Koncerts Teātra bārā
Ir ansambļi, kurus nebūt redzējušam dzīvajā man ir nepiedodami. Latvijas medijroka pionieri "Suņa stunda" pilnīgi noteikti ir viens no tiem. Savulaik man ir bijis tas gods strādāt kopā ar vairāk kā vienu šīs grupas dalībnieku. Viņu spēlētā mūzika nav gluži nesaistīta ar sviestroku. Visubeidzot, arī ikdienā mēdzu lietot frāzi, ka "īsti veči dzer tikai uz špalām". Un šodien beidzot apstākļi sakrita tā, ka man bija iespēja šo ansambli vērot paša acīm. Ā, un vēl pie vērtīgajiem faktoriem grupas apskatīšanai var pieskaitīt to, ka "Suņa stundā" spēlē vijolniece Dina, tā pati, kas savulaik "Hospitāļu ielā".
Uz koncertu gan es ierados ne gluži svaigā veidā - svaigā gaisā pavadīta diena bija darījusi savu un mazliet jau nu man miedziņš nāca. Līdz ar to jau savlaicīgi iekārtojos sēdvietā esošo un bijušo "delfīnu" ielokā, un ļāvos mūzikas baudījumam laiskā režīmā.
Vispār jau man ir škrobe, ka daudzi lieliski koncerti Rīgā ir katastrofāli slikti apmeklēti, un šis noteikti nebija izņēmums. Jā, "Suņa stunda" nav skaļš zīmols un droši vien vairumam neko daudz neizteiks pat grupas lielākais grāvējs "Pļaviņas", kur nu vēl "dziesmas vienkāršās". Es jau arī neesmu tik izcils SS daiļrades pazinējs, bet vairums dziesmu, protams, bija dzirdētas. Turklāt Suņa stunda teicami māk apvienot humora dzirkstis ar smeldzi, kuru vari izjust arī tu vai es. Kaut vai dziesmā par Jāni:
Šķiet, ka koncertā izskanēja pilnīgi visas tās dziesmas, kuras es obligāti gribēju dzirdēt (kā jau "amatieris" Suņa stundas jautājumos, protams, ka es visvairāk gaidīju populārākos skaņdarbus - jau pieminēto "Jāni", "Sliedi", "Puķes nemīl centrālapkuri", "Pļaviņas", "Meitiņa metina". Lai gan patiesībā arī tuvāk koncerta noslēgumam izskanējušās "trešā perioda" dziesmas bija makten feinas!
Turklāt - vai bieži tev gadās iespēja apmeklēt koncertus, kur grupas dalībnieku vidū ir gan godalgots dokumenālā kino režisors, gan operas solists? Nemaz nerunājot par Kalvi un Lāci, ar kuriem esmu strādājis vienā telpā. Varbūt ne gluži ilgus gadus, bet tomēr.
Žēl, ka man neizdevās savaņģot vēl kādus cilvēkus uz šo koncertu. Iespējams - pārāk neaktīvi vaņģoju. Citreiz būšu centīgāks!
Uz koncertu gan es ierados ne gluži svaigā veidā - svaigā gaisā pavadīta diena bija darījusi savu un mazliet jau nu man miedziņš nāca. Līdz ar to jau savlaicīgi iekārtojos sēdvietā esošo un bijušo "delfīnu" ielokā, un ļāvos mūzikas baudījumam laiskā režīmā.
Vispār jau man ir škrobe, ka daudzi lieliski koncerti Rīgā ir katastrofāli slikti apmeklēti, un šis noteikti nebija izņēmums. Jā, "Suņa stunda" nav skaļš zīmols un droši vien vairumam neko daudz neizteiks pat grupas lielākais grāvējs "Pļaviņas", kur nu vēl "dziesmas vienkāršās". Es jau arī neesmu tik izcils SS daiļrades pazinējs, bet vairums dziesmu, protams, bija dzirdētas. Turklāt Suņa stunda teicami māk apvienot humora dzirkstis ar smeldzi, kuru vari izjust arī tu vai es. Kaut vai dziesmā par Jāni:
Šķiet, ka koncertā izskanēja pilnīgi visas tās dziesmas, kuras es obligāti gribēju dzirdēt (kā jau "amatieris" Suņa stundas jautājumos, protams, ka es visvairāk gaidīju populārākos skaņdarbus - jau pieminēto "Jāni", "Sliedi", "Puķes nemīl centrālapkuri", "Pļaviņas", "Meitiņa metina". Lai gan patiesībā arī tuvāk koncerta noslēgumam izskanējušās "trešā perioda" dziesmas bija makten feinas!
Turklāt - vai bieži tev gadās iespēja apmeklēt koncertus, kur grupas dalībnieku vidū ir gan godalgots dokumenālā kino režisors, gan operas solists? Nemaz nerunājot par Kalvi un Lāci, ar kuriem esmu strādājis vienā telpā. Varbūt ne gluži ilgus gadus, bet tomēr.
Žēl, ka man neizdevās savaņģot vēl kādus cilvēkus uz šo koncertu. Iespējams - pārāk neaktīvi vaņģoju. Citreiz būšu centīgāks!
2014-02-01
comments powered by Disqus