Kazhes pierakstu burtnīca

Kaiss uz telefona zvanu neatbildēja, bet galvenokārt tādēļ, ka viņš jau nāca pa ielu mums pretī. Atpazīt mūs jau nebija sevišķi grūti. Vispār Kaiss izrādījās interesants frukts - vārds un jo sevišķi uzvārds liecināja par viņa arābiskajām saknēm - kā nekā čalis arī ilgāku laiku ir dzīvojis Tunisijā, bet pēc ārienes un uzvedības - francūzis kas francūzis, tā ka sevišķas bažas par to, ka mūs kāds nodēvēs par neticīgajiem un ziedos Allāham, neradās. Cita lieta, ka mazliet baisāku iespaidu atstāja viens cits, pilnīgi kanonisks francūzis.


Kaiss mūs uzveda līdz savam ļoti šaurajam dzīvoklītim un ierādīja dīvānu. Mums bija doma, ka mēs ar viņu kopā (ja viņam vakars brīvs) vai bez viņa (ja nebrīvs) varētu kaut kur doties vakariņās, bet Kaiss pavēstīja, ka pārtika ir arī viņam tepat dzīvoklī un nekur mums nav jāiet. Ja nav, tad nav. Sēdējām, kaut ko ēdām, malkojām vīnu, un te piepeši - zvans pie durvīm. Tur - meitene, kura netika iekšā savā dzīvoklī. Tā kā mums nesen bija līdzīga situācija Rīgā, varējām viegli identificēties. Kaiss neko gan daudz līdzēt nevarēja, jo ar parkūru, kas būtu vienīgais veids iekļūt tajā dzīvoklī, nenodarbojās, un pat nezināja, kas tas tāds. Tiesa, varētu jau arī zināt - mūsu saimnieks nopietni aizrāvies ar izpeltņlēkšanu un rādīja mums video ar vairākiem saviem lēcieniem. Kā lai arī nebūtu, meitene beigās saprata, ka vienīgais sakarīgais risinājums bija iesaistīt mājas pārvaldnieku, kuram varētu būt rezerves atslēga. Tikām Kaiss mums paziņoja, ka pie viņa ienāks patusēt pāris kaimiņi. Un patiesi - vispirms parādījās liela auguma dīvaina paskata (diezgan gīkveidīga) čalis, kurš līdzi atnesa savu beņķi, bet tad vēl viens - mazāka auguma un ar kruķiem. Čaļi gan runāja galvenokārt franciski, līdz ar to viņu teikto uztvēru ar Dievu uz pusēm, bet Dievs man galīgi neatskaitījās par to pusi, kuru uztvēra viņš. Čaļi diezgan normāli kapāja iekšā šņabi, runāja par visdažādākajām tēmām, tai skaitā lielais čalis - par savu militāro un policejisko pieredzi. Cik atceros, iepriekš viņš bija strādājis žandarmērijā, bet tagad kļuvis par armijnieku. Un sevišķi pozitīvu iespaidu par varas iestādēs strādājošajiem viņš neradīja - mani vismaz sevišķi neiedrošina personāžs, kurš aiziet uz savu dzīvokli, lai atnestu mums parādīt savu zobenu un mačeti. Protams, zobens ir ļoti svarīga padarīšana - ne tikai "Meistarā un Margaritā" tika uzdots jautājums "Разве вы без шпаги пришли?", bet arī Normim ne tik sen uz Ukrainas robežas jautāja: "Sabļa jesķ?" Bet nu francūža zobens nebija tas, ko īpaši vēlējos redzēt. Labi gan, ka zobens bija butaforisks - iegādāts mūsu nākamās dienas plāna punktā Karkasonas cietoksnī - bet mačete gan bija pilnīgi auteniska. Un vēl labāk, ka savu pistoli šis čalis mums parādīja vienīgi fotoattēla veidā.

Vakars mazliet ievilkās, un mums arvien vairāk nāca miegs. Par laimi vismaz dīvainajam čalim nākamajā rītā bija jāiet uz darbu, tāpēc viņš paņēma savu beņķi un aizgāja. Pēc kāda laiciņa viņa piemēram sekoja arī čalis ar kruķiem. Uff - varēja doties pie miera. Mazliet apbēdināja apstāklis, ka Kaisa dzīvoklī nebija mums pieejamas dušas (šķiet, kaut kas dušai līdzīgs bija atrodams skapī viņa guļamistabā, bet mūs tur neaicināja, bet tā nebija sevišķi liela bēda. Gājām vien gulēt tāpat, tik ļoti netīri jau arī nebijām.

No rīta Kaiss gulēja ilgāk kā mēs, bet ne mežonīgi ilgi. Kad šis bija augšā, ņēmām savas somas un devāmies staigāt pa Tulūzu. Pilsēta kā jau pilsēta - diezgan paliela un dzīva, bet nekā šokējoša tur nebija. Tā kā tā ir Francija, tad negaidīti nebija arī tas, ka pilsētas vecāko tiltu sauc par Pont Neuf (jeb Jaunais tilts) - līdzīgs triks ir arī Parīzē. Kas gan bija drusku problemātiski - bijām izgājuši tik vēlu, ka francūži brokastis uz šo laiku jau bija paēduši, līdz ar to mums radās mazliet sarežģījumi atrast dienišķos kruasānus, bet viss beidzās labi.


Pusdienlaikā mums pienāca laiks mainīt pārvietošanās veidu - tikt pie īres auto. Braucot divatā, neko lielu mums nevajadzēja, bet ar tādu mazulīti vēl nevienās ārzemēs nebiju braucis, proti, bijām tikuši pie gluži autentiska Fiat 500, kas šķita mazs ne vien garumā, bet arī platumā. Tiesa, divatā neko lielāku arī nevajadzēja, vienīgi mazliet satrauca, kā gan ar to varēs braukt kalnos.

Pirmais plānapunkts (pēc veiksmīgas un nesāpīgas izbraukšanas no Tulūzas) - Karkasona. Šī pilsēta daudziem vislabāk zināma, pateicoties tai par godu nodēvētai galdaspēlei, bet vēl tā ir ievērojama ar milzīgu cietoksni. Sakot "milzīgu", es patiesībā domāju pat vēl lielāku par vienkārši milzīgu. Aplītis starp tā iekšējo un ārējo mūri vien prasīja savu pusstundu, vai vismaz tāds iespaids man radās. Kopumā ļoti iespaidīgs cietoksnis un teicamā stāvoklī (protams, ne bez mūsdienu restauratoru darba rezultātiem). Iespējams, ka Karkasonā ir vēl kaut kas ievērojams, ja neskaita cietoksni, bet mums neko tādu uziet īsti nevajadzēja - iespaidi tāpat bija pietiekami.


Ceļš tālāk mūs veda uz Bezjēru - vienu no senākajām Francijas pilsētām, dibinātu 575.gadā pirms mūsu ēras, savulaik spēcīgu katāru cietoksni, laikam jau diezgan pamatīgi izpostītu kādā krusta karā. Cik zināms, nekādas saistības starp šo pilsētu un Bezjē līknēm (Bezier curves) nav, lai gan taisna šī pilsēta nudien nav.

Bezjērā, gandrīz pašā pilsētas centrā mums bija rezervēts dzīvoklis caur airbnb. Iebraukšana pilsētā gan izrādījās diezgan izaicinošs pasākums, jo pilsēta ir nu ļoooti stāva, ar visai sarežģītu iebraukšanu nocietinātajā tās daļā. Mašīnu arī beigās atstājām ārpus pilsētas mūriem vietā, kura mums šķita uz vakaru-nakti esam bezmaksas stāvvietas statusā. Pārliecības par to gan nebija, bet paļāvāmies, ka viss būs kārtībā. Dzīvokļa saimnieks pats mūs nesagaidīja, bet bija sarunājis kādu kungu, kurš mums nogādās atslēgas. Pēc sazvanīšanās ar šo vīru itin ilgi stāvējām krustojumā pie pilsētas tirgus un viņu gaidījām. Beigās ieradās onkulis uz mopēda un ieveda mūs dzīvoklī, kas izrādījās itin labs, neko sūdzēties par to nevarējām.


Devāmies ieēst vakariņas, un tur sanāca visai sarežģīta padarīšana. Nezinu, kas tieši bija pie vainas - vai nu pilsēta bija pārāk maza, vai laiks pārāk vēls, vai mūsu izvēlētais viziens pārāk nepareizs, bet nevienas jēdzīgas ēstuves mūsu izvēlētajā virzienā nebija. Kaut kas ēdams bija atrodams pilsētas centrālajā laukumā, bet par baisām naudām, tikām tālāk - pilnīgs klusums un tukšums. Gribējām jau samierināties ar to, ka nāksies vien vakariņot dzīvoklī ar augļiem un vīnu, bet tad izlēmām, ka varētu tomēr kaut vai ieēst kādā kebabnīcā, lai vismaz kaut cik ēduši būtu. Vairums kebabu iestāžu gan bija pavisam baiga paskata ar kvalitatīviem purniem pie ieejas, bet atradām arī tādu, kurai īsti nebija, ko piesēsties. Ieēdām tad nu kebabus, un devāmies uz vīnošanu dzīvoklī.


Ar to tad nu šajā brīdī no tevis atvadīsimies!