Kazhes pierakstu burtnīca

Tādu servisu kā šī ceļojuma sākumā nudien nekad nebiju pieredzējis! Uz Rīgas lidostu esmu braucis daudz reižu - gan ar sabiedrisko, gan ar taksometru, gan ticis vests ar auto, bet nekad - atkārtošos - nekad! - tik šiki braucis nebiju. Pie vārtiem mūs sagaidīja Z auto, kur bija nevien pati Z kopā ar Anitu un Raiti, bet arī Z vīns - jau glāzītēs sapildīts dzēriens, kuram vajadzēja noslēgt mūsu vīna alfabētu. Un tas to būtu arī noslēdzis, ja mēs iepriekš būtu bijuši mazliet rūpīgāki un iegrāmatojuši divus iepriekšējos burtus. Bet tā jau nu gan nav bēda. Vīns - tas vienmēr ir labi. Protams, pēc Raita patentētas metodes braucošā mašīnā atkorķēts šampanietis - tas arī galīgi nav smādējami! Nē, tā nebūt nebija, ka pirms lidojuma bijām pārāk satraukušies un citādi mums būtu bail lidot. Gluži vienkārši šis bija patiešām izcili patīkams pārsteigums!


Barselona mūs sagaidīja ar vasaru. No Rīgas izbraucām ar visai piesardzīgu drēbju komplektu, kurā vairāk bija pārstāvēts gadalaiks, ko dēvē par pavasari, jo biju rēķinājies, ka "vakaros būs vēsi". Jāatzīst, ka tā gluži nebija - vakaros bija diezgan silts. Bet nu nekas - nosalt taču nevienam arī negribās. Pilsētā nokļuvām bez starpgadījumiem (vilciens no lidostas - tas vienmēr ir ļoti ērti), un arī mūsu naktsmāju vietu atradām operatīvi. Kā nekā caur Airbnb bijām atraduši istabiņu divu kvartālu attālumā no Sagrada Familia baznīcas - proti, ļoti centrālā un viegli atrodamā vietā. Pārsteidzošā kārtā, šī mūžīgā celtniecības procesā esošā baznīca pat izskatījās kādu gabaliņu pavirzījusies uz priekšu savā tapšanā salīdzinoši ar iepriekšējo reizi, kad biju Barselonā (pirms sešiem gadiem, ja nekļūdos?). Fredijs, kura dzīvoklī mitām, atklāja, ka mūsu rīcībā bija teicama jumta terase ar skatu uz pilsētu, taču tās labvēlību sevišķi neizmantojām, jo bija citas darīšanas, kā žūpot uz jumta ar vīnu (tam lai paliek citi vakari!).


Pirmais, ar ko piesaistīja Barselona salīdzinājumā ar iepriekšējo vizīti šeit - ar progresējušo velo infrastruktūru. Velojoslu un celiņu tur bija tik daudz, ka pat mazliet pārņēma skaudība. Un arī riteņbraucēju, jo īpaši - ar pilsētas īres velosipēdiem - ielās netrūka, kas mūs kā pārliecinātus velocienītājus tikai priecēja.


Mūsu naktsmājas aprakstā bija teikts - 20 minūtes līdz pludmalei. Tātad vakara mērķis skaidrs - aiziet nopeldēties. Dabiski, ka devītais maijs - tā tev nav nekāda vasara pēc spāņu standartiem. Bet mēs jau neesam spāņi, un pat Marina jau bija peldsezonu atklājusi nedēļu iepriekš Latvijā, kur it nemaz nebija silts nedz gaiss, nedz ūdens. Kamēr arī Vidusjūrā ūdens vēl diži iekarsis nebija, tikām gaisa temparatūra gan bija tāda, ka šoreiz peldes ievadā nebija jāvelkt nost mēteļi. Turklāt - dažviet peldējās arī vietējie. Un, protams, briti. Pludmalē gan aktīvākā kopiena droši vien bija suņi, kuri par spīti skaidrā spāņu valodā rakstītiem aizliegumiem tādiem tur atrasties, nebēdņojās pēc pilnas programmas. Kāds īpaši nekaunīgs personāžs dažādiem cilvēkiem, mums tai skaitā, pienesa savu pamatīgi smilšaino bumbiņu un pieprasīja, lai tā tiktu kaut kur aizsviesta. Un, lai tev nebūtu jautājumu, vēlies tu spēlēties vai nē, suns savā spēlē tik intensīvi izmantoja ķepas, svaidoties ar mitrajām pludmales smiltīm, lai tev nebūtu nekādu šaubu - bumbiņa jāmet iespējami ātrāk un iespējami tālāk, lai uz tavām mantām nonāktu mazāk smilšu.


Pēc labā peldes darba nodarīšanas varējām ķerties pie ceļojuma pirmās dienas svarīgākā uzdevuma - vakariņām. Mūsu namatēvs bija sarūpējis dažādus ieteikumus par to, ko un kā darīt Barselonā, un tai skaitā - sarakstu ar ieteiktām ēstuvēm. Viena izskatījās īpaši saistoša, tad nu uz to arī devāmies (turklāt - tā bija labi pielāgota atceļam no jūras). Pie iestādes durvīm mežonīgākā drūzma un rinda - skaidrs, ka vieta laba, bet izskatījās, ka gaidīt varētu nākties līdz rītam. Domājām - jāiziet tad kāds līkums, gan jau blakus atradīsim ko līdzīgu. Iepriekš gan bijām redzējuši viena kvartāla attālumā restorānu, kuram bija ne vien kaitinošs iekšā saucējs, bet arī uzraksts "meņu na russkom", bet cerējām, ka atradīsies arī kaut kas pieņemamāks. Un patiesi - ne vairāk kā simts metru attālumā no ieteiktā atradām vēl vienu tāda paša paskata iestādi - daudz galdiņu, cilvēki ēd, runā vietējā mēlē, viss diezgan piebāzts. Iegājām iekšā, noskaidrot, vai tiksim pie galdiņa. Gādīgs onka ar lielu vēderu paziņoja, ka nāksies uzgaidīt, pierakstīja savā blociņā Marinas vārdu - mūs pasaukšot, kad pienāks laiks. Izgājām ārā, redzējām, ka tur bija vēl citi cilvēki, kuri arī gaidīja savu kārtu. Ja jāgaida - tad jāgaida. Nekur jau tik ļoti mēs arī nesteidzāmies. Pamazām cilvēkus arī iekšā sauca, bet mūsu kārta kaut kā nenāca. Ilgi nenāca. Ļoti ilgi nenāca. Mazliet sašutām par blatu sistēmu, apsvērām variantu, ka vispirms pie vietas tiek cilvēki lielākās kompānijas, jo atbrīvojas lielāki galdiņi. Spriedām, ka droši vien iestāde ir izcila, ja tik milzīga rinda. Kādu vīru vārdā Toms zāles pārzinis izsauca vārdā tik daudz reižu, ka mēs jau sākām domāt, ka Toms savu vietu gaida jau kopš vakardienas. Bet mūsu kārta kā nenāca, tā nenāca. Kādā brīdī tas pats vairs nešķita smieklīgi - tu te sēdi uz puķupoda malas kā tāds dunduks jau pusotru stundu, bet tevi iekšā kā nelaiž tā nelaiž. Un arī izsalkums pamazām tiešām sāka rasties. Beigās, kad bijām gaidījuši jau kādas divas stundas, vīrs ar sarakstu pienāca mums klāt un pajautāja - uz kāda vārda tad mums ir pieraksts? Marina: "Marina." Kungs cītīgi pāršķirstīja savas lapiņas, bet šādu vārdu neatrada. "Nav tādas," īsa un konkrēta atbilde no viņa puses. "Bet mēs jau cik ilgi te sēžam un gaidam, un Jūs pierakstījāt mūs blociņā!" - "Nav šāda ieraksta," atcirta vīrs, neliekoties ne zinis par to, cik Karmas punktus šajā situācijā viņš zaudēja. Te tev nu bija lādzīgais onka, par kuru priecājāmies, ka viņš joprojām var strādāt apkalpojošajā sektorā, par spīti savam vecumam. Skaidrs, ka viņš atcerējās, ka mēs bijām pierakstījušies. Skaidrs, ka viņš bija neskaitāmas reizes redzējis, ka mēs tur sēdējām un gaidījām savu kārtu. Bet - "Tava vārda nav manā vārdnīcā!" un basta.


Bijām visai dusmīgi, ejot prom no šīs iestādes. Gandrīz jau apsvērām variantu par vakarēšanu Burger Kingā, bet tomēr izlēmām izmēģināt savu laimi sākotnēji piedāvātajā vietā. Un izrādījās, ka tur bez problēmām tikām pie brīva galdiņa, pasūtījām katrs pa zivij un krūku sangrijas. Bija gan vēl tāda lieta kā uzkodu plate, kuras saturs gan izrādījās viena vienīga gaļa, bet visādi citādi - vakars bija izglābts. Uz onku dusmas nekur pilnībā neizgaisa, vienīgais mierinājums - ka būs ko par šo pastāstīt blogā. Tad nu tā arī šeit to darīju. Bija jau diezgan pavēls, kad atgriezāmies Fredija dzīvoklī, ātra duša, un - gulēt.


Rītu sākām ar brokastīm angļu gaumē (ceptas olas ar bekonu) turpat netālu no Fredija mājas, un tad devāmies mazliet paklīst pa tuvējo apkārtni. Vispār jau Barselona ir skaista un ļoti dinamiska pilsēta, bet - redzēta. Un līdz ar to mūsu ceļojumā tā bija iekļauta vien kā starta punkts, dodoties uz Andoru, nevis pati par sevi. Līdz ar to necentāmies tajā izskriet iespējami vairāk - izgājām ielu, kas ved no Sagradas uz San Pau hospitāli, un tad nonācām Barselonas industriālajā parkā. Parasti vārdu savienojums "industriālais parks" man vismaz saistās ar rajonu, kurā ir vai nu atbaidoši iepirkšanās centri (ar uzsvaru uz atbaidoši) vai kūpoši dūmeņi. Bet šeit tas patiešām ir parks - urbānā vidē, tā objekti arī ir izteikti cilvēka darba rezultāts, bet tā ir jauka vieta atpūtai un brīvā laika pavadīšanai. Katalonieši šajā vietā nodarbojas ar daudziem un dažādiem sporta veidiem (piem., nododas bumbiņu spēlei - petankam), bet galvenokārt šis parks šķiet ievērojams kā suņu peldinātava. Tik daudz lielu un mazu suņu ūdenī, šķiet, iepriekš nebiju redzējis. Un, kas noteikti pārsteidza - cik labi šie suņi savā starpā sadzīvoja, iztiekot bez jebkādiem incidentiem, turklāt suņi pastāvīgi mainījās - vieni devās prom, citi nāca klāt. Dažs ūdenī devās labprātīgi bez mudināšanas, citam bija jāaizmet bumbiņa, vēl kādu saimnieks brutāli iegrūda ūdenī, bet kopumā bija iespaids, ka suņi šīs peldes kārtīgi izbaudīja. Mums bija labas iespējas šim procesam sekot, jo bija karsts, mugursomas lielas un vēlmes kaut kur baigi staigāt apkārt - nekādas.


Kad suņi bija gana labi apskatīti, devāmies uz autoostu. Mūsu rīcībā bija vēl diezgan daudz laika līdz autobusam, tāpēc no suņu vērošanas pārgājām uz cilvēku vērošanu. Tikām pie veseliem diviem novērojumiem. Pirmkārt, kāds jaunietis no Āzijas vērsās pie mums ar jautājumu, kur atrodams autobuss uz Tulūzu. Nupat biju ievērojis mums tādu pabraucam garām un piestājam pārdesmit metru attālumā no mums, tāpēc varējām uzreiz parādīt, kur tad tas autobuss ir. Dīvainā kārtā čalis (kuram kā jau normālam tūristam no Tālajiem Austrumiem svešvalodu zināšanas nepiemita) saprata, ka rādām uz autobusu sarakstu, nevis pašu autobusu. Pagāja kāds laiks, kamēr viņš šķita vismaz puslīdz iebraucam atšķirībā starp "autobuss" un "uzraksts uz tablo". Taču autobusā kāpt viņš nesteidzās, tā vietā pamanoties sasaistīties ar kādu aizdomīgu vietējo, kurš izskatījās, ka čali mēģināja apčakarēt (nebijām tik tuvu, lai saprastu, kas tieši notika, bet divi spāņi savā starpā paspēja par šo tēmu izlamāties). Plus vēl atklājās, ka čalim bija kāda putna nodirsts koferis - turklāt tādā mērā, ka varētu padomāt, ka šim bija palaimējies sastapt albatrosu, ja ne strausu.

Otrs novērojums - visai neglīta paskata spānis (tāds, kura aprakstā dzērājs vai gopņiks nebūtu neatbilstoši vārdi) mēģināja autobusa pietūrā piecirst kanti kādai meitenei no daudz ziemeļnieciskākas zemes, ar pilnīgi nulles rezultātiem. Te būtu vietā garāks apcerējums par to, cik grūti ir sievietei ceļot vienai, par uzmanības saņemšanu no pabriesmīgiem tipāžiem un to, kādas emocijas tas raisa uzņēmējas saņēmējā. Bet neko tādu es te nerakstīšu, jo personīgās pieredzes nav, un vispār - tas nav nekādi saistīts ar šo braucienu. Un - aizraušos te ar beztēmas aprakstu un piemirsīšu, ka mēs gandrīz netikām autobusā, jo ar visu savlaicīgo ierašanos nebijām uzzinājuši, ka mūsu izdrukātā biļete bija jāapmaina pret reālu fizisko. Līdz ar to pēdējās minuūtes bija drudžainas, un viss tomēr beidzās labi.


Iekāpām autobusā, Marinai par prieku izrādījās, ka tajā bija pieejams Wifi un līdz ar to - Ingress, un posms uz pirmo no mūsu ceļojumā gaidāmajaām jaunajām valstīm varēja sākties!