Kazhes pierakstu burtnīca

Manā gadījumā motivācija ceļojumiem var būt visdažādākā, bet šim konkrētajam tā bija labākā iespējamā - kāzu ceļojums. Ja tā padomā, divatā ar Marinu līdz šim nebiju bijis ne tikai tālās un eksotiskās zemēs, bet pat tuvās un neeksotiskās. Vismaz tāda sajūta rodas, ka pat uz Šauļiem neesam braukuši.

Maršruta sākotnējā ideja bija Francijas Dienvidu krasts, apmeklējot to reģionu, kuru dēvē par "Cote d'Azure". Tomēr ieskatīšanās vērīgāk Eiropas kartē lika domāt - varbūt sanāks veikt vēl kādu līkumiņu? Tepat netālu no Francijas piekrastes Rietumos taču ir Andora, kurā nav būts. Tikām Austrumos varētu iegriezties Monako. Un varbūt aizbraukt vēl mazliet tālāk - uz Sanmarino? Un ja jau nokļūts tur, tad būtu grēks neaizdoties arī līdz Romai, pie reizes apskatoties, kā tad Vatikānā klājas pāvestam Franciskam.


Aviobiļetes sagādātas tika jau savlaicīgi, pirmo reizi aizpildot kādu formulāru, ar patīkamu kņudoņu Marinas vārdam rakstot pretī jauno uzvārdu (kā nekā pat iesniegums Dzimtsarakstu nodaļā tobrīd vēl nebija tapis), bet detalizētāku plānošanu atliku uz kādu vēlāku un brīvāku brīdi. Kā tu, dārgo lasītāj, varbūt vari iedomāties, laiks pirms kāzām ar šādiem brīvākiem brīžiem nemaz nav tik bagāts, līdz ar to rūpīgs detalplānojums tā arī netapa.

Labi, ka vismaz auto rezervācijas jautājumam pievērsos puslīdz savlaicīgi. Biju domājis, ka auto mēs paņemsim Barselonā un nodosim Rimini - Sanmarino tuvākajā pilsētā, pēdējo posmu uz Romu veicot ar vilcienu (vēlmes pie mašīnas stūres komunicēt ar ekspresīvajiem romiešiem man galīgi nav), taču atklājās kāds neparedzēts šķērslis. Kā izrādās, Eiropā joprojām pastāv valstis un robežas starp tām. Nē, nav gluži tā, ka ar īres auto būtu kādi sarežģījumi iebraukt no Spānijas Francijā (robežsargu jau faktiski nav), bet autoīres kompānijas gan šīs robežas ļoti respektē - vismaz finansiālā veidā. Proti, atklājās, ka mūsu maršrūtā piemaksa par auto atdošanu citā vietā, nekā tas saņemts, prasītu pavisam demokrātisku uzcenojumu - ap vienu tūkstoti eiro. Paspēlējoties ar dažādām sākuma un beigu vietām, atklājās, ka noteicošais faktors šai maksai ir tieši robežas, proti, mega nodeva ir jāmaksā pat tad, ja tu auto pārved tik vien kā no Barselonas uz Andoru (pāris stundu brauciens), bet tādas nav, ja startē kādas valsts vienā galā, bet finišē - otrā. Izskaidrojums tam, domājams, ir vienkāršs - gan jau, ka visi tie Sixt'i, Hertz'i un Europcar'i patiesībā ir tikai franšīzes un nevis vienoti uzņēmumi, līdz ar to viņu skatījumā tu auto nodod "kaut kur ārzemēs, kur mūsu uzņēmums nedarbojas." Un līdz ar to dabiski, ka tev būs jāmaksā.


Šis atklājums mani pirmajā brīdī tā satrieca, ka nebija tālu no dramatiska soļa un maršruta totālas korekcijas. Bija tādi varianti kā atgriešanās uz Rīgu pa taisno no Nicas vai arī lidojums Nica-Roma. Beigu beigās tomēr pārmaiņas piedzīvoja nevis maršruts, bet gan transporta līdzekļu izvēle. Proti, ar auto braucām tikai pa Franciju, citās valstīs izmantojot sabiedriskā transporta iespējas. Būtiskākā pārmaiņa - ja auto mēs dabūtu jau Barselonā, tad no Andoras mēs dotos uz Perpinjanu, bet autobusu gadījumā satiksme labāka izrādījās uz Tulūzu. Tātad, maršruta shēma mums iezīmējās sekojoša: Barselona - Andora - Tulūza - Karkasone - Monpeljē - Marseļa - Kannas - Nica - Monako - Dženova - Rimini - Sanmarino - Roma.

Aizrakstīju dažiem kaučsērferiem, bet šoreiz nebija plāna pārmērīgi daudz dzīvoties pa svešiem dīvāniem. Tomēr kāzu ceļojumā vairāk laika prasās pavadīt divatā, nevis sēdēt apakškreklos studentu dzīvokļos un malkot no graņonkām spirtoto. Starta dienā mums bija skaidrība par pirmajām trim naktsmītnēm - airbnb Barselonā, viesnīca Andorā un kaučsērferis Tulūzā. Turpmākajā maršrutā bija domāts improvizēt.