Skotijā bez brunčiem. Pirmā daļa: Edinburga

2019-12-25

Atšķirībā no teju visiem pēdējo gadu ceļojumiem, Skotija man kā gala mērķis plānos bija jau sen. Daba, pilis, Edinburga, futbols, vēsture - šādas mirkļbirkas es lietotu, raksturojot savas iepriekšējās emocijas par šo Lielbritānijas daļu. Kā tas sanāca, ka aviobiļetes lidojumam septembrī biju nopircis jau janvāri, pat vairs neatceros, bet tas tikai vēl vairāk pastiprina apziņu, ka šis ceļojums nebija nejaušs un spontāns.


Plānošana gan, kā jau tas parasti, nenotika sevišķi savlaicīgi un tikai daži obligātie punkti sarakstā bija iekļauti ļoti savlaicīgi. Pirmkārt, Marina noteikti gribēja aizbraukt uz Invernesu, kas (cik saprotu) ir centrālā vieta super populārajā seriālā "Outlander" (vai vismaz - tā pirmajās sezonās), kamēr man bija cits ar kinematogrāfu saistīts fetišs - Doune pils, kurā uzņemta lielākā daļa no "Monty Python and the Holy Grail" piļu. Pārējo piedzinām klāt pēdējās nedēļas laikā pirms ceļojuma.

Orientējošais plāns bija veikt loku pretēji pulksteņa rādītāja virzienam (tā, kā to esot labāk darīt rogaininga distancēs), sākot un beidzot to Edinburgā (jo turp lidojām), izbraucot caur Aberdīnu un Invernesu Ziemeļos, sasniedzot Fortviljamu Rietumos, un tad atgriežoties atkal Edinburgā caur Glāsgovu. Būtu vairāk laika, noteikti vajadzētu aizbraukt uz Skajas salu, varbūt uz vēl kādu no Skotijas salām, vai arī paviesoties tālāk Ziemeļos. Variantu patiesībā ir ļoti daudz, jo Skotijā ir daudz visa kā apskates vērta un apbrīnas cienīga, bet mūsu rīcībā bija tikai nepilna nedēļa un tajā centāmies ietilpināt tik daudz, cik šķistu saprātīgi, nepadarot šo pasākumu par mocībām sev un Esterei.



Runājot par Esteri, šajā ceļojumā bijām aizņēmušies mugursomu bērna pārnēsāšanai (milzīgs Paldies Inesei un viņas ģimenei!), jo šķita, ka Skotija būtu īstā zeme, kur aiziet kādā pārgājienā tādā apvidū, kur ar ratiem iet būtu neērti, bet skaidrs, ka Estere nekādus nopietnos kilometrus pagaidām vēl staigāt nav gatava. Iepriekš jau pārliecinājāmies, ka jaunkundzei sēdēt somā ļoti patīk un ka tā nebūs bezjēdzīgi līdzi paņemta krava, tāpat arī noskaidrojās, ka mana netrenētā mugura vienā piegājienā vairāk kā divas-trīs stundas Esteri somā nest negribēs, līdz ar to ar pārmērīgi ambiciozu plānu kalšanu neaizrāvāmies.

Līdzīgi, kā tas bija ceļojumā uz Īriju, arī šoreiz saskārāmies ar visai draņķīgu izlidošanas laiku - uz Edinburgu Ryanair lidmašīna izlido 22:50, kas nozīmē ierašanos galamērķī sasodīti vēlu atbilstoši Rīgas laikam, proti, ar pamatīgu nogurumu (un arī Edinburgā jau ir pāri pusnaktijj). Vienā ziņā gan šoreiz biju no kļūdām mācījies un rezervējis naktsmītni normālā viesnīcā, nevis aizdomīgā viesu namā, kur varētu gadīties, ka pēc pusnakts neviens tevi negribēs redzēt. Tāpat lidostā, protams, paredzēts tikt pie īres auto.

Uz Rīgas lidostu mūs (nu jau var teikt - kārtējo reizi) nogādāja Raitis (pačots un uvažuha viņam par palīdzību, arī par to, ka nedēļas garumā daudzkārt apciemoja vienatnē atstāto kaķi!). Netipiskā kārtā Ryanair'am lidmašīna bija ieradusies jau stundu pirms izlidošanas laika, tālab mūs ļoti operatīvi visus sadzina tajā iekšā, lai pēc tam varētu veselu stundu bezjēdzīgi tur sēdēt, nekam nenotiekot. Beigu beigās tomēr izlidojām, un gandrīz uzreiz visi trīs arī iemigām un nogulējām lielāko daļu ceļa līdz Edinburgai, kas bija ļoti labs risinājums arī tālab, ka bija zināms, ka vēl šajā vakarā būs šādas tādas lietas jānokārto.

Edinburgas lidostā izkļūšana ārā no termināla izrādījās super ātra, tikai līdz auto nomai bija vēl savs gabaliņš pa lidostas teritoriju jānoiet. Kas attiecas uz auto īri, Skotijā daži ne pārāk iepriecinoši pārsteigumi bija. Pirmkārt, Thrifty (kuru pakalpojumus izmantojām arī Īrijā) šeit nepiedāvāja variantu ar nulles pašrisku, proti, arī iemaksājot papildu naudu, lai it kā nesatrauktos par potenciāli nodarāmo kaitējumu mašīnai, tev joprojām palika potenciāla atbildība 250 mārciņu apmērā. Otrkārt, kādas 40 mārciņas no mums paņēma kā papildu maksu par to, ka mašīnu saņēmām pēc vienpadsmitiem vakarā, kad auto noma beidz darba laiku. Esmu itin pārliecināts, ka reāli katru vakaru visi auto nomas kantori šajā lidostā strādā ilgāk, nekā vēsta viņu oficiālais darba laiks, jo šajā laikā ierodas itin liels klientu procents, bet tas jau neliedz par to katram pieprasīt maksāt atsevišķi. Tāpat mums mēģināja par papildu naudu piedāvāt GPS izmantošanu, lai gan reāli šī sistēma bija iebūvēta mums izsniedzamajā mašīnā un bija pieejama neatkarīgi no tā, maksājam mēs par to vai nē. Un tad vēl izrādījās, ka kantorī šajā brīdī bija pieejama izvēle no precīzi viena bērnu autokrēsliņa un (kas šķiet īpaši jauki), gadījumā, ja tāda nebūtu neviena, tā būtu mūsu problēma. Ļoti laba sistēma, lai neteiktu vairāk!

Par saņemto mašīnu gan sūdzēties pamata nebūtu - itin glīts pirmās sērijas BMW ar dīzeļa dzinēju (proti, mazu patēriņu) un automātisko kārbu (to gan biju izvēlējies apzināti). Iekāpām auto, un burtiski piecas minūtes vēlāk bijām pie mums vajadzīgās viesnīcas durvīm, jo šajā reizē apzināti bija noskatīta naktsmītne iespējami tuvāk lidostai. Ne uzreiz gan sapratām, kā pareizi viesnīcai piebraukt tuvāk klāt un kur likt auto, bet šie jautājumi nokārtojās gana sekmīgi un itin drīz jau bijām istabiņā, zem segas un iemiguši.

Pirmo ceļojuma dienu bija paredzēts pavadīt Edinburgā, bet veselais saprāts teica, ka lielākās pilsētās labāk ar mašīnu iekšā nebāzties, tāpēc izmantojām iespēju novērtēt, kā šajā pilsētā ir ar "Park and ride" sistēmu. Secinājums - šajā ziņā viss ir lieliski sakārtots, galīgi ne Rīgas stilā. Apkārt Edinburgai ir diezgan daudz lielo auto stāvvietu, no kurām var ērti ar sabiedrisko transportu aizbraukt uz pilsētu. Vienīgais, kas mazliet apbēdināja, ka autobuss no mūsu izvēlētās Park and Ride uz centru gāja sasodīti ilgi - pieturas tam bija ik pēc pārsimts metriem. Toties apmaksas sistēma šķiet pilnīgi adekvāta - par četrām mārciņām no cilvēka tu tiec pie dienas biļetes, kas atļauj izmantot visus sabiedriskā transporta veidus, plus mašīna ir noparkota.


Tā kā mūsu plānos Edinburgā bija arī neliels kāpiens kalnā (par to - dažas rindkopas vēlāk), izlēmām, ka šoreiz rati lai paliek mašīnā, uz pilsētu dosimies ar mugursomu. Sākotnēji nekādas skaidrības par to, ar ko tieši Edinburga ir slavena, mums nebija, tāpēc pārvietojāmies vairāk vai mazāk uz dullo, līdz ceļš mūs aizveda kalnā uz pili. Paviesoties Edinburgā un neieraudzīt pili ir diezgan grūti, jo tā ir liela, izteiksmīga un kalnā, uzbūvēta uz izbijuša vulkāna klints. Nepaviesoties pašā pilī gan ir ļoti viegli, jo tajā bieži ir dramatiski lielas rindas pēc biļetēm. Mūsu viesošanās laikā gan izrādījās, ka rinda nav ne tuvu tik traka, lai mēs nebūtu spējīgi to izstāvēt un, tā kā Edinburgā gluži regulāri būt mums negadās, izmantojām vien šo iespēju - apmeklēt pili, kurai bijusi centrāla nozīme Skotijas valstiskuma laikos (un arī pēc tam).


Pirmā lielā vērtība pils apmeklējumam ir satriecošie skati uz pilsētu, kas paveras no tās. Taču, protams, tas nav vienīgais, ko tur ir vērts redzēt. Pils teritorijā ir apskatāmi divi cietumi - kara un parastais, vienā no tiem ieslodzītie turēti vēl 2. Pasaules kara laikā, taču uzsvars, protams, ir uz senākiem laikiem. Kara cietumā, kā izrādās, ieslodzītie gulēja šūpuļtīklos droši vien gan žurku dēļ, gan tālab, ka zemākā līmenī higiēnas līmenis bija dramatiski slikts, lai gan arī šūpuļtīkli droši vien nebija tie tīrākie un smaržīgākie. Tikām parastajā cietumā jau 19. gadsimtā ieviesta tualete ar kanalizāciju - tas šķiet visnotaļ cienījami. Apskatījām šādus tādus valdnieku apartamentus (kas nu ir atvērts publikai), bet netikām apskatīties kroņa dārglietas, jo uz tām bija rinda, kurā desmit minūtes nostāvējuši nonācām pie šiltītes "no šejienes rindā jāstāv pus stunda". Tas šķita pārliecinoši par daudz, it īpaši ja ņem vērā, ka mūsu interese par šīm dārglietām tāpat nebija no augstākajām. Neskatoties uz cilvēku daudzumiem, par šo pili noteikti varu teikt, ka to ir vērts apmeklēt, ja gadās paviesoties Edinburgā.



Vienā kalnā (uz pili) uzkāpuši, izlēmām, ka būtu tā kā laiks uzkāpt vēl vienā. Tiesa, bija pamatotas aizdomas ka Arthur's seat jeb Artūra Krēsla kalns nebūs vieta, kur varētu tikt pie pusdienām, līdz ar to vispirms ieturējām maltīti kādā sānielā nost no galvenās Edinburgas gājēju plūsmas (jo visām ēstuvēm lielajā ielā vērtējums Foursquare bija tādā līmenī, ka pat neapsvērām domu mēģināt tur savu laimi), un tad nu devāmies dabā, ja tā var teikt. Tātad, Artūra Krēsla kalns ir augstākā virsotne Edinburgā, sena vulkāna virstone. Patiesībā arī Edinburgas pils atrodas uz vienas no šī vulkāna virsotnēm, bet Krēsls ir izteikti augstāks (tā relatīvais augstums ir 174 metri, kas, protams, nav nekas dižs, bet Latvijā lielākais relatīvais augstums ir Dzierkaļu kalnam - 89.2 metri, proti, knapi puse no Krēsla). Jāatzīst gan, ka nekāds grūtais kāpiens arī ar bērnu mugursomā tur nav. Ir variants laikam teju vai pa auto ceļu tikt lielāko daļu maršruta līdz augšai, gluži tik slinku variantu mēs neizvēlējāmies, bet tāpat piekust nesanāca.


Vienīgais, kas mazliet sagādāja stresu, bija vējainuma līmenis, kas jau pusceļā bija itin augsts, un Estere galīgi nav vēja cienītāja. Tomēr viņai izcili izdevās noslēpties savā spilvenā un nogulēt gandrīz visu ceļu augšup-lejup. Kalna pakājē apskates vērts ir arī sena klostera (vai vienkārši baznīcas?) drupas, kas arī nāk komplektā ar labu skatu. Cilvēku kalnā bija diezgan daudz, ko veicināja saulainā diena un salīdzinoši vasarīgais laiks, bet nekādu traucējumu no tā nejutām. Kāpām atkal lejā, lai apskatītu vēl kādas no leģendārākajām vietām Edinburgā.



Viena no tām saistās ar teju vai slavenāko vēsturisko edinburgieti - Grejfrajarsas Bobiju. Stāsts par uzticīgo suni, kurš padsmit gadus nodzīvojis pie sava mirušā saimnieka kapa, slavens kļuva vēl Bobija dzīves laikā deviņpadsmitā gadsimta sešdesmitajos gados un savu popularitāti tas nav zaudējis līdz pat mūsdienām. Leģenda par Bobiju ir vairākas reizes ekranizēta, uz ielas netālu no kapsētas ir strūklaka ar suņa skulptūru, tuvākajā apkārtnē ir vairāki Bobijam veltīti krogi, protams, ka ir arī suņa kapavieta, un tā tālāk. Arī mēs izmantojām iespēju paviesoties šajā slavenajā vietā. Interesanti šajā stāstā ir tas, ka Grejfrajarsas kapsētā savulaik tika apbedīti ļoti ievērojami Edinburgas pilsoņi, kuri visi tagad ir sen grimuši aizmirstībā, īpaši, salīdzinājumā ar policijas naktssargu Džonu Greju un viņa suni.


Lieki teikt, ka šis ir viens no tiem leģendārajiem stāstiem, par kura autentiskumu pastāv šaubas. No tūristu plūsmas viedokļa leģenda par Bobiju ir veiksmīga un ilgtspējīga, bet fakti esot apšaubāmi un jau Bobija dzīves laikā esot publiski izskanējis, ka kaut kas tur nav tīrs. Viena ticama versija ir tāda, ka "kapsētu suņi" ir izplatīta parādība un ka tikai cilvēku vēlamās domāšanas īpatnība liek iztēloties, ka suncītis, ko tu sastopi, katru reizi apmeklējot tuvējo kapsētu, tur gaida savu mirušo saimnieku, nevis ir vienkāršs klaidonis. Paaugstinot cinisma līmeni, esot arī versija, ka pēc tam, kad oriģinālais kapsētas Bobijs bija nomiris, viņu esot aizvietojuši ar jaunāku līdzīga paskata eksemplāru, jo jau tolaik sabiedrības interese par viņu bija liela un nebūtu izdevīgi zaudēt šādu tūrisma objektu pārāk ātri. Vienlaikus, tā kā pierādījumu nevienai no šīm teorijām nav, var jau arī gadīties, ka šis stāsts ir patiess, un es pat teiktu, ka nav īsti svarīgi, kā tur īsti bija, vēsturiskums vispār ir pārvērtēts. Svarīgāk ir tas, ko šis stāsts nozīmē cilvēkiem un kā tas viņus ietekmē, nevis tas, bija vai nebija Bobijs Džona Greja suns. Vai var teikt, ka Grejfrajarsas Bobijs ir tūristu lamatas? Gan jau, ka var, tiesa, neviens neko notirgot mums nemēģināja, līdz ar to tās varētu saukt par lamatām bez upura.

Pēdējais plāns šajā piegājienā Edinburgā (zinot, ka tur vēl atgriezīsimies pirms lidojumam mājup) mums bija paviesoties kādā parkā, kur mēs apskatījām pieminekli lācim, kurš bija pavadījis britu armijā karojošus poļus Otrajā Pasaules karā (ja ir interese - vari iegūglēt par lāci Wojtek!) un novērtēt to, cik brīnišķīgu kompozīciju veido strūklaka šajā parkā un pils kalna virsotnē. Skatu izbaudījām, kartupeļus frī ieēdām un devāmies meklēt autobusu, kas mūs nogādātu atpakaļ uz Park & Ride, jo nakšņot mums nebija paredzēts Edinburgā.


Nekāds sevišķi tālais ceļš gan mums jāveic nebija - no Edinburgas mēs braucām uz Dandī, kas atrodas stundas - pusotras attālumā no Skotijas galvaspilsētas. Kā pieturvieta tā bija izvēlēta galvenokārt tādēļ, ka labi iederējās maršrutā, jo zināju par to tikai to, ka reizēm šai pilsētai ir divas komandas Skotijas futbola Premjerlīgā: Dundee United un Dundee FC. Interesanti ir tas, ka abu komandu stadioni atrodas viens no otra simts metru attālumā, kas galīgi nav bieža parādība. Taču patiesībā stadionus mēs nemaz neredzējām, un vispār sākotnēji mēs tur ieradāmies, lai pārlaistu nakti. Izvēlētās viesnīcas nosaukums Sleeperz Hotel diezgan labi atbilda šīm prasībām. Viegli gan nebija atrast vietu, kur novietot auto, beigās izlēmām par labu stāvvietai pusotra kilometra attālumā no viesnīcas, jo tā atradās pašā pilsētas centrā un nekādu izcilu variantu tās tuvumā nebija. Bet vismaz viesnīcu atradām, numuriņš bija ļoti patīkams un skats uz kuģi-muzeju otrpus ielai - lielisks!


Vakarā mūsu plānos bija tik vien, kā aizsūtīt mani uz veikalu pēc kā ēdama. Ar šo uzdevumu itin labi tiku galā, mazliet apskatīju naksnīgo pilsētu un devos atpakaļ pie ģimenes. Turpinājums - nākamajā piegājienā!