Kazhes pierakstu burtnīca

Andora ir Eiropas sestā mazākā valsts, bet kā jau tas vispār ir ar pundurvalstīm, patiesībā tā nav nemaz tik maza, kā liecina tās apzīmējums. Proti, iespaids, ka šādās valstīs jau nav ko darīt, pāris stundās ar kājām visu izstaigāsi un mierīgi dosies prom, ir galīgi garām. Pat tādā Sanmarino vai Monako ir pietiekami apskates objektu pāris dienām, bet pamēģini tu izstaigāt vienas dienas laikā aptuveni 20x20km lielo Andoru ar tās kalnaino relfeju!


Līdz ar to mūsu plāni bija pieticīgi - apskatīt tik daudz no valsts galvaspilsētas Andora la Velja, cik iespējams, sevišķi necerot uz paviesošanos nomaļākos valsts stūros. Nācās mazliet izlavierēt pa labirintu, līdz nokļuvām savā viesnīcā (izmantojām trepju pakalpojumus), un tad pievērsāmies pastaigām. Vispār jau man bija viena slēptā vēlme - aiziet uz Andoras kausa futbolā finālspēli, kas notika tieši šajā dienā, bet ar to radās sarežģījums tajā, ka spēle sākās apmēram vienlaicīgi ar mūsu iebraukšanu šajā nelielajā firsistē. Bet nekas - mēs devāmies nelielā pastaigu maršrutā (šķiet, ka bija solīti seši kilometri), un tas veda pa kalnu apkārt galvaspilsētai, kā rezultātā mums izdevās vismaz no paliela attāluma pavērojām kādas pāris minūtes spēles. Nezinu, vai tagad esmu morāli tiesīgs teikt, ka biju klāt, kad UE Sant Julià piekto reizi savā vēsturē izcīnīja Andoras kausu, tādējādi kvalificējoties eirokausiem. Bet! Kāpēc gan lai es satrauktos par kaut kādām morālām tiesībām? Skaidrs, ka tagad varu saukt "San Hulia" par savu komandu un just līdzi tās panākumiem!


Kas attiecas uz pastaigu maršrutiem Andorā, tad tādu tur ir čupām - visur kur ir labiekārtotas taciņas (ar apgaismojumu!), gan vieglāka, gan grūtāka reljefa, līdz ar to par iespējas izkustēties trūkumu tur galīgi nevar sūdzēties. Mēs gan izvēlējāmies iet pa vienu no vieglajām takām, jo tomēr nāca vakars, un nebūtu diži prātīgi palikt takās pēc tumsas (jo īpaši, ja ievēro, ka grūtākās takas tomēr nav izgaismotas, jo kādas tās vairs būtu par grūtajām takām šādā gadījumā?). Ārpuspilsētas staigāšanai par labāku atzinām šīs dienas vakaru, nevis nākamās rītu, jo tagad vismaz varēja pastaigā doties bez lielajām mugursomām.


Ko mēs redzējām? Upi. Vienu ļoti vecu tiltu, sauktu svētā Antonija vārdiem, esot saglabājies no Viduslaikiem. Dīvainu apļveida krustojumu, kas uzcelts pāri upei, tā ka objekts pa vidu aplim ir pamatīgi dziļš caurums. Cilvēkus, kas pastaigājās ar suņiem. Kazas, kas ganījās kādā pagalmā. Pāris stundas pastaigājām, un devāmies uz galvaspilsētu (vai precīzāk tās centru, jo nekur īsti no Andoras la Veljas laikam tā arī nebijām izgājuši) meklēt vakariņas.


Kaut kādā mērā šobrīd ar ēšanu ir vienkāršāk nekā iepriekš - vari ieskatīties sociālajos tīklos un noskaidrot, kuras iestādes tavā apkārtnē ir tavas vizītes cienīgas un kuras pielīdzināmas elles ķēķim. Taču līdz ar lielāku daudzumu informācijas nāk arī vairāk problēmu - izvēlēties var nākties vēl mājās, nevis pie durvīm, un izlemt tik grūti, tik grūti! Jo īpaši izcili sanāk, ja tu atrodi, viesnīcā sēdēdams, glītu restorānu, uzvelc kleitu un kurpes uz papēža, kurās nav nemaz tik viegli paiet, aizdodies uz to smuko restorānu, bet tas bac! - šodien nestrādā... Un tad tev nākas, turoties pie vīra rokas doties atpakaļ līdz pat viesnīcai, lai pavakariņotu restorānā tās pirmajā stāvā. Labi, protams, ka man pašam tieši tā neatgadījās, bet tu saprati, par ko es to teicu. Tiesa, to slēgto restorānu, protams, izvēlējies biju es, bet tas tā - vēsturiskajai patiesībai, nebūtiska detaļa.

Ar vakariņām gan sanāca interesanti arī neatkarīgi no slēgtā restorāna. Abi izvēlējāmies divdaļīgu ēdienu komplektu, un katrs ar savām īpatnībām. Marina pirmajā ēdienā dabūja makaronus, bet otrajā - gaļu ar kartupeļiem. Es tikām pirmajā apzināti izvēlējos gaspačo, bet biju ļoti, ļoti pārsteigts, kad izrādījās, ka arī otrajā ēdienā man tika zupa! Turklāt vēl tāda diezgan īpatnēja - zivju buljons ar astoņkāja gabaliem un gaļas frikadelēm. Savdalīgs paēdiens. Būtu mēs labāk zinājuši, ko esam pasūtījuši, droši vien katrs dabūtu vienu zupu un vienu bezzupas ēdienu. Bet labi ir tas, ka abi esam visai atvērti nestandarta ēdienu piedāvājumam, līdz ar to ļaunā šo neņēmām.

Nākamajā rītā mums bija jādodas no Andoras uz Tulūzu, taču izrādījās, ka sevišķi daudz variantu, kad un kā doties, nebija. Sākotnējais plāns bija ar autobusu aizbraukt līdz Hospitalet dzelzceļa stacijai Francijas-Andoras pierobežā un tālāk doties ar vilcienu. Taču izrādījās, ka autobuss uz Hospitalet iet veselu vienu reizi dienā, un daudz par vēlu mūsu gaumei, līdz ar to šo ieceri atmetām. Tā vietā atlika doties uz Tulūzu ar autobusu, kas bija pieejams veselas divas reizes dienā. Rīta pusē mums atlika gana daudz laika, lai vēl pastaigātu pa Andoras la Veljas centru, ko iepriekšējā vakarā nebijām izdarījuši, nosūtīt kādas dažas kartiņas no Francijas pasta (Andora ir tik nepatstāvīga valsts, ka pat pasta pakalpojumus tā īrē uz pusēm no savām abām kaimiņvalstīm), atrast kādu mazliet izkusušu pulksteni un iziet vēl vienu posmu taciņai virs pilsētas. Un tad jau varēja doties uz viesnīcu paķert tur atstātās mugursomas un - uz autoostu.


Ceļš uz Tulūzu izrādījās kādu tiesu ilgāks, nekā bija sākotnēji paredzēts. Vispār jau brauciens cauri Andorai prasa diezgan daudz laika - ceļi ir kalnaini un līkumoti, līdz ar to tas, ka jūras ērgļa lidojumā tur šķiet, ka kilometru ir maz, neko daudz nenozīmē. Plus, mikroautobuss, kurā braucām, mūs vispirms nogādāja kalnu kūrortā, no kurienes tika paķerti vēl daži pasažieri. Vispār jau man ir grūti saprast, ko cilvēki ir pazaudējuši kalnu slēpošanas kūrortā 11.maijā, bet kaut kādi cilvēki tur patiešām bija, un dažviet kalnos varēja redzēt pa kādam pleķītim sniega, no kura gan daudz labuma sportistiem droši vien nebūtu.

Tieši mums priekšā autobusā nosēdās normāls kalnu kūrortu pārītis - sportisks čalis keponā, kuru viegli varēja iztēloties braucam no kalna ar sniega dēli, un jaunkundze ar "cacisma" koeficientu virs 9000. Proti, viņai ne tikai bija gepardraksta koferis, bet arī gepardraksta blūzīte un pat naudasmaks. Īsta profesionāle, kā teikt. Bijām nobraukuši pavisam netālu no Pas de la Casa (tā sauc kūrortu), proti, šķērsojuši robežu, kad jaunkundze kaut ko pavēstīja šoferim un palūdza apstāties. Man tā vismaz izklausījās, ka viņa vaicāja, vai robežpostenī bija tualete. Buss apstājās, jaunkundze aizskrēja. Un pazuda. Kad viņa nerādījās jau savas 20 minūtes, šoferis sāka pamazām satraukties, un aizsūtīja viņai pakaļ čali. Tas arī pazuda. Tad prom devās arī šoferis.

Mēs jau apspriedām to, ka varētu jau arī es sēsties pie stūres, tomēr šoferis pēc laiciņa atgriezās, bet joprojām ne sevišķi mierīgs. Bez pārīša. Un tomēr pēc teju stundas prombūtnes šie atradās. Kur viņi bija pazuduši un kāpēc - kas to lai zina. Varbūt meitene netika laukā no tualetes, varbūt šiem nācās atpirkties par Francijā ievestajām narkotikām, varbūt viņi vēl aizgāja pēdējo reizi nošļūkt ar dēli no kalna, kur kādreiz bija sniegs. Galvenais bija, ka viņi tomēr atradās, un mēs ceļu varējām turpināt.

Tulūzā mēs ieradāmies ar pamatīgu kavēšanos, lai gan pa kalnaino ceļu šoferis laida tik ātri, cik varēja. Taču iebraucot pilsētā bija tik baisi korķi, ka es jau sāku satraukties par to, kā nākamajā dienā tur būs braukt ar auto. Labi, ka vismaz pie mūsu couchsurfing saimnieka varējām iet ar kājām. Pa ceļam vēl paspējām novērot pamatīgu piketu (kas gan tā būtu par Franciju bez piketiem!), kur velosipēdisti aicināja Tulūzā aizliegt iebraukt automašīnām. Un tiesa - kam vajag tos stulbos auto, tikai korķus veido!


Ar tikšanu iekšā gan radās sarežģījumi, jo Kaiss (tā sauca mūsu namatēvu) nereāģēja uz zvanu pie durvīm. Nācās vien meklēt viņa telefona numuru, lai noskaidrotu - kas un kā.

Par to - ko mēs noskaidrojām, un to, kā mēs iepazināmies ar policistu ar mačeti - nākamreiz!