Šīs vasaras lielajā atvaļinājumā bija plānots braukt ar riteņiem. Sākotnējā iecere saistījās ar braucienu ar prāmi uz Gotlandi un velobraucienu pa šo Zviedrijas salu, taču prāmja izmaksas šim pasākumam šķita drusku tā kā par augstām. Maksāt pusotru tūkstoti par transportu vien, lai nokļūtu vietā, kas atrodas mazāk kā 200 kilometru attālumā taisnā līnijā no Ventspils - tas šķiet kaut kā drusku par daudz. Pie vainas, protams, galvenokārt kajītes cena uz prāmja. Tad plānus mainījām - ar domu doties uz Somiju ar auto, nobāzēties kaut kur Lahti tuvumā un braukāt pa tās apkārtni ar riteņiem. Taču laikapstākļu prognoze jūlija otrajai un trešajai nedēļai vēstīja, ka Lahti būs 17 grādi pa dienu, desmit - naktī, un tas viss kaut kā baigi nemotivēja doties šajā virzienā. Jā, un vēl sanāca, ka pēdējā brīdī mainījām arī paša atvaļinājuma grafiku - pārcēlām to nedēļu uz priekšu (vai atpakaļ, ar domu - atvaļinājumu sākām agrāk), lai 19. jūlijā būtu atpakaļ Latvijā uz "Sigmas" koncertu Cēsīs.
Pirmdienas rītā (ok, faktiski - pusdienlaikā) startējām no mājām. Uz mašīnas jumta trīs velosipēdi (vienam no tiem turētāju laipni aizdeva Bērziņu ģimene no blakus kvartāla, liels Paldies viņiem par to!), bagāžniekā - velopiekabe, četrvietīga telts (to, savukārt, aizdeva mans kolēģis Roberts), četri piepūšamie paklājiņi, guļammaisi, un daudz visādu drēbju, faktiski - auto bija pārbāzts līdz ūkai. Paredzētie plāna punkti: pirmā nakts Pērnavā, otrā Tallinā, tad - došanās caur Hāpsalu uz Sāmsalu. Kā šajā loģikā iederējās Tallina (kura nav gluži pa ceļam no Pērnavas uz Hāpsalu)? Pavisam vienkārši, tur otrdienas vakarā bija gaidāma Čempionu līgas kvalifikācijas spēle starp vietējo klubu "Levadia" un Rīgas RFS. Un zināms, ka es allaž cenšos ceļojumus apvienot ar futbola spēļu apmeklējumu. Marina šādus manus izgājienus akceptē pietiekami labi, kamēr Estere uz RFS spēli gribēja iet, līdz ar to pat varēju šo plāna punktu ietvert programmas daļā "laika pavadīšana ar meitu".
Dirnot Brīvības ielas korķī, mums atkal radās pārdomas - vai tiešām Sāremā, varbūt tomēr Lahti? Kā nekā laika prognoze atkal bija mainījusies, un šķita, ka Sāremā būs baigais lietus visu laiku, kamēr Somijā - silts un saulains. Cita lieta, ka šāda laika prognoze nemaz nav uzticama un vēl pāris reizes var mainīties. Līdz ar to izlēmām - lēmumu par to, kurp mēs galu galā dosimies, pieņemsim otrdienas vakarā Tallinā, un tad arī attiecīgi rīkosimies. Somija vai Igaunija - nav jau tik būtiski, galvenais, lai laiks būtu labi pavadīts.
Vēl pirms esam izbraukuši no Rīgas (atbilstoši šim tekstam), jāpieskaras pārītim jautājumu, ko risinājām pirms ceļojuma. Viens no tiem saistījās ar dokumentiem. Jurģim jau kopš pavasara nebija neviena ceļošanai derīga dokumenta, ne pases, ne ID kartes. Taču taisīt jaunus dokumentus racionāli bija pēc viņa piektās dzimšanas dienas - jo tad uzreiz iet piecu gadu termiņš dokumentiem agrākā divu gadu vietā. Marinai tikām beidzies derīguma termiņš auto vadītāja apliecībai (mainīta pēc kāzām, kam ar desmit gadi riņķī). Man jūlija sākumā beidzās medicīniskās izziņas derīgums (ar kāzām nebija saskaņots). Tad vēl dienu pirms ceļojuma Marinai iegādājāmies bagāžnieku velosipēdam (jo šoreiz eventuālā somu vešana tika viņai).
Pirmās dienas mērķis ierasts - Pērnava. Ar šādiem pārvietošanās tempiem jāpiebilst, ka nav nekādu objektīvu iemeslu, kāpēc mums būtu nepieciešams transporta līdzeklis ar iekšdedzes dzinēju. Jā, teorijā mēs varētu katru dienu braukt ap tūkstoti kilometru, bet praksē pēdējo desmit gadu laikā tas darīts vien pāris reižu. Pērnavā devāmies uz Esplanaadi kempingu, kurā bija piestāts arī pagājušajā gadā, kad devāmies uz Olandi. Kempinga galvenais pluss ir tā atrašanās faktiski pilsētas centrā, kas nozīmē - jebkura vieta pilsētā sasniedzama ar kājām. Cenas/kvalitātes attiecība gan varbūt nav pati izcilākā, un vēl jāmaksā par pilsētas stāvvietu, bet - neko darīt.
Te mums sanāca piedzīvojums ar telti. Roberts, aizdodot telti, bija mani brīdinājis, ka telts mietiņiem saplīsusi gumija, līdz ar to sanāks drusku tā kā puzles likšana un katram gadījumam ieteica, lai vēl pirms ceļojuma pārliecinos, vai viss ar telti ir pietiekami kārtībā, lai mēs to vēlētos izmantot. Taču tu zini, kā tas notiek - laika ir maz, darāmā daudz, un mums tā arī nebija sanācis veikt telts testu Latvijā. Praksē izrādījās, ka mūsu gatavība puzles likšanai nebija pati izcilākā - ne mums skaidrs, cik katrā stienī vajadzīgs posmiņu, ne uztvērām resno pelēko mietu funkcijas, ne arī vispār mums ir sevišķa pieredze ar šāda tipa teltīm. Ko nozīmē - "šāda tipa"? Roberta telts ir viena no tām, kurām vispirms tu uzstādi augšējo slāni, kurš ir akordeona tipa. It kā konkrētajā situācijā - lietum līstot - tieši šāda tilts ir ērtākā, bet tas ar piebildi - ja tu nečakarējies ar mietiņiem, kamēr mēs čakarējāmies. Un arī vispār - neesmu "tuneļu" tipa telšu cienītājs, parasti ātrāk iet ar tām teltīm, kur "skeletu" ieklikšķini. Jā, un vēl nakts lietus laikā izrādījās, ka, lai arī šai teltij ir lielisks plašs priekšnams, tajā nedaudz tiek iekšā lietus un no rīta ir peļķe. Nu, jā, vienvārdsakot izlēmām - šo nakti šajā teltī, protams, aizvadīsim, bet nākamajām vajadzētu iegādāties savu un jaunu.
Laiks bija nelāgs, un motivācijas doties pastaigā vai velobraucienā pa lietus pārņemto Pērnavu nebija. Kā nekā šajā pilsētā pēdējos gados ir būts daudz - nav tā tik ļoti ekskluzīva pieredze, lai es laikapstākļus pilnībā ignorētu. Ko darīt? Zināms, ka latvieši bieži uz šo Igaunijas kūrortpilsētu dodas, lai apmeklēt akvaparku, tad nu mēs arī tā izdarījām. Līdz akvaparkam gan bija gabaliņš, ko iet, un šo laiku izmantoju, lai izpētītu situāciju ar prāmi. Jā, pa šo laiku bija jau gandrīz pieņemts lēmums, ka tomēr dosimies uz Somiju. Un te man bija pārsteigums, kas patiesībā bija absolūti loģiski, tikai man kaut kā tas nebija ienācis prātā. Proti, jautājums bija par to, kā notiek došanās uz prāmja ar automašīnu un velosipēdiem. Kā izrādījās - šis ir sarežģīts jautājums. Iepriekš bija braukts vai nu ar mašīnu vai ar riteņiem, bet šajā piegājienā notika kombinācija. Braucot divatā, situācija ir vienkārša - iekrāmē riteņus mašīnas aizmugurē, un brauc kā parasts vieglais auto. Taču mūsu situācijā, ieskaitot milzīgo mantu daudzumu (un četrus cilvēkus) šis īsti cauri neietu. Tikām, ja riteņi paliek uz jumta, tev nepieciešama vieta tajā prāmja autostāvvietas daļā, kur nonāk augstākie transporta līdzekļi, līdz ar to tevi pielīdzina teju vai autobusam, kas nozīmē stipri augstākas izmaksas šādam pārbraucienam. Un prāmju cenu salīdzinātājs vispār neakceptē tādu variantu, ka varētu būt vairāk transporta līdzekļu nekā pilngadīgu braucēju. Beigās tomēr risinājumu saštukojām: Marina ar bērniem pārtaps par riteņbraucējiem (Jurģis piekabē, Estere uz sava divriteņa), kamēr es savu riteni iestūķēšu mašīnā un tad būšu autovadītājs vientuļnieks.
Kārtīgā akvaparkā nebiju bijis zināmu laiciņu. Cik zināmu? Vairāk kā 20 gadus noteikti. Nav tā, ka man būtu tagad bijusi kāda izcilā vēlme pašļūkt pa trubām, bet šķita - vienu reizi jau var. Marina gan bija vēl vairāk atturīga, jo viņai jau bija pieticis ar to vienīgo trubu, kas ir Siguldā, vai kur nu bija tā truba, kas viņai nebija patikusi. Vienā ziņā noteikti pieļāvu kļūdu: nebiju no mājām paņēmis līdzi peldbikses, tikai peldšortus, bet atbilstoši iekšējās kārtības noteikumiem Pērnavas akvaparkā tādus lietot nedrīkst. Apvaicājāmies, vai šāds ierobežojums tiešām pastāv, saņēmām apstiprinošu atbildi, tad nu nācās vien nopirkt peldbikses turpat akvaparkā. Un secināt, ka teju puse vīriešu akvaparkā ir peldšortos. Mācība: neuzdot nepareizos jautājumus.

Atsauksmes pēc akvaparka apmeklējuma: Jurģis par šļūkšanu pa trubām bija nereālākajā starā. Ja viņam būtu atļauts, visu atlikušo atvaļinājumu viņš pavadītu, šļūcot pa trubām. Esterei trubas patika, bet daudz atturīgākā līmenī, viņa dzīvojās arī pa baseiniem. Man - līdzīgi kā Esterei, ar to vien atšķirību, ka es varēju šļūkt pa visām trubām, kamēr Estere no asākajām izvairījās. Marina... nesāpināšu viņu ar atgādinājumiem par šo, pieminēšu vien to, ka vienu reizi pa vienu trubu viņa nošļūca.

Kad esi kārtīgi izdzīvojies pa akvaparku, nepieciešams labi paēst. Un kur to darīt Pērnavā? Protams, ka "Steffani" picērijā. Vai šī ir īstā vieta, kur baudīt autentisku itāļu picu? Nē, absolūti nē! Vai tur var pieēsties tā, ka tev pica nāk pa ausīm ārā? O, jā! Arī, ja es dzīvotu Pērnavā, diez vai es "Steffani" apmeklētu biežāk kā tagad - reizi gadā, jo šādam kaloriju daudzumam arī mana sportošana būs par īsu, bet reizi gadā jau var. Un vispār - šajā mainīgajā pasaulē ir nepieciešami kādi stabili enkuri, pie kā pieķerties, kad šķiet, vairs peldot es nesniegšu malu, un līdzās asarām, dziesmām un alum šajā sarakstā jāiekļauj arī "Steffani" picērija. Te varu piesaukt Tallinas futbola kluba "Rumori Calcio" prezidentu, kurš šīs picērijas pastāvēšanu uzskatot par personīgu aizvainojumu sev kā itālim, tomēr itāļi lamājas, bet karavāna iet tālāk un pierijas trekno picu. Arī mēs tā darījām. Bija gan ilgi jāgaida vispirms tikšanu pie galdiņa, tad pašu ēdienu, un beigās, protams, visu neapēdām, bet gan paņēmām daļu ēdiena līdzi, lai arī nākamās dienas pusdienlaikā varētu iestiprināties ar picas atliekām.
Bija jau vēls, un joprojām ļoti slapjš, kad devāmies uz mūsu kempingu. Marina man palīdzēja sagatavot bērnus gulēt iešanai, bet pati devās pēc ikdienas golfa punkta. Varu teikt no sirds - man it nemaz neskauda, ka viņa šajā dienā pie sava punkta tika, kamēr es paliku uz nulles. Es biju siltumā un sausumā, kamēr viņa pastaigājās pa naksnīgo, bet ļoti slapjo Pērnavu.

No rīta toties nelija, un tad gan bija mana kārta "golfēt". Protams, primārais bija skrējiens, bet komplektā ar to nāca arī daži (šķiet, trīs) golfa punkti. Foršākā skrējiena daļa bija gar upes krastu, bija plāns atceļā nopeldēties, taču nākamais golfa punkts gadījās tāds, ka upe vairs īsti nebija pa ceļam, līdz ar to pieņēmu - gan man šī ceļojuma laikā vēl radīsies kāda iespēja peldei, un samierinājos tāpat.






