Labvakar
Stūrī zēvelei galīgi nenoveicās ar laiku, kad tā izdeva savu trešo studijas ierakstu. Protams, 2020.gada marts nav labvēlīgs ne tikai mūziķiem, bet šajā konkrētajā gadījumā ir skaidrs, ka fiziskus ierakstu eksemplārus vissakarīgāk var tirgot koncertos un šajos apstākļos nekādi koncerti, protams, nenotiek. Patiesībā es "Stūrī zēveli" kā koncertu grupu sevišķi nemīlu, bet uz albuma prezentāciju noteikti būtu aizgājis kaut vai tādēļ vien, lai iegādātos plati, jo ierakstu formā man viņi tīk daudz labāk kā koncertos. Protams, arī plates pirkšanai caur Internetu ir savi plusi, šādi vismaz man to piegādāja pats grupas bundzinieks Uldis Gedra, bet mākslinieku autogrāfus uz plates vāciņa cerams dabūšu kādos labākos laikos par šiem.
Tas, ka "Stūrī zēveles" trešā albuma nosaukums būs "Labvakar" (un, ka šāds albums vispār būs) bija skaidrs jau vismaz kopš 2016.gada, kad grupa izdeva savu otro ierakstu ar nosaukumu "Labdien". Tagad gana būtisks ir jautājums - vai būs arī ceturtais ieraksts, kuram vajadzētu saukties "Ar labu nakti" un kuram, sekojot šablonam 2014-2012-2020, vajadzētu klajā nākt 2028.gadā? Tajās aptuveni desmit reizēs, ko līdzšim esmu noklausījies "Labvakar", neesmu sajutis ierakstā nekādas pazīmes, ka tās varētu būt atvadas, līdz ar to šajā ziņā esmu piesardzīgi optimistisks (un es nekādos jautājumos nemēdzu būt vairāk optimistisks kā piesardzīgi), ka "Stūri zēvele" savus klausītājus, kuru varbūt nav pārmērīgi daudz, bet kuri toties ir uzticīgi, turpinās priecēt arī nākotnē.
Mani šis ieraksts savaldzināja ar pirmo dziesmu, ko biju dzirdējis vēl pirms albuma nākšanas klajā - runa ir par tā tituldziesmu "Labvakar", kas ir viens no saldsērīgi nostaļģiskākajiem skaņdarbiem, ko man ir nācies dzirdēt. Turklāt interesanti ir tas, ka tā pat nav īsti personīgā nostaļģija - tā nav mana personīgā bērnība, uz kuru atsauces jūtamas Kārļa Vērdiņa dzejā, bet tā ir manas paaudzes bērnība, tā vismaz man šķiet. Un dīvaini ir tas, ka tekstā nav nekā tāda, kas liecinātu konkrēti par to, kas tas ir par laiku, bet es vienkārši nespēju iztēloties, ka šis "Labvakar" būtu risinājies pēdējo desmit gadu laikā, bet kaut kas zemapziņā man apgalvo, ka Vērdiņa un līdz ar to Stūrī zēveles "Labvakar" ir no tiem laikiem, kad televīzijā bija šāda nosaukuma raidījums. Un nesen klajā nākušais šīs dziesmas videoklips, kurā redzama cigarešu paciņa "Elita", saskan ar manām nojautām.
Kopš "Labdien" laikiem Stūrī zēvelē ir būtiskas pārmaiņas - tagad grupas vokāliste vairs nav Kate Skrinda, bet gan Elizabete Milta (taču ierakstā ir piedalījusies arī Kate), kas gan nav sevišķi ietekmējis to, kā "Stūrī zēvele" izklausās. Grupas mūzika joprojām ir viegla, emocionālā līmenī radniecīga "Gaujartam" (ar kuru grupu vieno Maija Ušča) - kaut kas tāds, ko varētu saukt par nekomerciālu vokāli instrumentālu ansambli, kura skanējums īsti nav iegrožojams šauros žanra rāmjos. Atbilstoši padomju vokāli instrumentālo ansambļu standartiem, dziesmās izmantoti ievērojamu latviešu dzejnieku teksti. Un, kas ir obligāts "Stūrī zēveles" princips - ka lielākoties Klāvs Lauls un dziedātāja (vai tā būtu Kate vai Elizabete, nav svarīgi) dzied divbalsīgi kopā, nevis "viens pret otru". Tas, manuprāt, ir šīs grupas raksturīgākais elements, kas ierakstā man šķiet burvīgs, bet koncertos kaut kā nav pārliecinājis (iespējams, tajās reizēs, kad redzēju grupu spēlējam, nebija optimāla apskaņošana, kā rezultātā "spēku samērs" starp dziedātājiem nebija pareizs).
Līdzās "Labvakar" mani favorīti šajā ierakstā ir "Neatsakos" un "Kāds kas gaida". Tā Raimonda daļa, kura ir neglābjams romantiķis, par šo ierakstu vienkārši nespēj nejūsmot. Un tālab es arī jūsmoju, un iesaku tev - ja vari, iegādājies šo albumu! Ja nevari - vismaz noklausies kādā straumēšanas servisā.
Tas, ka "Stūrī zēveles" trešā albuma nosaukums būs "Labvakar" (un, ka šāds albums vispār būs) bija skaidrs jau vismaz kopš 2016.gada, kad grupa izdeva savu otro ierakstu ar nosaukumu "Labdien". Tagad gana būtisks ir jautājums - vai būs arī ceturtais ieraksts, kuram vajadzētu saukties "Ar labu nakti" un kuram, sekojot šablonam 2014-2012-2020, vajadzētu klajā nākt 2028.gadā? Tajās aptuveni desmit reizēs, ko līdzšim esmu noklausījies "Labvakar", neesmu sajutis ierakstā nekādas pazīmes, ka tās varētu būt atvadas, līdz ar to šajā ziņā esmu piesardzīgi optimistisks (un es nekādos jautājumos nemēdzu būt vairāk optimistisks kā piesardzīgi), ka "Stūri zēvele" savus klausītājus, kuru varbūt nav pārmērīgi daudz, bet kuri toties ir uzticīgi, turpinās priecēt arī nākotnē.
Mani šis ieraksts savaldzināja ar pirmo dziesmu, ko biju dzirdējis vēl pirms albuma nākšanas klajā - runa ir par tā tituldziesmu "Labvakar", kas ir viens no saldsērīgi nostaļģiskākajiem skaņdarbiem, ko man ir nācies dzirdēt. Turklāt interesanti ir tas, ka tā pat nav īsti personīgā nostaļģija - tā nav mana personīgā bērnība, uz kuru atsauces jūtamas Kārļa Vērdiņa dzejā, bet tā ir manas paaudzes bērnība, tā vismaz man šķiet. Un dīvaini ir tas, ka tekstā nav nekā tāda, kas liecinātu konkrēti par to, kas tas ir par laiku, bet es vienkārši nespēju iztēloties, ka šis "Labvakar" būtu risinājies pēdējo desmit gadu laikā, bet kaut kas zemapziņā man apgalvo, ka Vērdiņa un līdz ar to Stūrī zēveles "Labvakar" ir no tiem laikiem, kad televīzijā bija šāda nosaukuma raidījums. Un nesen klajā nākušais šīs dziesmas videoklips, kurā redzama cigarešu paciņa "Elita", saskan ar manām nojautām.
Kopš "Labdien" laikiem Stūrī zēvelē ir būtiskas pārmaiņas - tagad grupas vokāliste vairs nav Kate Skrinda, bet gan Elizabete Milta (taču ierakstā ir piedalījusies arī Kate), kas gan nav sevišķi ietekmējis to, kā "Stūrī zēvele" izklausās. Grupas mūzika joprojām ir viegla, emocionālā līmenī radniecīga "Gaujartam" (ar kuru grupu vieno Maija Ušča) - kaut kas tāds, ko varētu saukt par nekomerciālu vokāli instrumentālu ansambli, kura skanējums īsti nav iegrožojams šauros žanra rāmjos. Atbilstoši padomju vokāli instrumentālo ansambļu standartiem, dziesmās izmantoti ievērojamu latviešu dzejnieku teksti. Un, kas ir obligāts "Stūrī zēveles" princips - ka lielākoties Klāvs Lauls un dziedātāja (vai tā būtu Kate vai Elizabete, nav svarīgi) dzied divbalsīgi kopā, nevis "viens pret otru". Tas, manuprāt, ir šīs grupas raksturīgākais elements, kas ierakstā man šķiet burvīgs, bet koncertos kaut kā nav pārliecinājis (iespējams, tajās reizēs, kad redzēju grupu spēlējam, nebija optimāla apskaņošana, kā rezultātā "spēku samērs" starp dziedātājiem nebija pareizs).
Līdzās "Labvakar" mani favorīti šajā ierakstā ir "Neatsakos" un "Kāds kas gaida". Tā Raimonda daļa, kura ir neglābjams romantiķis, par šo ierakstu vienkārši nespēj nejūsmot. Un tālab es arī jūsmoju, un iesaku tev - ja vari, iegādājies šo albumu! Ja nevari - vismaz noklausies kādā straumēšanas servisā.
2020-03-30
comments powered by Disqus