The Foundling
Sen nebiju neko lasījis angļu valodā. Kaut kā pēdējā laikā galvenokārt "pārtieku" no bibliotēku piedāvājuma, bet angliski tur lielākoties pieejami dāmu romāni, krimiķi un/vai apšaubāmas kvalitātes bestselleri. Arī no "The Foundling" (kuru tomēr paņēmu bibliotēkā) neko fenomenālu negaidīju, bet grāmatai vismaz ir patīkams vāka attēls, kas parasti no absolūtām sēnalām ļauj izvairīties. Arī šoreiz. Starp citu, "Wikipedia" saitē "The Foundling (novel)" piedāvā divus citus šāda nosaukuma romānus, līdz ar to nav brīnums, ka atsevišķās valstīs grāmata izdota ar citu nosaukumu: "The Lost Orphan" (šāda nosaukuma šķirškļa Wikipedia nav). Tiesa, romānu "Pazudusī bārene" es diez vai būtu lasījis.
Grāmata vēsta par laika periodu, ar kuru man nekādas tuvas pazīšanās nav - 18. gadsimta vidu. Tā vēsture, kurā jūtos ja ne kompetents, tad vismaz ne absolūts dulburis, sākas vismaz gadsimtu vēlāk - ar dzelzceļa un futbola ienākšanu šajā pasaulē. Vienlaikus, ja autore būtu grāmatas darbību iecēlusi 19. gadsimta Londonā, diez vai ļoti daudz kas būtu mainījies tā saturā. Ja nu vienīgi būtu vēl uzskatāmāka līdzība ar Dikensa romānu pasauli.
Romāna premisa ir sekojoša: jauna, neprecēta sieviete, kurai nupat ir piedzimusi meita, to nodod sava laikmeta glābējsilītē - Atradeņu hospitālī Londonā, kas tolaik bija nesen ierīkots un kas, protams, varēja uzņemt tikai nelielu daļu no mazuļiem, kurus tur mēģināja nodot. Specifika salīdzinoši ar mūsdienām bija tajā, ka teorētiski mātēm bija iespēja pēc dažiem gadiem savu bērnu atgūt - ja viņām bija pietiekami uzlabojušies materiālie apstākļi, lai viņas ne tikai varētu par bērnu gādāt, bet arī nomaksāt viņa uzturēšanās hospitālī izmaksas. Atstājusi savu iepriekšējā dzimušo meitu hospitālī, garneļu tirgotāja Besa ir apņēmības pilna bērnu atgūt, un sešus gadus vēlāk patiešām ierodas hospitālī ar mērķi paņemt Klēru (tā viņa meitu bija nosaukusi, lai gan bija zināms, ka hospitālī bērniem dod citus vārdus). Ņemot vērā tā laika bērnu mirstību, Besa bija gatava variantam, ka Klēras nebūs vairs dzīvo vidū, taču hospitālī viņu sagaida šokējoša ziņa - meitenes hospitālī nav, jo māte (Besa) viņu no turienes esot savākusi jau nākamajā dienā pēc atstāšanas tur. Ievērojot to, ka viņa pat savu vārdu hospitālī nebija atklājusi, kā arī neviens nevarētu zināt to, kādu atpazīšanas lietu viņa bija iedevusi bērnam līdzi, lai varētu to pēcāk norādīt atgūšanas gadījumā, Besa ir absolūtā neizpratnē.
Un te mēs nonākam grāmatas otrajā daļā, kuras galvenā varone ir atraitne vārdā Aleksandra, kura audzina savu sešus gadus veco meitu Katrīnu. Aleksandras vīrs - pirms sešarpus gadiem miris - bija Besas bērna tēvs. Ievērojot attiecības starp Aleksandru un viņas meitu, lasītājam nav jābūt gudrākam par piektklasnieku, lai saprastu, kas tā par meiteni. Tiesa, ilgstoši nav skaidrs - kāpēc, un patiesībā atbilde uz šo jautājumu ir baltiem diegiem šūta pat tad, kad tā atklājas.
Nezinu, vai šī grāmata vairāk atbilst kategorijai "vēsturiskais romāns", "dāmu romāns" vai "trilleris", bet pa devai tur ir no katras. Ir lietas, kas man romānā patika, un arī tādas, kuras ne. Drūmu baiļu un neuzticēšanās pilnā un mīlestības tukšā atmosfēr Aleksandras mājā viņai ir padevusies lieliski. Tikām Aleksandras psiholoģiskais portrets šķiet sižetam pielāgots - proti, viņa it kā ir absolūti monolīts tēls (kura dzīvesstāsts liek domāt, ka autore ir Betmena cienītāja), bet tajā ik pa brīdim uzpeld kāda līdzšinējai informācijai par tēlu nemaz neatbilstoša rīcība, kuru motivē tikai un vienīgi "tā vajag sižeta virzībai". Tas ,man, protams, nepatīk. Arī kopumā es teiktu, ka tēli šķiet nākuši drīzāk nevis no Dikensa pasaules, bet gan no kādas vecas pusaudžiem domātas grāmatas, tāda tipa piedzīvojumu literatūras, kura Rietumu pasaulē savulaik bija ļoti populāra. Tikai ar drusku atklātāku laulības pārkāpumu pieminēšanu, nekā būtu tādās grāmatās. Tāpat nekādu kritiku neiztur romāna noslēgums - tāda saharīna deva, kas atkal jau liek domāt, ka Steisija Holsa raksta divpadsmit gadus vecām meitenēm (lai gan - kā lai es zinu, ka tā patiešām nav?). Valoda romānam ir raita, lasās tas ļoti viegli, bet nekā paliekoša tajā nudien nav, neko vairāk kā lasīšanas prasmju uzturēšanu tas nedod. Nē, es neesmu gatavs teikt, ka šī grāmata būtu baisākais mēsls, gluži vienkārši tā ir tieši tāda, kādu varētu sagaidīt no izdevuma ar uzrakstu "The Sunday Times bestseller" uz vāka.
Grāmata vēsta par laika periodu, ar kuru man nekādas tuvas pazīšanās nav - 18. gadsimta vidu. Tā vēsture, kurā jūtos ja ne kompetents, tad vismaz ne absolūts dulburis, sākas vismaz gadsimtu vēlāk - ar dzelzceļa un futbola ienākšanu šajā pasaulē. Vienlaikus, ja autore būtu grāmatas darbību iecēlusi 19. gadsimta Londonā, diez vai ļoti daudz kas būtu mainījies tā saturā. Ja nu vienīgi būtu vēl uzskatāmāka līdzība ar Dikensa romānu pasauli.
Romāna premisa ir sekojoša: jauna, neprecēta sieviete, kurai nupat ir piedzimusi meita, to nodod sava laikmeta glābējsilītē - Atradeņu hospitālī Londonā, kas tolaik bija nesen ierīkots un kas, protams, varēja uzņemt tikai nelielu daļu no mazuļiem, kurus tur mēģināja nodot. Specifika salīdzinoši ar mūsdienām bija tajā, ka teorētiski mātēm bija iespēja pēc dažiem gadiem savu bērnu atgūt - ja viņām bija pietiekami uzlabojušies materiālie apstākļi, lai viņas ne tikai varētu par bērnu gādāt, bet arī nomaksāt viņa uzturēšanās hospitālī izmaksas. Atstājusi savu iepriekšējā dzimušo meitu hospitālī, garneļu tirgotāja Besa ir apņēmības pilna bērnu atgūt, un sešus gadus vēlāk patiešām ierodas hospitālī ar mērķi paņemt Klēru (tā viņa meitu bija nosaukusi, lai gan bija zināms, ka hospitālī bērniem dod citus vārdus). Ņemot vērā tā laika bērnu mirstību, Besa bija gatava variantam, ka Klēras nebūs vairs dzīvo vidū, taču hospitālī viņu sagaida šokējoša ziņa - meitenes hospitālī nav, jo māte (Besa) viņu no turienes esot savākusi jau nākamajā dienā pēc atstāšanas tur. Ievērojot to, ka viņa pat savu vārdu hospitālī nebija atklājusi, kā arī neviens nevarētu zināt to, kādu atpazīšanas lietu viņa bija iedevusi bērnam līdzi, lai varētu to pēcāk norādīt atgūšanas gadījumā, Besa ir absolūtā neizpratnē.
Un te mēs nonākam grāmatas otrajā daļā, kuras galvenā varone ir atraitne vārdā Aleksandra, kura audzina savu sešus gadus veco meitu Katrīnu. Aleksandras vīrs - pirms sešarpus gadiem miris - bija Besas bērna tēvs. Ievērojot attiecības starp Aleksandru un viņas meitu, lasītājam nav jābūt gudrākam par piektklasnieku, lai saprastu, kas tā par meiteni. Tiesa, ilgstoši nav skaidrs - kāpēc, un patiesībā atbilde uz šo jautājumu ir baltiem diegiem šūta pat tad, kad tā atklājas.
Nezinu, vai šī grāmata vairāk atbilst kategorijai "vēsturiskais romāns", "dāmu romāns" vai "trilleris", bet pa devai tur ir no katras. Ir lietas, kas man romānā patika, un arī tādas, kuras ne. Drūmu baiļu un neuzticēšanās pilnā un mīlestības tukšā atmosfēr Aleksandras mājā viņai ir padevusies lieliski. Tikām Aleksandras psiholoģiskais portrets šķiet sižetam pielāgots - proti, viņa it kā ir absolūti monolīts tēls (kura dzīvesstāsts liek domāt, ka autore ir Betmena cienītāja), bet tajā ik pa brīdim uzpeld kāda līdzšinējai informācijai par tēlu nemaz neatbilstoša rīcība, kuru motivē tikai un vienīgi "tā vajag sižeta virzībai". Tas ,man, protams, nepatīk. Arī kopumā es teiktu, ka tēli šķiet nākuši drīzāk nevis no Dikensa pasaules, bet gan no kādas vecas pusaudžiem domātas grāmatas, tāda tipa piedzīvojumu literatūras, kura Rietumu pasaulē savulaik bija ļoti populāra. Tikai ar drusku atklātāku laulības pārkāpumu pieminēšanu, nekā būtu tādās grāmatās. Tāpat nekādu kritiku neiztur romāna noslēgums - tāda saharīna deva, kas atkal jau liek domāt, ka Steisija Holsa raksta divpadsmit gadus vecām meitenēm (lai gan - kā lai es zinu, ka tā patiešām nav?). Valoda romānam ir raita, lasās tas ļoti viegli, bet nekā paliekoša tajā nudien nav, neko vairāk kā lasīšanas prasmju uzturēšanu tas nedod. Nē, es neesmu gatavs teikt, ka šī grāmata būtu baisākais mēsls, gluži vienkārši tā ir tieši tāda, kādu varētu sagaidīt no izdevuma ar uzrakstu "The Sunday Times bestseller" uz vāka.
2024-11-10
comments powered by Disqus