Kazhes pierakstu burtnīca

Būdams tādā mērā apslimis, ka vienu dienu pavadīju gultā ar aizvērtām acīm un variēdams vien vaidēšanas skaļumu un frekvenci, lai kaut kā kliedētu garlaicību un nomāktību, noklausījos audio seriālu "Plānās sienas". Patiesībā interese ar šo saturu iepazīties man bija jau kādu laiku, taču iepriekš visu laiku problēma bija tajā, ka man īsti nebija tam piemērotu apstākļu. Mēdzu visādu saturu klausīties skrienot, taču lielākoties skriešana sanāk pilsētvidē ar pamatīgiem fona trokšņiem, un manaas aktuālās austiņas ir tādas, kas fona trokšņus nemaz neslāpē. Tas ir labi no drošības viedokļa, jo vismaz esmu gana klātesošs, lai dzirdētu, kas notiek man apkārt, bet noteikti ne optimāls risinājums, lai klausītos detektīvseriālu, kas turklāt vēl veidots ar telpisku skaņu un motivē tevi būt maksimāli vērīgam.

Apskatoties seriāla veidotāju radošo komandu, man jautājumu, vēlos to klausīties vai nē, atcēla Jāņa Joņeva vārds pretī statusam "scenārija autors". Taču tāpat jāuzsver gana krāšņais aktieru ansamblis: Jurģis Spulenieks, Inese Ramute, Māra Mennika, Gundars Āboliņš, Toms Veličko, Kaspars Znotiņš, Dace Bonāte, Kārlis Dzintars Zahovskis, Egons Dombrovskis, Ģirts Krūmiņš, Baiba Palkavniece. Par radioteātra iestudējumiem vispār dzirdēts, ka tās spēks ir tajā, ka tur var sapulcināt tādus aktieru kolektīvus, kādus ne nekad nedabūsi nevienai "normālai" izrādei, jo visi strādā dažādos teātros un pie labākās gribēšanas uz skatuves nevar tikties. Un tā tas ir arī te (nosaucot vien tos, par kuriem zinu no galvas) - Inese Ramute un Māra Mennika strādā Valmieras teātrī, Gundars Āboliņš un Kaspars Znotiņš - JRT, Bonāte un Dombrovskis ir Nacionālajā, Veličko - Dailē. Bet te viņi visi tiekas vienkopus kādā mazā ciematā, kurā noticis noziegums.

Pēdējā laikā latviešu teātrī locked-room tipa krimiķi ir itin bieži sastopami, lielākoties gan ar bagātīgu devu pašironija un pašrefleksijas, arī ar savu absurda devu. Spilgtākie piemēri, kas nāk prātā - "Desmit iemeslu apciemot Kauci" un "Rītausma vakaros". "Plānās sienas" uz šo darbu fona ir absolūti klasisks krimiķis, bez pretenzijām uz metakrimiķa statusu, ja ne gluži Agatas Kristi gaumē, tad uz to pusi gan. Un šajā reizē šāda izvēle šķiet pašsaprotama - radioteātris tomēr ir ļoti specifisks formāts, tur nav īsti vietas kaut kādiem eksperimentiem ar formu - atņemot izrādes baudītājam redzes sniegto informāciju, jau tāpat ir gana daudz jāpiedomā, lai efekts būtu pilnvērtīgāks nekā vienkārši lomās runātam tekstam.

Viss, protams, sākas ar slepkavību. Nogalinātais - "vecais hipijs" (Āboliņš). Viņu iepazīstam tikai vienā ainā, izklausās pēc lādzīga vīreļa, kurš kādreiz bijis vietēja mēroga slavenība, bet sen vairs viņa dziesmas nav spēlējis, tagad viņa dzīve sastāv no cerībām, ka varbūt kādreiz vēl vietējais reģionālais radio uzspēlēs kādu no viņa dziesmām. It kā sevišķu motīvu ne tikai vēlēt večukam nāvi, bet vēl vairāk to praktiski atsūtit, nevienam nav, bet faktus nepiemānīsi - pats sev vairākas reizes ar īlenu (vai nazi) pakausī neiedursi. Potenciāli vainīgo saraksts nav sevišķi plašs: divi vietējie pļēguri, veca ziņkārīga kaimiņiene, kas kolekcionē podus, pārdevēja no vietējās bodes (kurā, protams, iepērkas viss vietējais kolorīts) un vietējā policijas inspektore. Nē, viņa formāli nevienā brīdī par aizdomās turamo nekļūst, bet - ja jau cilvēks dzīvo šajā miestā un ir bijis pazīstams ar upuri, gan jau arī viņš var būt šajā situācijā iesaistīts. Protams, ja salīdzina ar aizdomīgajiem tipāžiem Raivo un Gati, skaidrs, ka ne jau inspektore šķiet galvenā aizdomās turamā, taču zināms, ka detektīvstāstos viss bieži izrādās, ka nemaz nav tāds, kā tev sākotnēji šķitis. Un jā, protams, vajag jau arī jauno kriminālizmeklētāju, kas ieradies šajā miestā no Rīgas un kuram, kā jau svešiniekam, vietējie neuzticas.

Vienu no ciema plenčiem atveido Kaspars Znotiņš, un viņa tēlā jūtamas Arnītis no "Pansijas pilī", kamēr otrs runā Toma Veļičko balsī, un ir daudz agresīvāks un nešpetnāks savos izgājienos. Inspektore (Inese Ramute) ir tāda kārtīga vietējā autoritāte, ar kuru vietējie šaubīgie tipāži zina, ka joki mazi, jo viņa par viņiem zina gana daudz un kādu reizi ir pasargājusi no pelnīta soda. Raivo ir tas tipiskais čalis, kurš varētu nedzert, ja vien viņa mīļotā sieviete to prasītu, taču diemžēl mīļotajai sievietei par viņu nav pietiekamas intereses, un tad nu kas cits viņam atliek, ja ne dzert. Vēl, protams, nozīmīgs personāžs šajā stāstā ir taromāts. Nē, tas neko īsti nedara, lielākoties tas pat nestrādā, bet Raivo un Gata dzīvēs šim aparātam ir tiešām liela nozīme.

Kam vēl te ir liela loma? Edgara Šubrovska radītajai seriāla tituldziesmai. Dziesma ir forša. Man gan ir grūti noticēt šī daiļdarba stāstam par šo dziesmu. Proti, lai arī tā formas ziņā it kā atbilst kategorijai "vecais labais latviešu roķītis", kā to pasniedz, Šubrovskis, manuprāt, sevi maldina, ļaujot noticēt iespējai, ka tā varētu būt radusies Vāravas ciemā. Teksts par abstraktu, tas varbūt vēl nekas - bet kur ir lipīgais piedziedājums, kas atkārtojas vismaz piecas reizes? Stilistiski varu te saklausīt kaut ko no "Auroras", bet piedziedājumam būtu jābūt, bez tā nekādi. Vai nu ar šādām blēņām varētu kļūt par visu vietējo meiteņu mīluli, ja nevari pat ne piedziedājumu sarūpēt? Bet dziesma man patīk.

Krimiķa gadījumā, protams, būtiski ir atbildēt uz jautājumu - cik ticams ir atrisinājums? Un varu teikt - ir diezgan ok. Noklausoties atslēgas epizodes atkārtoti, pārliecinājos, ka nepieciešamie mājieni bija sniegti, līdz ar to arī klausītājam bija jābūt spējīgam saprast, kurš tad īsti ir noziedznieks. Tas man patīk - jo vairāk par visu mani kaitina tas detektīvu variants (parasti, protams, grāmatās), kur lasītājam nav sniegta būtiska informācija, kas ir zināma detektīvam un risinājums beigās izrādās pilnīgi no zila gaisa pagrābts. Protams, vienlaikus nekas jau neliedz darba autoram saturā iekļaut dažādus mājienus, kas it kā netieši un nemanāmi tevi virza pie jebkura no iespējamajiem risinājumiem, proti, atkarībā no tā, cik ļoti esi bijis vērīgs uz konkrētajām detaļām, tev var būt visdažādākie risinājumi tam, kas tur īsti ir noticis. Un kaut kādā mērā "kas notika patiesībā" vienmēr šajā žanrā būs drusku blēdīšanās - proti, neba nu tev autors atklāj kaut kādu "patiesību", situācijas atrisinājums iedomātā stāstā jau nav nekādas neizbēgamas cēloņsakarības sekas, bet gan vienkārši paziņojums "šī ir pareizā atbilde". Un līdz ar to maksimums, par ko tu kā satura patērētājs vari sūdzēties, ir kādas acīmredzamas pretrunas un loģikas trūkumi, kas padara šo publiskoto versiju par neiespējamu aprakstītā nozieguma atrisinājumu. Kā ar to ir "Plānajās sienās"? Manuprāt, diezgan ok. Es sevišķi gan arī necentos atrast tur kādus uzkrītošus caurumus, bet nedz klausīšanās laikā, nedz pēc tās man nav ne reizes ienācis prātā: "Eu, bet tas bija pilnīgi nereāli!" It kā viss bija gana sakarīgi pārdomāts.

Ko ir vērts piebilst - šī audio seriāla apjoms atbilst vienai pilnmetrāžas filmai vai teātra izrādei. Protams, vari to klausīties piecās epizodēs, bet arī - vienā piegājienā, kā nu tev ērtāk. Manuprāt - foršs un kvalitatīvs saturs, ko patērēt apstākļos, kad acis piepūlēt nedrīksti, bet vēlies baudīt kaut ko līdzīgu kino vai teātrim.

P.S. Man patīk šī audioseriāla vizuālais noformējums - tā ilustrācijās (zīmējis Reinis Pētersons) tu vari saskatīt kādas pazīmes vaibstos no aktieriem, kuri konkrētās lomas ierunājuši, bet ne pārāk daudz. Un iedomājos, ka šis būtu lielisks saturs, no kura izveidot man tik mīļā point&click tipa videospēli, kur tu kā spēlētājs varētu iejusties detektīva lomā.