Kazhes pierakstu burtnīca

Šīs vasaras lielajā atvaļinājumā bija plānots braukt ar riteņiem. Sākotnējā iecere saistījās ar braucienu ar prāmi uz Gotlandi un velobraucienu pa šo Zviedrijas salu, taču prāmja izmaksas šim pasākumam šķita drusku tā kā par augstām. Maksāt pusotru tūkstoti par transportu vien, lai nokļūtu vietā, kas atrodas mazāk kā 200 kilometru attālumā taisnā līnijā no Ventspils - tas šķiet kaut kā drusku par daudz. Pie vainas, protams, galvenokārt kajītes cena uz prāmja. Tad plānus mainījām - ar domu doties uz Somiju ar auto, nobāzēties kaut kur Lahti tuvumā un braukāt pa tās apkārtni ar riteņiem. Taču laikapstākļu prognoze jūlija otrajai un trešajai nedēļai vēstīja, ka Lahti būs 17 grādi pa dienu, desmit - naktī, un tas viss kaut kā baigi nemotivēja doties šajā virzienā. Jā, un vēl sanāca, ka pēdējā brīdī mainījām arī paša atvaļinājuma grafiku - pārcēlām to nedēļu uz priekšu (vai atpakaļ, ar domu - atvaļinājumu sākām agrāk), lai 19. jūlijā būtu atpakaļ Latvijā uz "Sigmas" koncertu Cēsīs.

Pirmdienas rītā (ok, faktiski - pusdienlaikā) startējām no mājām. Uz mašīnas jumta trīs velosipēdi (vienam no tiem turētāju laipni aizdeva Bērziņu ģimene no blakus kvartāla, liels Paldies viņiem par to!), bagāžniekā - velopiekabe, četrvietīga telts (to, savukārt, aizdeva mans kolēģis Roberts), četri piepūšamie paklājiņi, guļammaisi, un daudz visādu drēbju, faktiski - auto bija pārbāzts līdz ūkai. Paredzētie plāna punkti: pirmā nakts Pērnavā, otrā Tallinā, tad - došanās caur Hāpsalu uz Sāmsalu. Kā šajā loģikā iederējās Tallina (kura nav gluži pa ceļam no Pērnavas uz Hāpsalu)? Pavisam vienkārši, tur otrdienas vakarā bija gaidāma Čempionu līgas kvalifikācijas spēle starp vietējo klubu "Levadia" un Rīgas RFS. Un zināms, ka es allaž cenšos ceļojumus apvienot ar futbola spēļu apmeklējumu. Marina šādus manus izgājienus akceptē pietiekami labi, kamēr Estere uz RFS spēli gribēja iet, līdz ar to pat varēju šo plāna punktu ietvert programmas daļā "laika pavadīšana ar meitu".

Dirnot Brīvības ielas korķī, mums atkal radās pārdomas - vai tiešām Sāremā, varbūt tomēr Lahti? Kā nekā laika prognoze atkal bija mainījusies, un šķita, ka Sāremā būs baigais lietus visu laiku, kamēr Somijā - silts un saulains. Cita lieta, ka šāda laika prognoze nemaz nav uzticama un vēl pāris reizes var mainīties. Līdz ar to izlēmām - lēmumu par to, kurp mēs galu galā dosimies, pieņemsim otrdienas vakarā Tallinā, un tad arī attiecīgi rīkosimies. Somija vai Igaunija - nav jau tik būtiski, galvenais, lai laiks būtu labi pavadīts.

Vēl pirms esam izbraukuši no Rīgas (atbilstoši šim tekstam), jāpieskaras pārītim jautājumu, ko risinājām pirms ceļojuma. Viens no tiem saistījās ar dokumentiem. Jurģim jau kopš pavasara nebija neviena ceļošanai derīga dokumenta, ne pases, ne ID kartes. Taču taisīt jaunus dokumentus racionāli bija pēc viņa piektās dzimšanas dienas - jo tad uzreiz iet piecu gadu termiņš dokumentiem agrākā divu gadu vietā. Marinai tikām beidzies derīguma termiņš auto vadītāja apliecībai (mainīta pēc kāzām, kam ar desmit gadi riņķī). Man jūlija sākumā beidzās medicīniskās izziņas derīgums (ar kāzām nebija saskaņots). Tad vēl dienu pirms ceļojuma Marinai iegādājāmies bagāžnieku velosipēdam (jo šoreiz eventuālā somu vešana tika viņai).

Pirmās dienas mērķis ierasts - Pērnava. Ar šādiem pārvietošanās tempiem jāpiebilst, ka nav nekādu objektīvu iemeslu, kāpēc mums būtu nepieciešams transporta līdzeklis ar iekšdedzes dzinēju. Jā, teorijā mēs varētu katru dienu braukt ap tūkstoti kilometru, bet praksē pēdējo desmit gadu laikā tas darīts vien pāris reižu. Pērnavā devāmies uz Esplanaadi kempingu, kurā bija piestāts arī pagājušajā gadā, kad devāmies uz Olandi. Kempinga galvenais pluss ir tā atrašanās faktiski pilsētas centrā, kas nozīmē - jebkura vieta pilsētā sasniedzama ar kājām. Cenas/kvalitātes attiecība gan varbūt nav pati izcilākā, un vēl jāmaksā par pilsētas stāvvietu, bet - neko darīt.

Te mums sanāca piedzīvojums ar telti. Roberts, aizdodot telti, bija mani brīdinājis, ka telts mietiņiem saplīsusi gumija, līdz ar to sanāks drusku tā kā puzles likšana un katram gadījumam ieteica, lai vēl pirms ceļojuma pārliecinos, vai viss ar telti ir pietiekami kārtībā, lai mēs to vēlētos izmantot. Taču tu zini, kā tas notiek - laika ir maz, darāmā daudz, un mums tā arī nebija sanācis veikt telts testu Latvijā. Praksē izrādījās, ka mūsu gatavība puzles likšanai nebija pati izcilākā - ne mums skaidrs, cik katrā stienī vajadzīgs posmiņu, ne uztvērām resno pelēko mietu funkcijas, ne arī vispār mums ir sevišķa pieredze ar šāda tipa teltīm. Ko nozīmē - "šāda tipa"? Roberta telts ir viena no tām, kurām vispirms tu uzstādi augšējo slāni, kurš ir akordeona tipa. It kā konkrētajā situācijā - lietum līstot - tieši šāda tilts ir ērtākā, bet tas ar piebildi - ja tu nečakarējies ar mietiņiem, kamēr mēs čakarējāmies. Un arī vispār - neesmu "tuneļu" tipa telšu cienītājs, parasti ātrāk iet ar tām teltīm, kur "skeletu" ieklikšķini. Jā, un vēl nakts lietus laikā izrādījās, ka, lai arī šai teltij ir lielisks plašs priekšnams, tajā nedaudz tiek iekšā lietus un no rīta ir peļķe. Nu, jā, vienvārdsakot izlēmām - šo nakti šajā teltī, protams, aizvadīsim, bet nākamajām vajadzētu iegādāties savu un jaunu.

Laiks bija nelāgs, un motivācijas doties pastaigā vai velobraucienā pa lietus pārņemto Pērnavu nebija. Kā nekā šajā pilsētā pēdējos gados ir būts daudz - nav tā tik ļoti ekskluzīva pieredze, lai es laikapstākļus pilnībā ignorētu. Ko darīt? Zināms, ka latvieši bieži uz šo Igaunijas kūrortpilsētu dodas, lai apmeklēt akvaparku, tad nu mēs arī tā izdarījām. Līdz akvaparkam gan bija gabaliņš, ko iet, un šo laiku izmantoju, lai izpētītu situāciju ar prāmi. Jā, pa šo laiku bija jau gandrīz pieņemts lēmums, ka tomēr dosimies uz Somiju. Un te man bija pārsteigums, kas patiesībā bija absolūti loģiski, tikai man kaut kā tas nebija ienācis prātā. Proti, jautājums bija par to, kā notiek došanās uz prāmja ar automašīnu un velosipēdiem. Kā izrādījās - šis ir sarežģīts jautājums. Iepriekš bija braukts vai nu ar mašīnu vai ar riteņiem, bet šajā piegājienā notika kombinācija. Braucot divatā, situācija ir vienkārša - iekrāmē riteņus mašīnas aizmugurē, un brauc kā parasts vieglais auto. Taču mūsu situācijā, ieskaitot milzīgo mantu daudzumu (un četrus cilvēkus) šis īsti cauri neietu. Tikām, ja riteņi paliek uz jumta, tev nepieciešama vieta tajā prāmja autostāvvietas daļā, kur nonāk augstākie transporta līdzekļi, līdz ar to tevi pielīdzina teju vai autobusam, kas nozīmē stipri augstākas izmaksas šādam pārbraucienam. Un prāmju cenu salīdzinātājs vispār neakceptē tādu variantu, ka varētu būt vairāk transporta līdzekļu nekā pilngadīgu braucēju. Beigās tomēr risinājumu saštukojām: Marina ar bērniem pārtaps par riteņbraucējiem (Jurģis piekabē, Estere uz sava divriteņa), kamēr es savu riteni iestūķēšu mašīnā un tad būšu autovadītājs vientuļnieks.

Kārtīgā akvaparkā nebiju bijis zināmu laiciņu. Cik zināmu? Vairāk kā 20 gadus noteikti. Nav tā, ka man būtu tagad bijusi kāda izcilā vēlme pašļūkt pa trubām, bet šķita - vienu reizi jau var. Marina gan bija vēl vairāk atturīga, jo viņai jau bija pieticis ar to vienīgo trubu, kas ir Siguldā, vai kur nu bija tā truba, kas viņai nebija patikusi. Vienā ziņā noteikti pieļāvu kļūdu: nebiju no mājām paņēmis līdzi peldbikses, tikai peldšortus, bet atbilstoši iekšējās kārtības noteikumiem Pērnavas akvaparkā tādus lietot nedrīkst. Apvaicājāmies, vai šāds ierobežojums tiešām pastāv, saņēmām apstiprinošu atbildi, tad nu nācās vien nopirkt peldbikses turpat akvaparkā. Un secināt, ka teju puse vīriešu akvaparkā ir peldšortos. Mācība: neuzdot nepareizos jautājumus.

Atsauksmes pēc akvaparka apmeklējuma: Jurģis par šļūkšanu pa trubām bija nereālākajā starā. Ja viņam būtu atļauts, visu atlikušo atvaļinājumu viņš pavadītu, šļūcot pa trubām. Esterei trubas patika, bet daudz atturīgākā līmenī, viņa dzīvojās arī pa baseiniem. Man - līdzīgi kā Esterei, ar to vien atšķirību, ka es varēju šļūkt pa visām trubām, kamēr Estere no asākajām izvairījās. Marina... nesāpināšu viņu ar atgādinājumiem par šo, pieminēšu vien to, ka vienu reizi pa vienu trubu viņa nošļūca.

Kad esi kārtīgi izdzīvojies pa akvaparku, nepieciešams labi paēst. Un kur to darīt Pērnavā? Protams, ka "Steffani" picērijā. Vai šī ir īstā vieta, kur baudīt autentisku itāļu picu? Nē, absolūti nē! Vai tur var pieēsties tā, ka tev pica nāk pa ausīm ārā? O, jā! Arī, ja es dzīvotu Pērnavā, diez vai es "Steffani" apmeklētu biežāk kā tagad - reizi gadā, jo šādam kaloriju daudzumam arī mana sportošana būs par īsu, bet reizi gadā jau var. Un vispār - šajā mainīgajā pasaulē ir nepieciešami kādi stabili enkuri, pie kā pieķerties, kad šķiet, vairs peldot es nesniegšu malu, un līdzās asarām, dziesmām un alum šajā sarakstā jāiekļauj arī "Steffani" picērija. Te varu piesaukt Tallinas futbola kluba "Rumori Calcio" prezidentu, kurš šīs picērijas pastāvēšanu uzskatot par personīgu aizvainojumu sev kā itālim, tomēr itāļi lamājas, bet karavāna iet tālāk un pierijas trekno picu. Arī mēs tā darījām. Bija gan ilgi jāgaida vispirms tikšanu pie galdiņa, tad pašu ēdienu, un beigās, protams, visu neapēdām, bet gan paņēmām daļu ēdiena līdzi, lai arī nākamās dienas pusdienlaikā varētu iestiprināties ar picas atliekām.

Bija jau vēls, un joprojām ļoti slapjš, kad devāmies uz mūsu kempingu. Marina man palīdzēja sagatavot bērnus gulēt iešanai, bet pati devās pēc ikdienas golfa punkta. Varu teikt no sirds - man it nemaz neskauda, ka viņa šajā dienā pie sava punkta tika, kamēr es paliku uz nulles. Es biju siltumā un sausumā, kamēr viņa pastaigājās pa naksnīgo, bet ļoti slapjo Pērnavu.

No rīta toties nelija, un tad gan bija mana kārta "golfēt". Protams, primārais bija skrējiens, bet komplektā ar to nāca arī daži (šķiet, trīs) golfa punkti. Foršākā skrējiena daļa bija gar upes krastu, bija plāns atceļā nopeldēties, taču nākamais golfa punkts gadījās tāds, ka upe vairs īsti nebija pa ceļam, līdz ar to pieņēmu - gan man šī ceļojuma laikā vēl radīsies kāda iespēja peldei, un samierinājos tāpat.

Brokastis noskaņojāmies ēst pilsētā, nevis kempingā, tālab novācām telti, auto atstājām turpat blakus kempingam (stāvvieta bija apmaksāta uz diennakti) un devāmies tur, kur nu Marina mūs aizveda. Kafejnīca/stilīgu nieciņu veikals bija laba izvēle tādā ziņā, ka tur bija smuki un patīkami, bet, protams, ceptu olu ar pupiņām tu tur nedabūsi. Toties smuki, kā jau vienreiz rakstīju.

Vēl viens plāna punkts Pērnavā bija telts iegāde. Tallinietis Raitis bija sameklējis tur kaut ko līdzīgu mūsu veikalam "Arsenal", aizgājām pārbaudīt, kas labs tur atrodams. Atklājās optimāla situācija: piedāvājumā vien aptuveni desmit teltis, bet to vidu - četrvietīgā Husky telts, tieši tāda, kādu bijām domājuši pirkt vēl pirms Roberta piedāvājuma aizņemties viņējo. Cena arī līdzīga kā Latvijā, līdz ar to aiztaupījās domāšana - vai šis būs mums derīgs variants un tā tālāk, un pēc minūtes jau gājām ārā ar telti padusē.

Tad jau varēja braukt uz Tallinu (kaut ko pa ceļam Pērnavā vēl izstaigājām, bet tā nebija prioritāte). Kā jau tas šādās reizēs pieņemts, izmantojām tur mītošo draugu labvēlību, šajā reizē - konkrēti Raita, jo Anita ar Alisi šajās dienās bija Latvijā. Bija gan darbadienas vidus, tālab mums vajadzēja nobraukt gar viņa darba vietu (precīzāk - vietu, kur viņam šajā dienā notika mācības), lai tiktu pie dzīvokļa atslēgas. Bez jebkādiem piedzīvojumiem nokļuvām Lāsnamē, tikām iekšā dzīvoklī un sākām piesardzīgās attiecības ar kaķi Pūpolu, no kura mūsu bērniem ir īpaši bail, bet arī Marina un es pret šo pelēko zvēru jūtam respektu un, ja tas vien iespējams, ejam viņam apkārt ar līkumu.

Marina gatavoja vakariņas, un pēc kāda laiciņa ieradās arī Raitis. Kavēties nevarēja - viņam, man un Esterei šim vakaram vēl bija nozīmīgi plāni. Kādi? Doties uz šī apraksta sākuma daļā piesaukto futbola spēli starp "Levadia" un RFS. Aizbraucām. Raitis, piesardzīgs būdams, noparkoja auto relatīvi tālu no stadiona, jo nevar jau zināt, kā būs ar vietām tuvāk. Izrādījās: piesardzība šajā reizē bija nevietā, tik lielu ažiotāžu Latvijas čempionvienības viesošanās Tallinā nebija izraisījusi, lai stadions būtu pārpildīts (vai, piemēram, uz pusi pilns). Bet tas nekas - latviešu fanus šādi varēja labāk dzirdēt. Mēs bijām četratā - Raitim līdzi bija arī kolēģis latvietis, kurš pats spēlē futbolu piesauktajā "Rumori Calcio" komandā, un pat kaut kādā mērā ir saistīts ar RFS - kā Limbažu futbolists ir pret šo klubu spēlējis Latvijas kausā, šķiet, ka arī Roberts Savaļnieks toreiz bija rīdzinieku sastāvā. Par pieredzi futbolā varu teikt sekojošo: man patīk baudīt futbolu kārtīgos stadionos, kur tribīnes ir no visām pusēm, pat ja stadions nav pilns, tā tomēr ir pilnīgi cita sajūta, nekā jebkurā "stadionā" Latvijā. Jā, pats futbols nebija tas baudāmākais - RFS izteikti spēlēja uz rezultātu (patiesībā - tā viņi šogad dara teju visās spēlēs), galvenokārt rūpējoties par savu vārtu drošību, vienīgos vārtus guva no veiksmīgi nozīmēta 11 metru soda sitiena (igauņu futbolista nejauša spēle ar roku savā soda laukumā), bet ar to pietika. Un, ja neesi uz spēli atnācis viens, arī tas, ka futbols nav pats dinamiskākais, nemaz netraucē. Kas gan jāatzīst - aktīvajā līdzjušanā mēs neiesaistījāmies, es tomēr esmu "Leevon PPK" un nevis RFS līdzjutējs, turklāt pēdējā laikā bija bijuši šādi tādi incidenti, kuru dēļ man arī baigi negribētos skaļi klaigāt, ka visas deviņdesmit minūtes es atbalstu RFS. Bet par mūsējo uzvaru tāpat biju priecīgs un mājup (pie Raita) devāmies labā noskaņojumā. Man gan bija druuuuusciņ paaugstināts stresa līmenis, jo Raitis jau savlaicīgi izlēma, ka es varētu būt atbildīgais šoferis šajā reizē - bet viņa mašīnā. Un mašīna viņam ir jauna. Tā kā - patiešām jauna, nevis nupat iegādata, bet divdesmit gadus veca. Un drusku es no tās vadīšanas raustījos, bet viss, protams, izgāja labi. Mazliet emocionālas darvas karotes gan sarūpēja kāds no spēles skatītājiem, kas nemanāmi piesavinājās Raita un manu depozīglāzes. Jāatzīst - gana profesionālā veidā, lai mēs to neievērotu. Kas attiecas uz Esteres pieredzi - šķiet, ka viņai patika, ne velti nedēļu vēlāk viņa teltī atbildes spēli Rīgā noskatījās līdz beigām arī bez manas klātbūtnes.

Vakarā ļoti jauki bērnus nolikām gulēt Alises istabā, paši papļāpājām par šo un to, jā - es iegādājos arī biļetes prāmim (to, šķiet, izdarīju vēl pirms futbola, bet nav svarīgi). Pārāk ilgi, protams, nesēdējām - Raitim no rīta darbs, man - skriešana, un tad vēl tas Pūpols. Lai vai kā - bija labs vakars.

Ko es darīju no rīta? Skrēju. Šoreiz gan tikai vienpadsmit kilometrus jeb precīzi stundu, jo tāpat enerģijas līmenis nebija tas augstākais. Neko vērā ņemamu, skrienot nenovēroju, līdz ar to būtu varējis šo pat nepieminēt.

Tad - brokastis. Raitis aizdevās uz darbu, mēs vēl kādu laiciņu padzīvojāmies turpat uz vietas, un tad arī uz centru. Atdevām Raitim atslēgas, iepirkām pārtikas produktus prāmim un pirmajam vakaram Somijā, noņēmām riteņus no jumta, salikām piekabi un veicām atsevišķo došanos uz prāmi. Marina ar bērniem vēl atradās krastā, kad es jau biju noparkojis auto un viņiem māju no prāmja klāja, tomēr arī viņus prāmī ielaida un man nesanāca ceļojums pa Somiju vienatnē. Prāmis izbrauca no Tallinas ostas, un šī apraksta pirmajai daļai pienāca beigas.