties ierobežotu laiku - manuprāt, vienu stundu, kas nebija daudz, bet labāk nekā nekas. Šajā takā galvenais apskates objekts bija Dog Falls ūdenskritums, kuram mēs gandrīz būtu pagājuši garām, ja nebūtu vēl vienu reizi sastapuši to pašu pāri, kuri bija aizsteigušies mums priekšā un jau ūdenskritumu atraduši (norāžu kvalitāte tur nebija pati lielākā), toties vismaz mēs varējām ar iegūtajām zināšanām līdzēt francūžu pārītim, kuri, savukārt, gāja aiz mums. Un ūdenskritums nudien bija apskatīšanas vērts - kārtīgi mutuļojošas putas, tieši tāds, kā jāizskatās kārtīgam ūdenskritumam! Vēl taka mūs uzveda gabaliņu augšā kalnā un pēc tam atpakaļ lejā. Gluži precīzi mums atvēlētajā laikā neiekļāvāmies, bet vairāk kā 15 minūtes nenokavējām, kas šķita visai pieklājīgi.


Izstaigājušies, kāpām atkal auto un atgriezāmies pie Lohnesa. Es biju ierosinājis, ka mēs varētu apskatīt jau piesaukto Urquhart pili, bet Marina apgalvoja, ka tā nebūs saistošāka par Danotaru un ka mums tāpat vēl gana tāls ceļš braucams. Vispār jau viņai bija taisnība. Par spīti Googles sašutumam par mūsu izvēlēto ceļu, vēl līdz tumsai bijām ieradušies Fortviljamā, kuru tā īsti mēs neapskatījām ne vakarā, ne no rīta, bet vienlaikus gana spilgtus iespaidus tur tāpat ieguvām.

Fortviljama pati par sevi nav nekāda izcilā pilsēta. Desmit tūkstoši iedzīvotāju, nekādu super satriecošu apskates objektu un tomēr tā ir visai populārs ceļotāju galamērķis. Iemesli tam ir divi - pirmkārt, Ben Nevis un otrkārt The Jacobite. Par to, kas ir viens un otrs - tālāk tekstā. Mūsu apmešanās vieta arī nebija pašā pilsētas centrā, bet aizdomīgā vietā pie dzelzceļa. Pareizāk, tā nebija tieši tālu no pilsētas centra, bet otrpus sliedēm, līdz ar to slikti pieejama. Istaba bija diezgan sakarīga un normālā cenā. Un, kā vēlāk mums bija lemts uzzināt - ar skatu. Taču Estere sāka sūdzēties par kaut ko tādu, ko varētu sagaidīt no divgadnieces - ka mums nav līmes. Vajadzēja kaut ko līmēt vienā no viņas žurnāliem, bet nebija ar ko. Sākumā centāmies ignorēt, bet tad padevāmies. Rezultātā tikām pie visai interesantas vakarīgas pastaigas - pa nekurieni gar un pāri dzelzceļa sliedēm, izmantojot stipri apšaubāma paskata gājēju tiltu, tad pa taciņu gar aitām, līdz nonācām pie Lidl vai kaut kā tamlīdzīga. Interesanti bija tas, ka lai arī taka, pa kuru gājām, neizskatījās sevišķi kopta un arī ne populāra, tā toties bija apgaismota. Un bija novērojums, ka Fortviljamā visas mājas izskatās pēc viesnīcām - iespējams, ka tur vispār nav reālu iedzīvotāju un ir tikai vieni vienīgi tūristi. Labā ziņa - līmes zīmuli mēs dabūjām, Estere varēja būt laimīga. Gan jau nopirkām kaut ko arī pašu vajadzībām, un tad nu pavadījām vakaru istabiņā.


Nākamo rītu sāku ar skrējienu. Tas, jāatzīst, sanāca diezgan improvizēts un līdz ar to ļoti interesants. Vispirms apskatīju Inverlochy pilsdrupas. Cik saprotu, šī pils drupās ir jau ilgus gadsimtus (vismaz kopš 17.gadsimta beigām), bet ievērības cienīga tā esot ar to, ka šī pils nav nekad īsti bijusi pārbūvēta kopš savas sākotnējās uzcelšanas 13.gadsimtā. Pils šobrīd ir tūrisma objekts, kas ir apskatāms bezmaksas un manā gadījumā - ļoti lielā tempā, proti, es tai izskrēju cauri, ātri apskatīju informatīvās plāksnes un tās nobildēju, un tad skrēju tālāk. Interesantāks sanāca skrējiena turpinājums - biju sev uzstādījis kā mērķi aizskriet līdz tuvākajam miestam, kas saucas Torlundy, bet tur es ieraudzīju norādi uz dabas parka auto stāvvietu, līdz ar to izdomāju, ka vajadzētu kaut vai apskatīties, ko te var apskatīties. Un tad, savukārt, izdomāju, ka vajadzētu vismaz mazliet paskriet pret kalnu - lai būtu labāks skats. Nekur super augstu es, protams, netiku, jo tas gan fiziski nebija super viegli, gan arī zināju, ka man ir jāatgriežas pie sievas un meitas (vispār es biju domājis šajā reizē skriet 10 kilometrus, bet reāli sanāca 15), līdz ar to tieši kalna posmā kāpums sanāca aptuveni 160 metru (kopējais kāpums visā skrējienā - 275m), bet vismaz biju ticis gana augstu, lai redzētu kaut ko no Ben Nevis (Skotijas augstākās virsotnes) tā sauktās Ziemeļu sejas. Tā kā bija skaidrs, ka ar pusslimu Esteri nekādus baigos kāpienus kalnā mēs nerealizēsim, arī šādai pieredzei nebija ne vainas. Atceļš (lejup), protams, bija daudz vieglāks, tad vēl tik vien kā visu to distanci veikt atpakaļ, un biju jau pie dzelzceļa sliedēm. Un te mani sagaidīja pārsteigums - aizdomīgi balti dūmi. Jau rezervējot mūsu istabiņu, biju noskaidrojis, ka māja atrodas netālu no slavenā "Harija Potera vilciena" - ir tāds tvaika vilciens, saukts par The Jacobite, kurš brauc šajā reģionā un kurš ir redzams arī filmās par Hariju Poteru (protams, ka tas neuzsāk ceļu no mistiska perona Londonā). Un izrādījās - tas nebija melots. Kā varēja saprast, šis vilciens nakšņoja pārsimts metru attālumā no mums. Man gan īsti neizdevās ieraudzīt pašu vilcienu, tikai dūmus, bet bija skaidrs - tas tur ir!




Atgriezies no skrējiena, priecīgs pavēstīju Marinai, ka esmu jau redzējis Jacobite vilciena dūmus un gandrīz arī pašu vilcienu. Spriedām, ka vajadzēs pasteigties, lai vismaz redzētu tā atiešanu no Fort William stacijas, kas atradās pāris kilometru attālumā. Mierīgi ēdām brokastis, kad pēkšņi izdzirdējām aizdomīgas skaņas tepat aiz loga. Un patiesi - izrādījās, ka tieši gar mūsu mājas logiem šobrīd vilciens veica manevrus. Patiesībā tik smukus dūmus no šī vilciena mēs nemaz vēlāk arī neredzējām. Marina un Estere uz vilcienu skatījās pa logu, bet es paķēru fotoaparātu un devos to vērot pie sētas. Skats bija patiešām labs. Ātri beidzām broastis un devāmies uz Fortviljamas dzelzceļa staciju.

Iepriekš jau Internetā biju noskaidrojis, ka biļetes uz Jacobite tuvākajām nedēļām bija izpārdotas, bet kaut kādas tirgojot arī no rīta stacijā. Tā kā biļetes jāpērk uz perona un skaidrā naudā, tad ātri uzmeklēju bankomātu (ja nu kas - brauciens ar Jacobite nav gluži lēts - šobrīd pieagušajam biļete maksā 43 mārciņas, bet bērnam 22 mārciņas, turklāt bērna biļete vajadzīga arī zīdainim). Pieskrējām pie vilciena, kura atiešana bija gaidāma jau diezgan drīz, lai noskaidrotu, ka nē - šodienai biļetes dabūt nevarēs vis, taču uz rītdienu gan varot nopirkt. Mums gan tas nederēja, jo laika mūsu rīcībā bija tik, cik tā bija. Turklāt, ja tā pavisam godīgi, pārliecības, ka Esterei pietiktu pacietības visam braucienam, kurš nemaz nav īss, mums arī nebija. Līdz ar to - varbūt pat labi, ka tā. Taču, ja nav iespējas ar The Jacobite izbraukt, tad ir otrs ne mazāk svarīgs uzdevums - apskatīties, kā tas brauc pāri Glenfinnan viaduktam. Faktiski tieši viadukts ir slavenākais objekts visā maršrutā un noteikti arī viens no gleznainākajiem, un to arī visvairāk izmanto šī brauciena reklāmas materiālos. No Fortviljamas līdz viaduktam ir kāda pusstunda braukšanas, skaidrs, ka vēl kāds laiks nepieciešams, lai nokļūtu līdz skatpunktam, tālab negaidījām vilciena atiešanu no stacijas, bet uzreiz braucām.


Tiesa, jau tuvojoties vajadzīgajai vietai, sapratām, ka labi nebūs. Zināms, ka briti jau pēc noklusējuma ir diezgan ķerti uz vilcienvakti, bet ja to vēl sareizina ar vājprātīgo globālo poteromāniju, tad skaidrs, ka arī uz skatīšanos ieradīsies daudz cilvēku. Jautājums - kā viņi visi satilps stāvvietās, kuras kalnainā apvidū blakus Loch Eil (kurš kartē izskatās pēc ezera, bet patiesībā tas ir tā sauktais sea loch jeb jūras līcis) galīgi nav lielos daudzumos. Protams, ka netālu no viadukta ir tūrisma informācijas centrs ar diezgan plašu maksas stāvvietu, bet tas, ka pat diezgan nelegālās vietās pa jau dažu kilometru attālumā pirms TIC visur bija noparkotas mašīnas, neko labu neliecināja. Kā jau varēja gaidīt, maksas stāvvieta bija pārpildīta un iebraukšana tajā norobežota - kā teikt "nebūs". Šādā situācijā, protams, nepieciešams plāns B. Izlēmām, ka sakarīgākais risinājums būtu tuvākajā laikā padarīt kaut ko citu, sagaidīt, kad vilciens būs aizbraucis un līdz ar viņu arī cilvēku masas, un tad doties vismaz apskatīt viaduktu. Jo patiesībā jau tieši viadukts ir izcila arhitektūras/inženierijas būve, kamēr vilciens ir komercpasākums tūristiem.

Kā jau to varētu gaidīt, Skotijā nav grūti atrast kādu pastaigu taku un arī šeit aptuveni piecu kilometru attālumā no viadukta atklājās, ka bija pieejama viena tāda pastaigu taka ar dažiem maršrutiem aptuveni stundas garumā un solītu skatu. Tur, protams, nekādu cilvēku masu nebija, un varējām mierīgi doties kalnā. Esteri iesēdinājām mugursomā un devāmies kāpt. Kāpiens nebija sevišķi grūts, bet diezgan patīkams. Un bija arī jauki domāt, ka mēs te esam pilnīgi vieni, kamēr tepat netālu vilciena vaktētāji droši vien sēž viens otram uz galvas. Augšā patiešām bija glīts skats, pa ceļam bijām arī risinājuši vienu slēpni, no kura meklēšanas gan beigās atteicāmies, jo izrādījās, ka būs jālien pāri žogam, ko ar bērnu mugursomā tik viegli neizdarīsi. Nu, neko, kāpām atkal lejā un devāmies skatīties, kas notiek tūrisma centrā.


Kā jau varēja gaidīt, stāvvieta bija pustukša, ieņēmām tajā vietu un samaksājām prasītās divas mārciņas. Izklaižu piedāvājumā te bija kāpiens paugurā, kur esot viadukta skatu punkts, gājiens līdz skulptūrai (kas veltīta, protams, skotu cīņām par brīvību) un arī vienkārša aiziešana "pa leju" līdz pašam viaduktam. Pamazām bijā nākuši pie secinājuma, ka lai arī esam nokavējuši vilcienu, kamēr viņš brauca turp, pēc pāris stundām viņam būs jābrauc atpakaļ uz Fortviljamu un tad viņš atkal šķērsos to pašu viaduktu, bet mums jau mašīna ir noparkota, līdz ar to atliek tik vien kā uzgaidīt. Šajā ziņā var teikt, ka Estere ļoti atbalstīja mūsu centienus īsināt laiku. Proti, viņa divas reizes pārtrauca mūsu mēģinājumus doties uz augšā uz skatu punktu - pirmajā reizē atklājās, ka viņai ļoti vajag uz tualeti, bet otrajā - ka viņa grib ēst. Citos apstākļos mēs droši vien būtu bijuši vairāk neapmierināti, bet šajā reizē mums patiešām bija laiks sekot Esteres iegribām un tāpat visu paspēt. Kafejnīca gan raisīja šaubas ēdiena kvalitātes ziņā (šī tomēr ir no tām vietām, kur apmeklētāji nemēdz atgriezties), bet nebija tik traki, kā varētu gaidīt. Pēc ēdiena sagaidīšanas uzkāpām paugurā, noskaidrojām, ka no turienes viadukts izskatās ļoti glīti, bet mums vajadzētu pilnīgi cita līmeņa fotoobjektīvu (nevis mūsu vienīgo funkcionējošo "zivjaci"), lai no turienes būtu vērts bildēt vilcienu. Nokāpām lejā un devāmies uz pašu viaduktu.



Izrādījās, ka ir vairāki skatupunkti, kur varētu uzņemt interesantas fotogrāfijas. Viens variants bija no lejas, otrs - no paugura tieši pie viadukta. Tā kā Estere šajā reizē bija ratos, tad izdomājām, ka atšķirīgu pieredžu uzkrāšanai varētu darīt tā, ka Marina un Estere vilciena tuvošanos vēros no lejas, bet es no augšas. Iekārtojos savā postenī, kur apkārt vēl sevišķi daudz cilvēku nebija, jo bija vēl sava pusstunda līdz vilciena nākšanai, bet bija skaidrs, ka pie vietas ir jāturās un meklēt labāku nevajadzētu. Turklāt sajūta bija tāda, ka mana ieņemtā vieta bija tāda, ka īsti neviens priekšā ielīst nevarēs. Cilvēku gan ar katru minūti kļuva arvien vairāk, jo īpaši aktīvi, protams, papildinājās ķīniešu tūristu grupas. Labi, ka viņiem piemita spēcīgs bara instinkts un jaunpienācēji lielākoties pievienojās jau priekšā esošajiem ķīniešu tūristiem, nodrošinot to, ka man tuvākajā zonā bija tikai divas vācietes, kuras tur sēdēja vēl pirms es ierados, bet daudzviet citur izskatījās tā, ka cilvēki bildēs viens otru nevis viaduktu un vilcienu. Droša pazīme tam, ka mana bāzes vieta nebija slikta, bija tāda, ka vairums garāmgājēju tieši šo vietu izvēlējās, lai nofotografētos uz viadukta fona paši, taču, tā kā vieta bija aizņemta, tad viņi devās tālāk.


Kamēr vilciens vēl nav atnācis un es sežū, to gaidīdams, vieta nelielai liriskai atkāpei. Man absolūti nav skaidra globālā poteromānija un jo īpaši - kāpēc tā joprojām nav beigusies. Mūsdienu pasaulē, kad trendi mainās vai ik dienas, fanātiska Potera apjūsmošana turpinās jau 25 gadus. Kāpēc? Ar ko šīs bērnu grāmatas būtu tik ļoti atšķirīgas no citām bērnu grāmatām, ka par tām jūsmo ne vien tā paaudzei, kurai bija paredzēts par tām jūsmot, bet arī nākamā? Bērnu grāmatas kā bērnu grāmatas. Vai filmas būtu kaut kas izcils? Nē taču. Galvenās lomas atveidotājs Daniels Redklifs galīgi nav kļuvis par pasaulē populārāko aktieri, un arī pārējie aktieri nav kļuvuši par britu kino panteona augšējo plauktu iemītniekiem, faktiski lielākā šo filmu vērtība bija tajā, ka pieaugušo tēlu lomās tur bija redzams teju viss britu aktieru zieds. Bet atkal - ne jau šo aktieru dēļ tās filmas ir populāras. Un, protams, ir zināms, ka es esmu kašķīgs nūģis.

Un te, kamēr es domāju par dzīvi un Poteru, pēkšņi uz viadukta parādījās vilciens. Es biju tik ilgstoši sēdējis un gatavojies tā nākšanai, tā vismaz man šķita, bet tāpat notizlojos - uzņemt video man neizdevās, jo pēkšņi biju sadomājis, ka fotoaparātā filmēšana notiek tāpat kā Whatsapp - turot pogu, un tā nekas nenotika. Vismaz bildes uzņemt gan izdevās. Un jāatzīst, ka vilciens arī mazliet pievīla savus fanus - dūmus tas palaida daudz par vēlu, faktiski jau pārbraucis pāri viaduktam, bet bez dūmiem skats ne tuvu nav tik iespaidīgs. Vilciens aizbrauca, devos lejā pie savām meitenēm, un tad jau atkal uz auto un - braucām tālāk. Abi atzinām, ka viadukts pats par sevi ir daudz iespaidīgāks nekā vilciens, kurš uz tā izskatās mazs un nenozīmīgs, bet tāpat, protams, prieks, ka šo ķeksīti Skotijas plānos varējām atzīmēt kā izpildītu.


Dienas galamērķis mums bija Stērlinga - pilsēta, par kuru varu teikt, ka nezināju pilnīgi neko, jo pat pilsētas futbola komanda (Stirling Albion F.C.) galīgi nav kaut kas ievērības cienīgs (pēdējās desmitgadēs tā ir stipri tālu no Skotijas Premjerlīgas), un ir zināms, ka manas zināšanas par Eiropas pilsētu eksistenci lielākoties balstās tajā - vai tur ir kāda futbola komanda ar kaut vidusmēra līmeņa panākumiem vai nav. Iemesls, kāpēc izvēlējāmies nakšņot tur, bija gaužām vienkāršs - mūsu obligātajos plānos ietilpa Doune castle apmeklējums, un Stērlinga bija tai tuvākā vieta, kur varēja atrast viesnīcu ar saprātīgu cenu. Aizbraukt līdz Stērlingai gan nebija sevišķi vienkārši - ceļš veda caur kalniem, kas radīja vienu nopietnu sarežģījumu - ik pēc dažām minūtēm gribējās apstāties, lai uzņemtu kādu fotogrāfiju. Skati bija arī gana daudzveidīgi, lai nebūtu sajūta, ka tu visu laiku bildē vienu un to pašu, turklāt šeit arī bija pietiekami labi ar vietām, kurās vispār varētu apstāties, līdz ar to šādas pieturvietas notika gana bieži. Un, tā kā brauciens pa kalniem par bez pieturvietām parasti nav sevišķi ātrs, tad Stērlingā ieradāmies jau totālā tumsā. Un devāmies meklēt mūsu viesnīcu.

Nokļūšana viesnīcā izrādījās sarežģīts uzdevums. Istaba mums bija rezervēta it kā labi novērtētā viesu namā suburbijā, taču vispirms nepareizi izvēlējāmies piebraucamo ceļu, bet tad nevarējām saprast, kura no divām mājām ir mūsu viesnīca. Uz vienas bija pareizs nosaukums, bet tas vēstīja, ka tur ir krogs, uz otras bija ne gluži pareizs nosaukums, bet ar informāciju, ka tur ir viesnīca. Vispirms aizgāju līdz krogam, bet tur nekas neliecināja par viesnīcas klātbūtni. Tad uz viesnīcu, bet tur mani sagaidīja uzraksts, ka recepcija ir pārvietota uz krogu. Atgriezos krogā, izrādījās, ka recepcija (ja to tā var saukt) ir viens atsevišķs galdiņš ar printeri kaut kur kroga dziļumā, pie kura neviens nesēž. Pēc kāda brīža tomēr parādījās čalis, nosauca man summu, kas būs jāsamaksā. Samaksāju skaidrā naudā, viņš iegrāmatoja un aizgāja meklēt piecas mārciņas, ko man izdot kā atlikumu. Tikām pār mani nāca atklāsme, ka vajadzētu pārbaudīt, vai gadījumā es jau neesmu samaksājis caur booking.com. Izrādījās - esmu gan. Noziņoju to čalim, uz ko viņš pavēstīja, ka tagad esot problēma, jo tā kā es esmu maksājis skaidrā naudā, viņš no kases man nevarot izdot naudu atpakaļ. Teica, lai es sazinos ar booking.com un noziņoju, ka jau samaksāju uz vietas, lai viņi man atskaita atpakaļ naudu. Pret to, savukārt, bija iebildumi man, jo nav tā, ka man prasītos papildu čakars ar naudas atprasīšanu no Būkinga (īpaši, zinot, ka man jau tāpat ar viņiem visādu problēmu pietiek). Tad nu šis teica, ka no rīta viņu menedžments varētu šo risināt, kas mani, protams, arī ne pārāk pārliecināja, un beigu beigās viņš veica šīs naudas atskaitīšanu man atpakaļ uz karti.

Mēs aizgājām gulēt, un ar to arī beigusies šī vēstījuma daļa.