Kazhes pierakstu burtnīca

Rītu sākām ar gājienu līdz mašīnai, lai atstātu tajā mantas, bet tad devāmies pastaigā pa pilsētu. Šīs pastaigas centrālais un smagākais elements bija brokastis. Neko ļaunu nedomādami, mēs iegājām iestādē ar nosaukumu The Pancake Place un pasūtījām divas pankūkas ar "jumtiņu", proti, visādiem dekorējumiem. Jau tajā brīdī, kad tās ieradās uz mūsu galda, radās sajūt, ka šī nebija laba izvēle - pankūku pat nemaz nevarēja redzēt, tai pa virsu bija putukrējuma un saldējuma kalns, manā gadījumā vēl ar braunija elementiem. Neatceros, kad pēdējo reizi piedzīvojām tādu cukura festivālu. Mani vēl kaut cik izglāba tas, ka vajadzēja aizskriet līdz mašīnai, pagarināt stāvvietas laiku, jo atklājās, ka ar mūsu (Latvijas) telefona numuru veikt šo lietu attālināti nav iespējams. Svaigais gaiss bišķi atviegloja organisma pārslodzes sajūtu, bet arī pēc atgriešanās bija skaidrs, ka ne Marina, ne es savas porcijas nepieveiksim. Un turpmākās dažas dienas saldumus vispār negribējās redzēt. Turklāt nevar teikt, ka šis ēdiens bija sevišķi garšīgs, tas bija tikai neveselīgs bez jebkādiem vainu mīkstinošiem apstākļiem.


Ko vēl, ja neskaita šaušalīgi saldas pankūkas, piedāvā Dandī? Pirmkārt, tā ir pilsēta, kura ir slavena ar savu datorspēļu industriju. Te dzimusi kompānija, kas radījusi Lemingus (nevis tos, kas grauzēji, bet tos, kas pašnāvnieciski spēļu varoņi ar zaļiem matiem). Un te tapusi Minecraft mobilā versija. Kamēr par Minecraft pilsētā nekas neliecina, lemingi te ir sastopami - netālu no kādreizējā DMA Design ofisa (ja kas, kompānijas slavenākais "bērns" ir Grand Theft Auto, bet uz tā izdošanas laiku kompānija jau bija nobāzējusies Edinburgā). Vēl te ir osta, kurā apskatāms kara kuģis no tiem laikiem, kad britu flote bija tik varena, ka kuģi pietika uzbūvēt un tam pat mastu nevajadzēja uzstādīt, jo tāpat neviens ar britiem uz jūras nevēlējās konfliktēt. Un ir moderns muzejs, kuram pretī arī atradās mūsu viesnīca, kurā gan mēs iekšā neiegājām. Jā, kas attiecas uz viesnīcu, arī tajā bija kaut kas īpašs - tikai no rīta sapratām, ka tā atrodas Dandī dzelzceļa stacijas otrajā stāvā. Līdz ar to var teikt, ka nakti mēs pavadījām dzelzceļa stacijā.



Dandī ir gana kompakta pilsēta, lai vizīte tajā pārāk daudz laika neprasītu, un mums arī bija motivācija pasteigties - Aberdīnā, kurp mūs veda ceļš, man bija plāns aiziet uz futbola spēli, un tās parasti sākas konkrētā laikā, nevis tad, kad tu esi ieradies. Tā kā Marina un Estere labprāt gribēja iekļūt dzīvoklī, kuru bijām pierezervējuši, bet man vajadzēja uzreiz doties uz futbolu, tad vienojāmies ar dzīvokļa izīrētāju, ka došu viņam ziņu, kad Marina un Estere būs ieradušās viņa mitekļa tuvumā, bet pats es ar auto devos uz stadionu. Tas gan nebija pats vienkāršākais uzdevums, jo loģiski, ka es nebiju vienīgais šīs spēles apmeklētājs, līdz ar to visas tuvējās ielas bija transporta līdzekļiem pārbāztas. Diezgan ilgi izbraukājos krustu-šķērsu, līdz atklāju, ka itin daudzi vietējie parkojas "zaļajā zonā" - zālājā nogāzē netālu no jūras. Izskatījās, ka viņi zina, ko viņi dara, tāpēc arī es izlēmu sekot viņu piemēram, cerībā, ka nekādu sankciju par šādu izgājienu nebūs. Un nebija arī, ja neskaita to, ka braucot ārā no zālāja, jutu mazliet šņirkstoņu mašīnas apakšā - neviens cits ar tik zemu transporta līdzekli kā mūsu pirmās sērijas "beha" tur nelīda. Bet, kā teikt, pat ja es tur kaut ko noskrāpēju, tas ir viens no tiem defektiem, ko auto nomas kantoris nodošanas brīdī idenficēt nespēs. Par to, kā man patika futbola spēle, uzrakstīju jau savlaicīgi, līdz ar to tagad šajā jautājumā neatkārtošos.

Kad spēle bija galā, diezgan ilgi nācās braukt uz mūsu dzīvesvietu, jo atkal - ne jau es viens braucu no futbola, toties diezgan veiksmīgi izdevās atrast bezmaksas stāvvietu mašīnai, ne jau gluži blakus mūsu dzīvoklim, bet vismaz ejamā attālumā. Meitenes pa to laiku bija nedaudz atpūtušās, līdz ar to varējām doties pastaigā pa Aberdīnu.

Aberdīnu dēvē par Granīta pilsētu, un, paviesojoties tajā, nerodas ne mazākie jautājumi - kāpēc tā. Šī pilsēta ir ļoti pelēka - neatkarīgi no tā, cik sena vai moderna ir ēka, kurai tu velti savu uzmanību, gandrīz garantēti tā ir pelēkā krāsā. Tīri kā fenomens tas ir savdabīgi, bet radītais iespaids ir nomācošs. Nezinu, kā ir Aberdīnā dzīvot un vai tās iedzīvotāji ir statistiski depresīvāki par citiem britiem, bet man noteikti nevarētu rasties vēlēšanās šajā pilsētā apmesties uz dzīvi. Pilsētas arhitektūra ir majestātiska un atturīga, un suicidālas domas raisoša. Arī laikapstākļi labi saskanēja ar emocijām, jo vispirms taisījās uz lietu, bet tad arī sāka līt. Turklāt, tā kā šis bija sestdienas vakars, ielās strauji sāka dominēt tāda publika, ar kuru mums biedroties negribētos (tādi briti, kas brauc uz Rīgu pačurāt), līdz ar to pastaiga pa pilsētu sevišķi neieilga un līdz ar krēslu mēs jau bijām dzīvoklī.


Savu tiesu Aberdīnas apskates es atstāju uz nākamo rītu, kad devos skrējienā pa pilsētu un tās tuvējo apkārtni. Pirmais, ko gribēju redzēt, bija 13. gadsimta tilts Brig o' Balgownie. Ir avoti, kuri to dēvē par senāko tiltu Skotijā, bet nav skaidrs, vai tiem var ticēt. Katrā ziņā tas nav vislabāk apskatāmais tilts Skotijā - gan skrienot gar Donu (tā sauc upi, kurai pāri tas ved), gan skrienot pāri tiltam, neko labi man to apskatīt neizdevās, tik vien, kā mazliet varēja redzēt tiltu starp krūmiem. Līdz tiltam gan bija savs gabaliņš, ko skriet, bet gar jūru, kur devos, veda itin labi skriešanai pielietojama promenāde, līdz ar to šajā jautājumā problēmu nebija. Turpinājumā noskrēju vēl pāris kilometrus gar upi, tad devos atpakaļ iekšā pilsētā. Paviesojos Aberdīnas universitātes teritorijā. Ja nu kas, Aberdīnas universitāte ir dibināta 1495. gadā un ir piektā senākā universitāte angļu valodā runājošajās zemēs, un Universitātes ēku komplekss izteikti liek domāt, ka tu esi nonācis laikos, kad pat velosipēdi vēl nebija izgudroti, kur nu vēl automašīnas. Atkārtoti paviesojos pie man jau pazīstamā futbola stadiona un tad jau bija arī laiks skrējiena finišēšanai.



Vakara un rīta iespaidi par Aberdīnu liecināja, ka bez papildu laika pavadīšanas tajā mēs varētu iztikt, jo īpaši tālab, ka mums vēl bija jāveic līkums uz atpakaļ. Faktiski jau iepriekšējā dienā mums bija paredzēts piestāt pie Dunnottar pilsdrupām - viduslaiku cietokšņa drupām, kas ir nozīmīga vieta Skotijas vēsturē un arī ļoti saistošs tūrisma objekts. Taču tā ir vieta, kuru nevar apmeklēt vējainā laikā, un iepriekšējā dienā tā pūta, ka pat iekšzemē tev šķita, ka mēģina dvēseli izpūst ārā, līdz ar to arī Internetā bija informācija, ka vēja dēļ Danotara nav pieejama apmeklētājiem. Pienākušais rīts nebija gluži pilnīgi bez vēja, bet daudz mierīgāks, līdz ar to izlēmām, ka uz pili mums ir jāaizbrauc. Ļaunākajā gadījumā, ja izrādīsies, ka tā ir slēgta, vienkārši nobildēsim to no attāluma, bet labākajā varēsim arī ieiet iekšā.

Mašīnu skaits stāvlaukumā radīja sajūtu, ka pilij vajadzētu būt vaļā. Tā kā Estere bija sākusi puņķoties un neilgi pirms piebraukšanas pie pils arī iemigusi, izlēmām, ka apmeklējumu veiksim asinhroni. Vispirms uz to devās Marina, kamēr es paliku gaidīt mašīnā, pēc tam - otrādi. Par gaidīšanas laiku neko īpašu pastāstīt nevaru, par apmeklējuma - gan. Danotara bija viduslaiku cietoksnis, kurš jau viduslaikos vairākkārt tika nopostīts, atjaunots 16.gadsimtā, tad atkal nopostīts 18.gadsimta sākumā un nekad vairs lietošanā neatjaunots. Mūsdienās tās ir plašas drupas 1.4 hektāru platībā, kur ēku saglabāšanās līmenis ir atšķirīgs, bet galvenais skaistums ir kādreizējā cietokšņa novietojums - uz augstas klints pašā jūras krastā. Nokļūšana Danotarā notiek pa kāpnēm lejā - pa kāpnēm augšā, grandiozi skati ir gan no apkārtējām klintīm uz pili, gan no pašas pils uz apkārtējām klintīm un jūru. Viena telpa kādreizējā pilī ir atjaunota pilnībā, lai varētu redzēt, kā savulaik tur izskatījās, viss pārējais ir diezgan labi saglabājušās drupas. Noteikti apskates vērts objekts. Kad jau gāju atpakaļ uz auto, apdzinu pusmūža britu pāri ar suni, tajā brīdī pretī nāca divas ķīniešu tūristes, kuras (bez jebkādas jautāšanas) ņēmās sunīti fotografēt, raisot tā saimniekos neizpratnes un aizkaitinājuma grimases. Var jau saprast, diez vai Skotijā ir kaut kas vairāk apskates un fotogrāfiju cienīgs kā suns.




Ātri izskraidīju pili un steidzos uz auto, jo bija cerība, ka mēs vēl varētu paspēt šajā dienā izbraukt ar bānīti, ko biju noskatījis tuvāk Invernesai. Visai drīz gan sapratām, ka paspēt nebūs iespējams, jo lai gan braucu tik ātri, cik tas šķita saprātīgi, no nacigatora paredzētā grafika (kurš paspēšanu uz bānīti tāpat paredzēja "līdz ar nagiem") ar katru minūti atpaliku arvien vairāk, tālab veicām nelielu maršruta pārrēķinu un veicām spontānu pieturu pilsētā vārdā Elgin. Šī apdzīvotā vieta, ko latviešu valodā citādi kā par pilsētu nosaukt nevar, pati dēvējās kā "former cathedral city" atbilstoši definīcijai, ka agrāk Lielbritānijā pilsēta varēja dēvēties par "city" tikai pie nosacījuma, ka tajā bija katedrāle. Mūsdienās šāds kritērijs vairs nav spēkā, turklāt arī Elginas katedrāle ir drupās. Kad tieši tā zaudēja savu "city" statusu, man tā arī neizdevās saprast, bet vismaz Wikipedia apgalvo, ka Elgina un Ročestera ir vienīgās divas pilsētas Lielbritānijā, kuras ir zaudējušas savu "city" statusu (nezinu, vai ir kāds sakarīgs veids, kā latviešu valodā nošķirt "city" no "town").

Elginas centrālais apskates objekts ir katedrāles drupas - no malas būve izskatās ļoti iespaidīga, bet šajā reizē mēs izlēmām, ka iet iekšā nebūs vērts. Deviņas mārciņas no pieaugušā par iespēju apskatīt katedrāles drupas - tas kaut kā šķita mazliet par sālītu. Ne no reliģiskā, ne vēsturiskā viedokļa tik lielas intereses mums par šo katedrāli nebija, pilnīgi pietika ar to, kas bija redzams no ielas. Mazliet pastaigājām arī pa citiem apskates objektiem pilsētā - sakrālu parku ar skulptūrām, parastu parku bez skulptūrām, bijām pie upes, tas laikam principā arī viss. Tā kā primārais iemesls tur apstāties bija tāds, ka negribējām visu ceļa gabalu no Aberdīnas līdz Invernesai veikt vienā piegājienā, tad var teikt, ka ar šo uzdevumu galā tikām labi, ja arī citādi nekādu sevišķu iespaidu uz mums Elgina neatstāja.


No turienes vairs nebija sevišķi tālu līdz Invernesai, kuras priekšpilsētā ar nosaukumu Leachkin bijām rezervējuši istabiņu. Invernesa mūsu ceļojuma plānos ietilpa tādēļ, ka tur risinās diezgan daudz seriāla "Outlander" notikumu, lai gan patiesībā ne sekunde seriāla pašā pilsētā uzņemta nav. Arī vispār par pilsētu nevar teikt, ka tā būtu kaut kas izcils un obligātas apskates vērts. Tās galvenā vērtība ir tuvējā apkārtnē esošie objekti, no kuriem populārākais nenoliedzami ir Lohnesa ezers. Protams, cita lieta, ka abi ar Marinu sen neesam tajos gados, lai gribētu redzēt tā leģendāro briesmoni, bet bērnības asociāciju dēļ Lohness vismaz teorijā šķiet saistošs.

Kas attiecas uz pašu Invernesu, augstākais punkts pilsētā ir Invernesas pils. Šī sarkanā smilšakmens būve ir uzcelta 19.gadsimta vidū, līdz ar to pēc Skotijas standartiem ir pilnīgi svaiga un laikam jau nav arī nekas ļoti ievērojams. Un sava nepietiekamā vēsturiskuma dēļ tā Outlanderā pat gribēdama nevarētu parādīties. Iepriekš tur esot atradušies 11. gadsimta nocietinājumi, bet mūsdienu pils nudien nav kaut kas tāds, kā dēļ būtu vērts triekties pāri pusei Skotijas. Protams, tā mēs arī patiesībā nebijām darījuši.



Jāatzīst, ka no pastaigas pa Invernesu man mazāk atmiņā iespiedās pati pilsēta, kura nebija nekas īpašs, kā dažas vietējās sievietes minisvārkos un tīkliņtopos ar vismaz 50 bonusa kilogramiem katrai. Britu salās tā vispār nav reta parādība, bet kaut kā Invernesā šīs ķermeņa pozitīvisms bija īpaši jūtams.

Es labprāt būtu par Invernesu izstāstījis kaut ko saistošāku, bet nudien nekas tāds atmiņā neiespiedās - arī atsauksmēs Internetā iepriekš biju lasījis, ka šī pilsēta neesot obligāta apmeklējuma vērta, un varu tam tikai piekrist - īsākā ceļojumā pa Skotiju šo pilsētu var neiekļaut. Un patiesībā jau arī mūsu vizīte tajā bija stipri vien īsa, ne vairāk kā tāda atzīmēšanās ķeksīša pēc. Ā, jā, vēl viena ne pārāk pozitīva atziņa no šīs pilsētas - tieši Invernesā atklājās, ka mans vasarā izpeldinātais fotoaparāts, kurš šķita esam pilnībā reanimējies, sāka tuvoties savam galam. Tam bija pārstājis strādāt automātiskais slēdža ātrums, visas bildes taisot tā, it kā būtu totāla nakts. Vienīgais, kas glāba - manuālais zivjacs objektīvs, kurā automātika neiesaistās, bet zoom funkciju no šī brīža faktiski bijām pazaudējuši. Visai drīz pēc tam (jau Latvijā gan) ar fotoaparātu kļūs tikai vēl sliktāk, līdz gada beigās tas tiks atzīts par pilnībā mirušu. Uz šīs skumjās nots: neizteiksmīga pilsēta ar resnām sievietēm un beigtu fotoaparātu šo nodaļu arī noslēdzu, lai nākamo sāktu ne mazāk depresīvi.